21.09.2017. http://www.irlv.lv/2017/9/20/vacu-zemdegas

Zem viltus garlaicīguma Vācijas politikā slēpjas nācijas stress par nākotni.

Bundestāga vēlēšanas pēc Trampa uzvaras ASV, elpas aizturēšanas Nīderlandē un Makrona efekta Francijā šķiet vienas no garlaicīgākajām vēlēšanām Eiropā. Vismaz šogad. Iespaids, kādu vācieši atkal ir radījuši ap federālā parlamenta vēlēšanām, liek zināmā veidā atslābt — cerībā, ka ar Eiropas nākotni viss ir kārtībā, vismaz, kamēr pie varas ir Mutti (Mammas iesauku Angelai Merkelei 2008. gadā piedēvēja toreizējais ekonomikas ministrs Mihaels Gloss).

Šādi šķitumi un viltus reālijas vēlēšanām Vācijā gan negadās pirmo reizi, noteikti arī ne pēdējo. Vāciešiem raksturīgā maniere uz āru publiski neizrādīt emocijas un izlikties, ka viss ir vislabākajā kārtībā, lieliski redzama arī vēlēšanu procesā. Tomēr, tikai runājot ar pašiem vāciešiem, atklājas — zem visas šīs izlikšanās slēptais stress. Stress par Vācijas nākotni šī vārda plašākajā nozīmē — stress par bēgļiem, stress par pensijām un pensionēšanās vecumu, stress par nekustamo īpašumu cenām, stress par Eiropas nākotni, stress par Vācijas drošību.

Vācu vēlētāji šoreiz ir patiesi noraizējušies, iespējams, visvairāk tieši tādēļ, ka neko citu kā «stabilitāti» vadošie politiskie spēki nesola. Taču stabilitāte jau kādu laiku ir tikpat šķietama kā vācu miers priekšvēlēšanu laikā.

Visticamāk, šīs būs Merkeles pēdējās vēlēšanas — kā kanclera amata kandidātei noteikti. Nācija ir pieradusi pie mammas stingrās, bet vienlaikus samīļojošās rokas, tāpēc jau arī viņa ir Mutti. Stabilitāte, ko Merkele ir spējusi solīt visus šos gadus, vienubrīd sāka svārstīties tāpat kā viņas reitingi, taču ar ekvilibristikas paņēmieniem viņa situāciju apvaldīja — nācija nomierinājās gan par nekontrolēto bēgļu plūsmu, gan par arvien pieaugošo spiedienu uz Vācijas sociālo budžetu.

Pat iesauka nāk Merkelei palīgā šajās vēlēšanās — politikas jaunpienācēji, galēji labējie Alternatīva Vācijai (AfD) bieži lieto vārdu salikumu «Mutti Merkele nav vāciešu māte», tādējādi nonākot savdabīgās lamatās, jo vienā teikumā gan apstiprina, gan noliedz, ka viņa ir vācu nācijas māte.

Martins Šulcs — lai arī pagātnē piekopis kārtīgu sociālista dzīvesveidu un kāpis pa karjeras kāpnēm (bez izglītības savulaik kļuva par jaunāko pilsētas mēru Ziemeļreinas vēsturē), tomēr šodienas balsotājs viņa varoņdarbus astoņdesmitajos faktiski vairs neatceras. Šodienas vēlētājs toties pavisam spilgti atceras Eiropas Parlamenta priekšsēža Šulca dzīvesveidu Briselē un Strasbūrā, kas tik sociālistisks no malas nepavisam nešķita.

Šulcs arī pārāk tieši sekojis sava drauga Eiropas Komisijas prezidenta Žana Kloda Junkera padomam «kad lieta kļūst nopietna, jāsāk melot» — brīdī, kad vairāku laikrakstu žurnālisti sāka analizēt Šulca atalgojumu, prēmijas, biroja izdevumus un kompensācijas, viņš gana asi vērsās pret presi, saucot to visu par priekšvēlēšanu pasūtījumu. Taču prese tikai atgādināja, ka Šulcs vairāk nekā divdesmit Eiropas institūciju gaiteņos pavadītos gados, kuros cīnījās par sociālo taisnīgumu, pats kļuvis par sociāli taisnīgāko Eiropas miljonāru. Pēc 3. septembrī notikušajām televīzijas debatēm var spriest — Šulcs ir samierinājies ar domu, ka kanclera amats vēl šoreiz būs jāatdod Merkelei un jāsāk mērķtiecīgi gatavot augsni tam, lai sociālisti izskatītos pēc iespējas labāk, sagaidot piedāvājumu veidot vēl vienu Lielo koalīciju.

Vissatraucošākais moments Vācijas vēlēšanās tomēr ir galējo spēku aktivizēšanās. Ja ar galēji kreisajiem Die Linke izskatā jau aprasts, tad galēji labējie AfD vēl ir salīdzinoši liels nezināmais. Biedējošs ir fakts, ka atbalsts AfD ir stabils, atsevišķos reģionos pat pieaugošs. Vēl biedējošāku to visu padara fakts, ka valdošā koalīcija pat savās priekšvēlēšanu programmās neapskata tos sāpīgos jautājumus, ar kuriem AfD tik eleganti manipulē tieši vāciešu vidū. Jāatzīst gan, ka AfD popularitāte tika iedragāta līdz ar Gērta Vildersa izgāšanos Nīderlandē un Marinas Lepēnas sakāvi Francijā. Acīmredzot vēlētāji līdz galam nenoticēja galēji labējo solījumam Koblenzā šī gada pavasarī par «citu Eiropu».

Lielās koalīcijas jeb GroKo (gada vārds 2013. gadā Vācijā — šis saīsinājums radās tulīt pēc bundestāga vēlēšanām un Lielās koalīcijas izveides, atbalstot Merkeles trešo kabinetu) efekts šajās velēšanās atklājas visskaidrāk. Vācijas politikā, protams, tās nav nekas sevišķs — bijušas un ir gan landtāgos, gan bundestāgā, tomēr GroKo kombinācijā ar konkrētiem politiķiem reizumis var nostrādāt visai neparedzami. Šampanieša sociālista atgriešanās no Briseles politisko vidi Vācijā sašūpoja tikai uz īsu brīdi, vēlētājs vairs īsti neredz lielu atšķirību starp Merkeles kristīgajiem  un Šulca sociāldemokrātiem.

Vācieši vēl ar prieku izbauda klusumu pirms vētras, apzinoties, ka šīs varētu būt Mutti pēdējās vēlēšanas un nākamreiz bundestāgā lielo koalīciju var izveidot zaļi, sarkani un visādi citādi raibi politiķi, kuru apņemšanās legalizēt marihuānu varētu būt nevainīgākais priekšvēlēšanu solījums.

Rinalds Gulbis, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks no Frankfurtes