24.08.2015. www.delfi.lv, www.lsm.lv
– Kā tā var būt? Kaut kas tāds? Mūsu laikos, XXI gadsimtā?!! – jaunā sieviete, mana paziņa, nekādi nespēj nomierināties.
– Mana māte – viņa brauca no Doņeckas pie manis! Un visu izdarīja kā pienākas: nopirka biļeti uz maršruta mikroautobusu no Pārsegtā tirgus (šeit bāzējas uzticami “oficiālie” pārvadātāji). Kāpēc? Par ko? Kā viņi varēja šaut uz mierīgajiem iedzīvotājiem? Kas tie par cilvēkiem?! Kas tur notiek?!!
Viņa nebeidz uzdot man jautājumus kā “cilvēkam no turienes”. Taču ko gan es varu pateikt? Tikai to:
– Jā, pašlaik tā tur ir. Tādas lietas notiek samērā bieži. Tie ir necilvēki.
Un cenšos novirzīt viņas uzmanību pozitīvā gultnē, lai viņa psihiski nesabruktu:
– Galvenais, ka tava māte un visi pārējie tajā maršruta busiņā palikuši dzīvi.
Mana paziņa aizbrauca no Doņeckas vienā no pirmajiem pārcelšanās viļņiem un, lai arī sarakstās ar tur palikušo māti, lasa informāciju par situāciju pilsētā, tomēr nespēj iedomāties visu okupētajās teritorijās notiekošo nelikumību mērogu.
Lai būtu saprotamas šāda ceļa grūtības, paskaidrošu sīkāk. Tā kā karadarbības dēļ nav tiešās satiksmes ar Doņecku un pilsētas dzelzceļa stacija ir izpostīta (ne tikai pēc apšaudē trāpījušajiem šāviņiem – pie “jaunās varas” demontē visas metāla daļas pārkausēšanai), tālākais punkts, līdz kuram iet vilciens, ir Konstantinovka (ziemeļu virzienā; dienvidos tā ir Mariupole). Tautas valodā mūsu valsts brīvajā daļā vilcienu Kijeva-Konstantinovka dēvē par maršrutu “Kijeva-karš”. Tādējādi pats grūtākais ceļa gabals ir tikt ārā no kara līdz Ukrainas mierīgajai teritorijai Konstantinovkai. Braucot no Doņeckas dienvidu virzienā uz Mariupoli, jau pēc kādām divdesmit minūtēm jūs pametīsiet dēenerijas valdījumus un varēsiet brīvi uzelpot. Taču, ja jums vajag uz vilcienu Konstantinovkā (ziemeļu virzienā), tad pa DTR (Doņeckas tautas republika) teritoriju nāksies braukt pāris stundas, pa ceļam braucot ne tikai gar kaujās sagrautiem tiltiem, ceļiem un mājām, bet arī cauri daudziem separātistu kontrolposteņiem.
Cauri šiem posteņiem vieglāk izbraukt ar autobusu, jo reisa pārvadājumiem piesienas mazāk nekā privātām automašīnām. Un tātad, manas paziņas māte izdarīja visu kā nākas: nopirka biļeti uz maršruta mikroautobusu (pārvadājumi ar lielajiem pasažieru autobusiem pašlaik ir aizliegti) un paredzētajā dienā izbrauca kopā ar citiem pasažieriem, starp kuriem bija kā bērni, tā sirmgalvji, cerot pēc iespējas ātrāk pievarēt nepatīkamo ceļa gabalu līdz ukraiņu pusē esošajam Majorskas kontrolpostenim. Neizdevās…
Busiņa šoferis uz ceļa apdzina mašīnu ar DTR kaujiniekiem. Viņiem tas “neiepatikās.” Viņi panāca mikroautobusu, izvilka ārā šoferi izskaidroties, bet pa braucamlīdzekļa lejasdaļu nolaida automāta kārtu, acīmredzot, lai tas vairāk nebrauktu.
Visi palika dzīvi. Taču iedomājieties sevi viņu vietā! Un ja kādam ir slima sirds? Un ja nu…
Iedomājieties sevi meitas vietā, kura gaida māti.
– Kā tā var būt? – viņa izsaucas jau kuru reizi.
– Var, tā tur notiek un visai bieži.
– Kas gan tie tur par cilvēkiem?!
Kā lai viņai atbild uz šo jautājumu? Kas viņi – DTRieši tādi ir?
Uz šo jautājumu nav vienkāršas atbildes. Lai saprastu, kas ir šie cilvēki, no kurienes viņi uzradušies, jāatgriežas atpakaļ pie laika, kad viss aizsākās.
Bet sākās viss pēc Reģionu partijas sarakstītā scenārija, kura pēc zaudējuma Kijevas Maidanā tagad centās burtiski “atkost” Donbasu, kas pēc pašu domām tai piederēja ar pilnām tiesībām. Un vietējā vara izspēlēja šo scenāriju kā pēc notīm – padarīja par separātisku reģionu, kas tāds nekad (!) nebija bijis. Es jau agrāk vienā no vēstulēm rakstīju, kā viss sākās (sk. 10.08.2015. publicēto Vēstuli no Doņeckas Nr2), bet vēl precīzāku aprakstu atradu rakstā “Doņeckas separātisms: viss nav tik vienkārši”, kura autors atzīmē, ka Doņeckā “tiek realizēta labi būvēta un pārdomāta kombinācija (kurā Krievijas interesēs darbojas Donbasa elites pārstāvji) Ukrainas sašķelšanai un anklāva radīšanu uz austrumu reģionu bāzes, līdzīgu Abhāzijai un Osetijai.”
Paldies autoram par šo rakstu, varu apliecināt tā patiesumu kā cilvēks, kas personīgi sekojis notiekošajam. Tā viss arī bija. Pilsētas varasvīri izmantoja ļaužu trūcīgumu, neizglītotību, reģionu partijas ieaudzināto pieradumu, kas viss tiek dots no augšas, bezdarbu un sabrukumu apgabala mazajās pilsētiņās un ciemos, kā arī piesaistīja kriminālos slāņus. Jāatzīmē, ka Doņeckas un Luhanskas apgabalos atrodas 1/6 visu Ukrainas ieslodzījuma vietu. Vairums ieslodzīto, kam beidzies soda termiņš, nespēj integrēties sabiedrībā. Viņus tad arī iesaistīja DTR projekta “režisori”: sākotnēji kā tituškas un it kā iebraukušos Labējā sektora kaujiniekus, kas iebiedēja un piekāva separātiskajiem noskaņojumiem nepakļāvīgos Ukrainas patriotus, bet vēlāk – lai papildinātu DTRiešu armijas rindas. No tās pašlaik gandrīz 80% sastāda bijušie ieslodzītie.
Protams, pašā sākumā pēc vietējās varas veikli paveiktā darba Doņeckas iedzīvotāju iebiedēšanā parādījās “idejiskie” brīvprātīgie, gatavi stāties pretī “huntai” Kijevā un cīnīties ar to par savām Reģionu partijas apsolītajām bagātībām, kuras Kijeva regulāri atņemot, atstājot Donbasu nabadzībā (it kā galvaspilsētā nebūtu valdījis šīs pašas partijas izbīdītais Janukovičs). Daļa šo brīvprātīgo, īpaši iesākumā, saņēma samaksu par savu “idejiskumu”; otra daļa piedalījās visā procesā dalības pēc, gūstot baudu no ļaužu iebiedēšanas, grautiņu rīkošanas un piekaušanām.
Taču tālāk notikumi attīstījās strauji, un drīz situācija izmainījās – ienāca Krievijas karaspēks, noritēja īsta karadarbība, nevis tikai vietēja mēroga grautiņi. Un sanāca tā, ka vietējie “idejiskie” separātisti izbeidzās – krita kaujās vai tika ievainoti. Pilsētā jau kopš 2014. gada rudens ielās diezgan bieži varēja sastapt invalīdus – jauna un vidēja gadagājuma vīriešus. Un kaut kā iestājās “idejisko” trūkums, vairs nebija, ar ko papildināt armiju. Tā bija problēma. Un to risināja sekojoši, atrodot vairākus avotus DTR kaujinieku rindu papildināšanai:
1) maksājot algu (2015.gada vasaras sākumā tā ir 15 tūkstoši rubļu (€250) plus pilna apgāde. Tiesa, var bieži dzirdēt kaujinieku sūdzības par to, ka pāris mēnešus samaksāja, bet pēc tam algas aiztur vai samazina, īpaši tiem, kas tieši nepiedalās kaujās);
2) iesaucot ar DTR kara komisariāta pavēsti (kaujinieku rokās ir Doņeckas apgabala kara komisariāts ar visām tā datu bāzēm);
3) atlaižot parādus un kredītus (tas lielākoties attiecas uz Krievijas pilsoņiem, kurus aktīvi vervē gan internetā, gan īpašos DTR telšu punktos daudzās Krievijas pilsētās);
4) “idejiskie” krievi, kuri dodas “glābt” it kā apspiesto “krievu pasauli” Ukrainā (turklāt vervētāji dod priekšroku Krievijas pilsoņiem ar ukrainiskām saknēm vismaz kaut kādā pakāpē, lai pēc tam varētu teikt, ka tur “krievu nav, tie ir jūsējie, kas karo”); kad šie “idejiskie” sāk saprast, ka šeit notiek viņu valsts militāra agresija, banāla laupīšana un marodierisms, tad viņi vai nu tajā piedalās, vai atzīst “idejas” krahu un atgriežas mājās (bieži jau sakropļoti, bet gadās, ka nonāk tribunāla priekšā par “līguma pārkāpšanu”);
5) Krievijas armijas vienības – tie ir gan kadirovieši, kas piedalījās jau Doņeckas lidostas ieņemšanā 2014.gada maijā un lepni pozēja kameru priekšā, apliecinot: “Jā, mēs esam kadirovieši,” – gan “izgaismojušies” Pleskavas desantnieki un burjati. Un, lai arī Krievijas Federācija neatzīst savu dalību karā, bet, sekojot Krievijai, arī Ukrainas bijušais ārlietu ministrs Azarovs, kas pēdējā laikā aktivizējies, paziņojis, ka Donbasā nav Krievijas militārpersonu, viņi te ir un tam netrūkst pierādījumu;
6) ieslodzītie pret atbrīvošanu un samaksu (kaut arī daudzi ieslodzītie, pat uz mūžu, atsakās piedalīties karadarbībā kaujinieku pusē. Viens no viņiem ar raksturīgu tiešumu pateica: “Atbrīvošanas dēļ līst iekšā TĀDOS sū*os?!” Tāpēc, ka pat tādās vietās ļaudis ir pamanījuši, ka agrāk, pie Ukrainas varas, tomēr bija aizstāvība un darbojās likums, kamēr šobrīd iestājusies pilnīga patvaļa);
7) tvarstot jaunus vīriešus uz ielām, sabiedriskajā transportā utml., lai nosūtītu uz priekšējo līniju – īpaši bieži tā notika kauju laikā par Doņeckas lidostu;
8) vietējo civilistu izmantošana, kuri “izdarījuši pārkāpumus” pret DTR, darbos armijas labā, piemēram, ierakumu rakšanai, gruvešu un aizsprostu novākšanā, līķu transportēšanā no karalauka utt.
Tomēr ir arī “mierīgie” iedzīvotāji – “idejiskie” cīnītāji bez automāta rokās. Manuprāt, viņi ir vēl šausmīgāki par apbruņotajiem kaujiniekiem, tāpēc, ka, būdami “nozombēti”, lētticības vai pašlabuma dēļ pakļāvušies noziedzīgajai reģionāļu un Krievijas televīzijas propagandai, tieši viņi bija separātisko mītiņu aktīvi dalībnieki, demonstrējot “tautas balsi”. Tie bija viņi, kas apvainoja “Kijevas huntu”, aicināja noziedzīgo eksprezidentu Janukoviču (“Vitja, nāc, mēs tevi gaidām!”) un pēc tam agresora valsts prezidentu (“Putin, nāc, glāb!”). Tie bija viņi, kas palīdzēja īstenot pseido referendumu un pseido vēlēšanas un veidoja tajās masu. Viņi norāva un kājām bradāja Ukrainas karogus un mācīja to darīt saviem bērniem. Tie bija viņi, kas piedalījās apkaunojošajā “gūstekņu parādē” un meta tiem ar akmeņiem. Viņi piedalījās gūstekņu piekaušanās DTR pagrabos. Dažos DTRijas iecirkņos izmanto šo praksi: pēc gūstekņu spīdzināšanas uz nopratināšanas noslēdzošo daļu tiek uzaicināti “mierīgie iedzīvotāji”, kas vēlas izgāzt uz gūstekņiem savu naidu. Un, pat briesmīgākais ir tas, ka gribētāji atrodas.
Lūk, kāda ir izvērtusies atbilde uz manas paziņas jautājumu: “Kas gan tie tur par cilvēkiem?!”
Un šie ļaudis dzīvos mums līdzās jau atbrīvotajā ukraiņu Doņeckā.
Lūk, tā patiešām ir humanitārā katastrofa!
Veronika
Šis ir ceturtais apraksts sērijā „Vēstules no Doņeckas”, kuras ietvaros kāda Doņeckas pilsētas iedzīvotāja, kuras īsto vārdu drošības apsvērumu dēļ neatklājam, no notikumu vietas dalās ar saviem novērojumiem par Ukrainā notiekošo militāro konfliktu.