Eksperti norāda, ka vēsture ir kļuvusi par hibrīdkara elementu

07.05.2015

Andis KMUzvara Otrajā pasaules karā nevar attaisnot nevienu, kas veicis kara noziegumus un noziegumus pret cilvēci. Jebkāds totalitārs režīms ir nosodāms, un kara uzvarētājvalsts statuss nevar pasargāt no atbildības par pastrādātajiem noziegumiem. Tiem nav noilguma. Turklāt Krievijas izvērstā kara propaganda šķeļ Latvijas sabiedrību, uzsvēra šodien Latvijas Kara muzejā notikušās ekspertu diskusijas „9. maijs – vēsture, politika, propaganda? Kāpēc vēsture ir arī šodiena?” dalībnieki.

Ieguldījums nacisma sakāvē nekādā veidā nepadara nebijušus vai mazāk baisus staļinisma noziegumus, norādīja Latvijas Okupācijas muzeja pētnieks Uldis Neiburgs. No PSRS laikiem mantotais mūsdienu Krievijas kultivētais „uzvarētāju mīts”, kas izplatīts arī daļā Latvijas sabiedrības, diemžēl neliecina par izpratni par mūsu valsts likteni Otrā pasaules kara laikā. „Uzvarētāju mīta” pastāvēšana, ļoti iespējams, stiprina Latvijas krievu identitāti, tomēr vienlaikus tas nekādi neveicina viņu sapratni ar latviešiem un piederību Latvijas valstij. Atslēga uz sabiedrības saliedētību, vismaz attiecībā uz tās pagātni, kas bieži vien nosaka arī šodienas dienas kārtību, ir meklējama nevis Latvijas sabiedrības dalīšanā „uzvarētājos” un „zaudētājos” vai ”atbrīvotājos” un „fašistos”, bet gan patiesā vēlmē izprast savas valsts likteni Otrajā pasaules karā un korekti par to vēstīt arī tiem, kam šīs izpratnes līdz šim ir trūcis, uzsvēra vēsturnieks. Neiburgs KM

Eksperti arī norādīja, ka nepieciešams, lai Krievija līdzdarbotos kara noziegumu un noziegumu pret cilvēci izmeklēšanā, sniedzot pielaidi savas valsts arhīviem. Tāpat tika uzsvēta nepieciešamība Krievijas vadībai nevis slavēt Staļina režīma uzvaras, bet adekvāti novērtēt noziegumus. Izmeklējot Staļina režīma noziegumus, varētu veidoties arī oficiālās Krievijas izpratne par Latvijas attieksmi pret Otro pasaules karu un tā sekām. Nacistiskās Vācijas vadītāju un karavadoņu noziegumi pret cilvēci ir tiesāti Nirnbergas starptautiskajā kara tribunālā 1945.–1946. gadā, un viņi ir saņēmuši pelnīto sodu. Vēsturiskā patiesība prasa izmeklēt arī noziegumus pret civiliedzīvotājiem, kurus veica Sarkanā armija, uzsvēra ekspertu diskusijas dalībnieki.

Pienācīgi neizvērtējot Komunistiskā režīma noziegumus, tostarp tos, ko Sarkanā armija veikusi pret civiliedzīvotājiem, tiek sekmēta Staļina kulta atdzimšanu un glorifikāciju Krievijā, vienpusīga vēstures notikumu un nozīmes traktēšanu un izmantošanu politikā, kā arī vienpusēja vēstures skatījuma agresīva uzspiešanu valstīm, kuras vienlīdz nosoda gan nacistisko, gan komunistisko režīmu. Tādējādi arī netiek veicināta karavīru izlīgšana un starptautisko attiecību uzlabošanās ar Krieviju, secināja eksperti.

Ir jānoskaidro vēsturiskā patiesība un jābūt juridiskajiem procesiem, kas sauc pie atbildības vainīgos un notiek atvainošanās cietušajiem, uzsvēra Rīgas Juridiskās augstskolas profesore Ineta Ziemele.

Zāle KMKrievija ar noteiktu selektīvi atlasītu vēstures faktu un mītu palīdzību tiecas pamatot tās iekšpolitisko un ārpolitisko rīcību. Neraugoties uz aicinājumiem vēsturi atstāt vēsturniekiem, pēdējos gados Krievija ir bijusi aktīva vēstures politizētāja un vēsturei pievērstā uzmanība nav vainagojusies vēstures kā zinātnes atbalstīšanā, bet gan vienas patiesās vēstures dogmatizācijā un šīs izpratnes uzspiešanā arī kaimiņvalstīm, tai skaitā Baltijas valstīm, uzsvēra Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Māris Cepurītis. Viņš arī norādīja, ka vēstures jautājumu saistīšana ar politiku īpaši spilgti redzama Krievijas politiska plānošanas dokumentos, kur vēsture tiek pasniegta kā ārpolitisks vai pat drošības jautājums. Maris KM

Arī Austrumeiropas politikas pētījumu centra izpilddirektors Andis Kudors norādīja, ka ar vēsturi saistītos notikumus ap un par 9.maiju Latvijā nevar skatīt atrauti no Krievijas ārpolitikas, kur specifiska – vienpusējas Otrā pasaules kara notikumu interpretācijas izplatīšana ārvalstīs ir viena no Krievijas publiskās diplomātijas sastāvdaļām. Otrā pasaules kara tematikas aktualizēšana Krievijā ir saistīta ar nacionālās identitātes konstruēšanas procesu, diemžēl šis process iet pāri robežām un konfliktē ar identitātes veidošanas procesiem kaimiņvalstīs. Krievijas varas kontrolētas vēstures interpretācijas izplatīšana ar mediju un tautiešu politikas palīdzību šķeļ Latvijas sabiedrību un kavē tās saliedēšanas procesu, skaidroja politologs.

Ainars KMĪpaši bīstama tendence ir 9. maija vēsturiskā konteksta sasaiste ar Krievijas impēriskajām ambīcijām. Piesedzoties ar cīņu pret “fašismu un nacismu”, Krievija izvērsa kiberuzbrukumus Igaunijai, veica iebrukumu Gruzijā un Ukrainā. Vēsture ir kļuvusi par reālu hibrīdkara sastāvdaļu, norādīja Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes priekšsēdētājs, LU Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks Ainārs Lerhis.

Ilggadēja Eiropas tradīcija jau kopš Otrā pasaules kara beigām ir godināt kara upuru piemiņu 8. maijā. Un tā ir nevis skaļu svētku, bet klusas un smeldzīgas piemiņas diena sāpēs un atmiņās par Otrajā pasaules karā kritušajiem, uzsvēra Lerhis. Viņš arī atgādināja, ka uzvara pār nacistisko Vāciju Latvijai neatnesa brīvību un valstiskās neatkarības atjaunošanu, bet gan otrreizējo PSRS īstenoto okupāciju. Kara rezultātā viens totalitārais režīms tika sakauts, bet otrs totalitārais režīms turpināja pastāvēt un atguva kontroli pār Latviju. Šai otrreizējai PSRS īstenotai okupācijai bija sava dārga cena Latvijā – daudzi desmiti tūkstošu Latvijas iedzīvotāju devās bēgļu gaitās, norisinājās padomju režīma represiju atjaunošana pret iedzīvotājiem, militarizācija, politiski motivēta forsēta industrializācija, agrākās lauksaimniecības sistēmas iznīcināšana, darbaspēka iepludināšana no citām PSRS republikām (kolonizācija – Latvijas iedzīvotāju sastāva maiņa), rusifikācija, sabiedriskās dzīves ideoloģizācija un pakļaušana vienas partijas diktatūrai, norādīja vēsturnieks.

Ekspertu diskusiju „9. maijs – vēsture, politika, propaganda? Kāpēc vēsture ir arī šodiena?” rīkoja Latvijas Kara muzejs, Latvijas Okupācijas muzejs, Austrumeiropas politikas pētījumu centrs, Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūts un Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūts.

Dalīties: