Protesti Baltkrievijā, kas aizsākās vēl pirms oficiālo vēlēšanu rezultātu pasludināšanas, viesuši šaubas par līdzšinējā prezidenta Aleksandra Lukašenko spējām saglabāt savu varu, reaģējot uz sabiedrības spiedienu.

Taču vienlaikus sociālpolitiskie satricinājumi ietver arī būtisku ģeopolitikas elementu, proti, Baltkrievija kopš 20. gs. 90. gadiem ir bijusi salīdzinoši uzticama Krievijas sabiedrotā, ieņemot nozīmīgu lomu Krievijas imperiālistiskajā ārpolitikas stratēģijā.

Tiesa, Baltkrievijas sadarbība ar Krieviju daļēji veidojusies piespiedu kārtā, ņemot vērā valsts ekonomisko atkarību no Krievijas. Krievijai rodoties bažām par Baltkrievijā pašreiz valdošā režīma stabilitāti ilgtermiņā, nozīmīgs kļūst jautājums par iespējamu Krievijas ietekmes samazināšanos reģionā.

Tā rezultātā nav pārsteidzoši Krievijas mēģinājumi nepieļaut Lukašenko režīma sašķobīšanu, meklējot argumentus par labu sadarbībai ar Krieviju. Tiek pielietota retorika, kas pierādot Krievijas īpašo lomu Baltkrievijas tagadnē un nākotnē, kā arī īstenoti centieni nomelnot protestētājus un radīt priekšstatu, ka aiz sabiedrības reakcijas slēpjas rietumvalstis.

Baltkrievijas īpašā loma

Ņemot vērā Baltkrievijas politisko nozīmību Krievijai, mēģinājumi diskreditēt protestētājus un atbalstīt Lukašenko režīmu nebūt nav pārsteidzoši. Tāpat nav pārsteidzošas Krievijas kā lielā drauga imperiālisma tendences kontekstā ar Baltkrievijā notiekošo, kas atgādinātu par to, cik uzticama ir Krievija, vienlaikus pašai Krievijai atgādinot par tās priviliģēto lomu reģionā.

Tieši ar šādu premisu tiek skaidrots Baltkrievijā notiekošais ziņu aģentūras “RuAN” rakstā, Baltkrieviju nodēvējot par daļu Krievijas, proti, Baltkrievijas tauta kopā ar Krievijas tautu veidojot vienu diženu tautu.

Vienlaikus gan netiek ne uz mirkli slēpts, kuram šajās attiecībās ir dominējošā loma. Pēc PSRS sabrukuma no tās esot atdalījušās republikas bez iepriekšējas valstiskuma pieredzes. Savukārt šo jauno un nepieredzējušo valstu virsgana loma pienākoties Krievijai, jo tikai tā esot valsts-civilizācija, kura ir spējīga aizsargāt savas un savā orbītā esošo tautu intereses.

Tajā pašā laikā postpadomju valstu valstiskums esot pārejoša parādība, ko esot nodrošinājušas vietējās nacionālistiskās elites sadarbībā ar Krievijas ienaidniekiem. Tiesa, kā uzsver raksta autors, Krieviju no bijušajām PSRS republikām nošķirot viena konkrēta iezīme – Krievijai esot ne tikai pieredze, bet arī pienākuma apziņa savu senču un bērnu priekšā atjaunot tās kādreizējo varenību, pulcējot visus ap Krieviju.

Savukārt pats Lukašenko tiek slavēts kā mūsdienu stiprās un veiksmīgās Baltkrievijas radītājs, kuram nu ir jāstājas pretī rietumvalstu sakūdītiem krāsaino revolūciju demagogiem, kuri vēlas lauzt paši savu valsti mazākuma ideju vārdā.

Taču, kā apgalvo autors, šādām provokācijām padodas tikai vājas valstis, šķietami norādot uz Ukrainu. Lukašenko raksturīgās īpašības, proti, spēks un pašpārliecinātība, atspoguļojot pati Baltkrievijas valsts, jo “Lukašenko = Baltkrievija”.

Taču tas nekādā mērā nemazinot Krievijas atbildību par Baltkrieviju, proti, Krievija nāks palīgā Baltkrievijai un nevienam neļaus šķirt abas brālīgās tautas. Līdz ar to Baltkrievija faktiski tiek nolikta fakta priekšā, proti, par spīti uzslavām un nopelniem, Lukašenko lomu ar laiku pārņems Krievija.Un it nevienam nebūs iemesla iebildumiem, jo tā ir Krievijas sūtība.

Līdzīgas “mātes Krievijas” rūpes apvienojumā ar atsauci uz nedraudzīgu valstu praksi destabilizēt stāvokli valstī 13. augustā pauda Krievijas Ārlietu ministrijas preses sekretāre Marija Zaharova. Viņa izteicās, ka šobrīd esot novērojama bezprecedenta spiediena izdarīšana uz Baltkrievijas varas iestādēm un iejaukšanās Baltkrievijas iekšlietās no ārvalstu partneru puses.⁷ Tā bija nepārprotama atsauce uz astoņu Eiropas valstu, tostarp visu trīs Baltijas valstu, aicinājumu Baltkrievijas varas iestādēm uzsākt dialogu ar opozīcijas pārstāvjiem.

Miers vai ASV baltā roka

Vēstījumu par nelabvēļu pirkstu Baltkrievijas (tātad arī Krievijas) stabilitātes apdraudēšanā pastiprina ideja, ka aiz viena no opozīcijas simboliem slēpjoties ASV. Jau no priekšvēlēšanu perioda par vienu no pilsoniskās sabiedrības atmošanās simboliem ir kļuvusi baltā krāsa.

Krievijas izdevums “Argumenty i Fakty” norāda uz it kā interesantu vēsturisku līdzību. 2003. gadā Kubā tika radīta kustība “Dāmas baltā” (Damas de Blanco), ko veidoja valdošā Fidela Kastro režīma apcietināto opozicionāru radinieces. Kustības dalībnieces ik nedēļu devās klusā gājienā pa galvaspilsētas Havanas ielām ar ziediem rokās, miermīlīgi protestējot pret režīma represijām pret politiskajiem disidentiem, par ko arī 2005. gadā saņēma Eiropas Parlamenta Saharova balvu par domas brīvību.

Kustība 2017. gadā parādījās Venecuēlā, vietējām iedzīvotājām miermīlīgi protestējot pret prezidentu Nikolasu Maduro, kā arī Nikaragvā, protestējot pret Danielu Ortegu. Autora ieskatā, Kubu, Venecuēlu un Nikaragvu saista tikai viena iezīme – tie visi ir ASV neērti vai pat nedraudzīgi režīmi, līdz ar to nenoliedzama esot ASV ciešā sasaiste ar miermīlīgajām dāmām baltā. Autors arī norāda uz kādu sakritību, proti, dāmas parādoties tikai tad, kad protesti jau kļuvuši vardarbīgi.

Beigās autors norāda, ka Baltkrievija esot jau ceturtā ASV nedraudzīgā valsts, kurā mistiski parādījušās baltā tērptas sievietes ar ziediem rokās, un aiz visa protesta rēgojoties zvaigžņoti strīpainas ausis.

Autors zīmīgi ignorē jautājumu par baltās krāsas nozīmību opozīcijas protestos, proti, opozicionāru Svetlanas Tihanovskas, Marijas Koļesņikovas un Veronikas Cepkalo apvienotais štābs jau pirmsvēlēšanu laikā aicināja cilvēkus valkāt baltas aproces, tādā veidā izrādot atbalstu opozīcijai. Nozīmīgi, ka pati Tihanovska vairākkārt mītiņos parādījās, ģērbusies baltās drēbēs, turklāt par vienu no starptautiski atpazīstamākajiem simboliem ir kļuvis 1918. gadā proklamētās Baltkrievijas Tautas Republikas balti-sarkani-baltais karogs. Līdz ar to baltā krāsa, kas bieži tiek asociēta ar miermīlību, ir kļuvusi par neatņemamu protestu sastāvdaļu.

Ne mazāk būtiski, ka vislabāk pamanāmā opozīcijas pārstāve priekšvēlēšanu laikā bija tieši Tihanovska, kas ir veicinājis arī citu sieviešu aktīvu līdzdalību protestos. Līdz ar to baltā tērptu miermīlīgi noskaņotu sieviešu piedalīšanās nebūt nav pierādījums ārvalstu iesaistei.

Imperiālistiskās raizes

Krievijas galvenais vadmotīvs starptautiskajā politikā ir savas ietekmes nostiprināšana un palielināšana, lai atgrieztos pie savas kādreizējās impērijas, proti, PSRS, varenības.

Krievijas ieskatā, tai ir unikālas un neapstrīdamas privilēģijas kādreizējās PSRS teritorijās, kas tai piešķir teju neierobežotu rīcības brīvību. Tieši šo iemeslu dēļ Krievijas reakcija uz notikumiem tās tiešajā pierobežā allaž ir saasināta. Taču Baltkrievijas gadījumā runa ir par Krievijas rietumu pierobežu, kas stimulē aktivizēt imperiālistiskos vēstījumus, lai nepieļautu Krievijas nekontrolētas izmaiņas teritorijās, kas Krievijai it kā pienākoties.

Būtiski, ka tā dēvētās tuvējās pierobežas neatkarība ir vien laika jautājums līdz brīdim, kad Krievija atgūs spēkus. Ar to Krievija tiecas sasniegt trīs mērķus. Pirmkārt, nodrošināt savu kontroles telpu, lai nepieļautu vēl viena Ukrainas scenārija atkārtošanos, proti, pierobežas valsts attālināšanos no Krievijas.

Otrkārt, Krievijā acīmredzami nerimst bailes no tā dēvētajām krāsainajām revolūcijām. Tās ne tikai gāž Krievijai izdevīgus līderus un sarežģī attiecību veidošanu, bet arī Krievijas sabiedrībai parāda, ka sabiedriskajām kustībām ir nozīme un tās ir spējīgas gāzt politisko eliti.

Treškārt, valstu attālināšanās no Krievijas un tālāka attīstība liek apšaubīt Krievijas kā priviliģētas valsts-civilizācijas statusu. Ja reiz valstis, kas distancējas no Krievijas, nepiedzīvo ekonomisku un sociālpolitisku krahu, Krievijas vēstījums par to kā attīstības un drošības garantu zaudē spēku. Attiecīgi attīstība bez Krievijas gādīgās palīdzības mazina Krievijas kā priviliģētas, visvarenas valsts-civilizācijas pievilcību.

Tāpēc Krievijas dezinformatori uzsver Krievijas valsts-civilizācijas statusu, kas to it kā paceļ galvas tiesu virs tādām parastām valstīm kā Baltkrievija. Līdz ar to Krievijas pieeja ir balstīta idejā, ka tai ir svēts pienākums atkalapvienot kādreizējās PSRS teritorijas, lai atgrieztu normālu lietu kārtību, kas cita starpā nodrošinātu drošību un stabilitāti arī tās pakļautībā esošajām tautām.

Krievijas nostāja lielā mērā sasaucas ar politologa Semjuela Hantingtona tēzi par civilizāciju sadursmi. Saskaņā ar to kopš Aukstā kara beigām pasaulē ir izdalāmas sešas atsevišķas civilizācijas un katrai no tām ir sava kodola valsts, ap kuru konkrētās civilizācijas valstis pulcējas. Kā uzskata politologs, kari turpmāk pasaulē notiks nevis ideoloģiju, bet gan civilizāciju konfliktu dēļ. Līdzīga tēze ir pausta Krievijas ārpolitikas koncepcijā, norādot uz daudzpolāras pasaules izveidošanos, kas ietver arī dažādu civilizāciju līdzāspastāvēšanu.

Tā rezultātā, kā uzsvērts koncepcijā, par konfliktu iemeslu kļūst vienas civilizācijas mēģinājumi uzkundzēties citai. Savukārt Krievijas nolūks ir veicināt NVS reģiona integrāciju, lai to nostiprinātu kā atsevišķu reģionālu bloku. Ņemot vērā krasi atšķirīgos spēku samērus starp Krieviju un tās tuvās pierobežas valstīm, Krievija reģionā integrācijas gadījumā kļūst par kodola valsti, līdz ar to kļūstot par vienu no ietekmīgākajām valstīm pasaulē.

Raugoties no šādas perspektīvas, sabiedrības protesti Baltkrievijā apdraud Krievijas imperiālistisko stratēģiju, kas kļūst par ieganstu dezinformācijas stiprināšanai. Tās mērķis ir pārliecināt prokremliski noskaņotos, ka mierīgo Baltkrievijas ikdienu ir satricinājušas plēsīgās rietumvalstis, kuras, nespējot iedragāt Krievijas iekšpolitiku, ir pievērsušās tās tuvākajam draugam.

Līdz ar to tiek atrasts ne tikai tūlītējs grēkāzis, ignorējot faktu, ka pie varas jau 26 gadus ir autoritārs līderis, bet arī tiek pastiprināta Krievijas loma stabilitātes nosargāšanā. Ja reiz rietumvalstis nebaidās apdraudēt stabilitāti suverēnās valstīs un valstis pašas sevi nespēj aizsargāt no šādām provokācijām, tad nav šaubu par Krievijas atbildību vai pat pienākumu “palīdzēt” vājākiem, uzņemoties par tiem gādību.

Krievija apelē pie tās augstā statusa un šķietamās tautu vienotības, lai jau pašos pamatos stiprinātu ideju par Krieviju kā glābēju, kas Baltkrievijai nodrošinās drošību, vienlaikus uzsverot abu nesaraujamās saites.

Šie vēstījumi viennozīmīgi ir veltīti gan Krievijas sabiedrībai, gan arī Baltkrievijas sabiedrībai. Izplatot zemas kvalitātes teorijas par ārvalstu iejaukšanos Baltkrievijas iekšlietās, ir iespējams atrast ārējo ienaidnieku, kuru vainot nemieros. Vēl jo vairāk, šis ienaidnieks ir rietumvalstis, līdz ar to iespējams diskreditēt tos, kuri vēlētos redzēt prorietumniecisku Baltkrieviju. Tas palīdz šķelt sabiedrību, padarot to pakļāvīgāku manipulācijām.