Māris Cepurītis, Austrumeiropas politikas pētījumu centra direktors, pētnieks

ASV, Vašingtonā, 10.–11. jūlijā notika vēsturisks NATO samits, kurā tika atzīmēti 75 gadi kopš alianses izveides. Lai gan pasaule kopš 1949. gada ir piedzīvojusi ievērojamas pārmaiņas, ironiskā kārtā Ziemeļatlantijas līguma organizācijas primārais oponents pašlaik ir gandrīz tā pati valsts, kas alianses izveides brīdī, – Krievija un tās priekšgājēja PSRS. Par ironisku to var dēvēt tādēļ, ka Krievijas ārpolitikas trajektorija un agresīvais izpildījums ir sekmējis alianses konsolidāciju un pakāpenisku aizsardzības spēju kāpināšanu, šādi palīdzot aliansei stiprināt tās pamatfunkcijas – atturēšanu un aizsardzību. Analizējot Krievijas amatpersonu izteikumus par NATO un Vašingtonas samitu, rodas iespaids, ka skatījums uz NATO veidojies Aizspogulijā – Krievijas amatpersonu retorikas veidotajā pasaulē NATO tiek atainota kā agresors, kas nevēlas ieklausīties un pieņemt Krievijas īpašās prasības attiecībā uz Ukrainu un tā vietā, lai vienotos ar Krieviju, izvēlas eskalēt situāciju.

Svarīgi piebilst, ka Krievijas aktivitātes NATO samita kontekstā tiek īstenotas ne tikai amatpersonu un propagandistu retorikā, bet arī sūtot signālus ar militārām aktivitātēm, tostarp bruņoto spēku mācībām vai mērķtiecīgu militāro darbību kaujas laukā. Tā 8. jūlijā Krievijas veiktais raķešu uzbrukums Kijivai un trieciens Kijivas bērnu slimnīcai “Ohmatdit” uzskatāms par necilvēcīgu, bet Krievijas komandieru apzināti sniegtu “ceļamaizi” NATO valstu līderiem ceļā uz Vašingtonu, lai piesātinātu mediju telpu ar jautājumiem par to, kā NATO un dalībvalstis reaģēs uz šādu rīcību. Ar šādu uzbrukumu Krievija arī tiecas parādīt tās spējas un uzdrīkstēšanos politiskās Rietumu konsolidācijas spiediena apstākļos īstenot uzbrukumus Ukrainas galvaspilsētai un to, ka Ukraina un Rietumi nespēj Krieviju apturēt.

No 8. jūlija NATO pierobežā Baltkrievijā savu spēju sadarboties vingrināja baltkrievu un ķīniešu bruņoto spēku pārstāvji, bet pēc NATO samita par kopīgām jūras spēku mācībām Ķīnas dienvidos paziņoja Krievijas un Ķīnas amatpersonas. Te jāpiebilst, ka ar mācībām Baltkrievijā (kas, ņemot vērā Baltkrievijas ciešo atkarību no Krievijas, nenotiktu bez Kremļa saskaņojuma) un Ķīnā savu nostāju par NATO lēmumiem pauž ne tikai Krievija, bet arī Ķīna. Vingrinoties Baltkrievijā, Ķīna atbild uz ASV un Eiropas valstu aktīvāku iesaisti Austrumāzijas drošības jautājumos, parādot, ka arī Ķīnai var būt loma Eiropas drošības arēnā.

Reaģējot uz NATO samita lēmumiem, Krievijas pozīciju pauda Vladimira Putina runasvīrs Dmitrijs Peskovs, minot, ka alianses lēmumi demonstrējot vēlmi palikt par Krievijas ienaidnieku, jo NATO neizrādot nekādu elastību par Krievijas īpašo nostāju attiecībā uz Ukrainas dalību NATO, kas esot bijis viens no iemesliem iebrukumam Ukrainā.[1] Peskovs piebilda, ka šie Rietumu soļi parāda, ka pašlaik neesot nekādas perspektīvas Ukrainas miera sarunām, un visu atbildīgo pienākums ir izpildīt tos mērķus, kuru noteicis Putins.[2]

Līdzīgas vēsmas ir novērojamas Krievijas Ārlietu ministrijas komentāros par NATO samitu, ministrijas preses sekretārei Marijai Zaharovai pievienojot detalizētākus vēstījumus, kas mērķēti Ukrainas sabiedrības virzienā. Piemēram, Zaharovai apgalvojot, ka Ukraina NATO nav nekas cits kā izejviela (расходный материал) ģeopolitiskajā cīņā ar Krieviju un samita lēmumi esot vērsti uz to, lai stimulētu ukraiņus turpināt karu, iesaistot arī tos, kas pašlaik vēl tieši nekarojot. Bet ārējā vienotība par Ukrainas dalību NATO “plīstot pa šuvēm”, to parādot arī ASV politologu kopīgā vēstule ar aicinājumu neuzņemt Ukrainu NATO. Pašā aliansē arī trūkstot kopīga redzējuma, kā turpināt Ukrainas atbalstīšanu vai tās iestāšanos NATO.[3]

Zaharova ironizē par citiem NATO darbības virzieniem, skaidrojot, ka NATO ir ASV rīks, lai izplatītu savu hegemoniju pasaulē, bet, runājot par NATO darbību kā demokrātijas aizstāvei, min, ka vienīgā demokrātija, ko vajagot aizstāvēt, ir pašās dalībvalstīs un primāri tā jāizstāv no Vašingtonas.[4] Samits esot cietis neveiksmi, jo, neskatoties uz vēlmi demonstrēt vienotību, tas neesot izdevies. Bet Krievijas kā agresora un drauda konstruēšana parādot NATO agresivitāti un nevēlēšanos pieņemt citu valstu nostāju.[5]

Atbildes reakciju no Krievijas pārstāvjiem izpelnījās arī NATO lēmumi par kodolatturēšanas spēju stiprināšanu un divpusējo ASV un Vācijas vienošanos par epizodisku tālās darbības ieroču sistēmu izvietošanu Vācijā 2026. gadā, lai šādi vingrinātos šādu spēju attīstībā.[6] Krievijas ārlietu ministra vietnieks Sergejs Rjabkovs paziņojumus no Vašingtonas skaidroja ar NATO vēlmi dominēt kodolieroču jomā, un tas kārtējo reizi esot apliecinājums Rietumu nespējai iegrožot sevi kodoljautājumos.[7]

Krievijas amatpersonu izteikumi par NATO samitu vienlaicīgi tiecas radīt iespaidu gan par NATO vājumu, gan tās agresīvajiem nolūkiem attiecībā uz pasauli un Krieviju. Lai ilustrētu NATO šķietamo vājumu, tiek izcelta lēmuma neesamība par Ukrainas uzņemšanu NATO vai popularizēti amatpersonu un ekspertu viedokļi, kas atšķiras no NATO dalībvalstu līderu paustā. Krievijas mediju telpā publikācijās par NATO samita tematiku īpaši izcelti Ungārijas premjerministra Viktora Orbāna un Turcijas prezidenta Redžepa Tajipa Erdogana paziņojumi, kas aktualizējuši miera tematiku un šādi atšķīrušies no NATO kopējās pozīcijas. NATO agresīvās nostājas ilustrācijai savukārt tiek izmantoti paziņojumi par kodolspēju nozīmi un NATO agresīvajiem nolūkiem ārpus eiroatlantiskās telpas, šādi pasniedzot NATO kā Ķīnai un globālo dienvidu valstīm nedraudzīgu organizāciju.

Ukrainas attiecībās ar NATO tiek izcelts progresa trūkums un atkārtoti vēstījumi par Ukrainu kā ASV un NATO marioneti, kas ir noderīga tikai un vienīgi, lai ieriebtu Krievijai. Ar šādiem paziņojumiem tiek mēģināts piekļūt Ukrainas sabiedrībai un radīt šaubas par pamatojumu turpināt cīņu pret Krieviju.

Krievijas ārpolitikas redzējumā, vēl ilgi pirms 2022. gada iebrukuma Ukrainā, militārajā jomā NATO bija tiešākais Krievijas ģeopolitiskais oponents reģionā, jo ne tik daudz radīja militāru apdraudējumu Krievijai, cik liedza īstenot tās intereses kaimiņvalstīs, ko tā uzskatīja un turpina uzskatīt par savu ietekmes zonu. Savukārt Kremļa izveidotais propagandas mehānisms arī Krievijas sabiedrībā uztur negatīvu NATO un alianses lielāko dalībvalstu tēlu, piemēram, 2022. gada maijā 82% Krievijas sabiedrības NATO vērtēja negatīvi[8], bet šī gada maijā veiktā aptaujā kā Krievijas nedraudzīgākās valstis tiek minētas ASV, Lielbritānija, Vācija, Ukraina, Polija un Latvija.[9] Apskatot Krievijas amatpersonu un propagandistu retoriku, Krievija turpinās uzturēt ar NATO un alianses atslēgas valstīm konfrontējošas attiecības, tai skaitā pozicionējot tās iebrukumu Ukrainā kā Krievijas karu ar ASV un NATO, nevis tikai Ukrainu.

NATO Vašingtonas samits tiek dažādi vērtēts, piemēram, kritiķiem izceļot šķietamu jaunu lēmumu trūkumu NATO aizsardzības spēju stiprināšanai vai ielūguma kļūt par dalībvalsti neesamību Ukrainai. Tomēr, ja raugāmies no Latvijas skatpunkta, tad Vašingtonas samits ir jubilejas un implementācijas samits, jo šogad aprit ne vien 75 gadi kopš alianses dibināšanas, bet arī 20 gadi, Latvijai esot pasaules spēcīgākajā aizsardzības organizācijā. Notikumi mums tuvējos reģionos parāda, ka, iespējams, ja vairāk nekā pirms 20 gadiem nebūtu Latvijas aktīvās diplomātijas, kas panāca mūsu uzņemšanu aliansē, tad mūsdienu vēsture varētu attīstīties mums nepatīkamā virzienā. Latvijai ir svarīgi, ka Vašingtonas samitā tika norādīts uz 2022. gada un 2023. gada NATO samitu lēmumu turpināšanu, kas vērsti uz NATO aizsardzības spēju stiprināšanu Baltijas jūras reģionā, palielinot reģionā esošos sabiedroto spēkus un kāpinot pretgaisa aizsardzības spēju blīvumu, turpinot pilnveidot NATO Viļņas samitā apstiprinātos NATO aizsardzības plānus un to ieviešanas mehānismus, intensificējot sadarbību ar aizsardzības industriju un institucionalizējot palīdzības sniegšanu Ukrainai. Ne vienmēr ir nepieciešami sensacionāli paziņojumi, lai parādītu, ka darbs pie NATO un attiecīgi arī mūsu drošības neapstājas, lai kādu iespaidu par to tiecas radīt Krievija.

*  Raksts oriģināli publicēts portālā Delfi.lv

* Faktu pārbaudes materiālu finansē Eiropas Mediju un informācijas fonds, kuru pārvalda “Calouste Gulbenkian Foundation”.

 

[1] https://ria.ru/20240714/nato-1959553271.html

[2] https://ria.ru/20240714/nato-1959553271.html

[3] https://mid.ru/ru/foreign_policy/news/1961708/

[4] https://mid.ru/ru/foreign_policy/news/1961708/

[5] https://mid.ru/ru/foreign_policy/news/1961708/

[6] https://www.whitehouse.gov/briefing-room/statements-releases/2024/07/10/joint-statement-from-united-states-and-germany-on-long-range-fires-deployment-in-germany/

[7] https://ria.ru/20240712/nato-1959254361.html

[8] https://www.levada.ru/en/2022/06/10/russia-and-nato/

[9] https://www.levada.ru/2024/06/14/massovye-predstavleniya-o-druzhestvennyh-i-nedruzhestvennyh-stranah-otnoshenie-k-nekotorym-stranam/