Radiostacijas „Eho Moskvi” portālā publicēts Krievijas politiķa Vladimira Rižkova raksts, kurā viņš atsaucas uz ceļojuma laikā ar kādu propagandas speciālistu notikušu sarunu:

„Pirms vairākiem gadiem es ceļoju pa Altaja kalnu taigu kopā ar bijušo padomju virsnieku – „afgāni”, kurš Afganistānas kara gados PSRS Valsts drošības komitejas uzdevumā risināja tur militārās propagandas un kontrpropagandas uzdevumus. Dzerot tēju pie ugunskura, viņš sīki izstāstīja par to, kas ir militārā propaganda un uz kādiem principiem tā tiek veidota. Šodien Krievijas valsts informatīvajā politikā Ukrainas krīzes jautājumā es redzu visu šo principu īstenošanu.

Jebkādas militārās propagandas galvenais uzdevums ir – mobilizēt savas valsts iedzīvotāju atbalstu kara (vai ekspansijas) akceptam. Kā arī – demoralizēt pretinieka iedzīvotājus, un piesaistīt trešo valstu simpātijas (ar šo uzdevumu Kremlim pagaidām nekādi neveicas). Pirmie divi uzdevumi kopumā ir atrisināti – Krievijas tautas vairākums atbalsta Krimas operāciju (ir svaigi dati par 93% atbalstu Krimas pievienošanai), varas iestāžu reitingi aug.

Kā to sasniedz?

Pirmkārt, nepieciešams pārliecināt savas valsts iedzīvotājus par savu darbību pareizību un apsūdzēt pretinieku par krīzes izraisīšanu. Dotajā gadījumā – [apsūdzēt] jaunās varas iestādes Kijevā un Rietumus. Lai to panāktu, visa vaina par krīzi tiek uzvelta Maidanam, opozīcijai un aiz viņiem stāvošajiem Rietumiem. Janukoviča vaina par ekonomikas sagraušanu, nekonsekventām spēlēm ar Eiropas Savienību, mežonīgo korupciju viņa ģimenē un tās apkārtnē tiek nobīdīta ēnā. Naida uzkurināšanai pret pretinieku Kijevas jaunā vara uzspiesti tiek asociēta ar „fašistiem”, „galējiem radikāļiem”, „bandītiem”, Krievijā nepopulārajiem Rietumiem un ASV.

Otrkārt, par agresoru ir nepieciešams pasludināt pretinieka pusi („mēs negribējām karu / ekspansiju”). Tādēļ tiek izdomāti stāsti par briesmīgajām krievu vajāšanām, par uzbrukuma plāniem Krimai, un pat par upuriem (Krimā nepastāvošo upuri, kura, par laimi, nemaz nebija, izdomāja, piemēram, Krievijas Federācijas Padomes spīkere V.Matvijenko). Patiesībai ir jābūt veikli sajauktai ar izdomājumiem. Gebelss sacīja, ka, ja ¾ meliem pievienos ¼ patiesības – tev noticēs. Tieši Hitlers un Staļins pirmie pielietoja kara propagandas principus un metodes veselas valsts mērogā.

Treškārt, ienaidnieku vajag personificēt un dēmonizēt. Šeit derīgs ir viss – no pretinieka līderu piederības saeintologu sektai līdz psihoneiroloģiskās slimnīcas izziņām par viņiem. Sevišķi noderīgi ir propagandas priekšplānā izvirzīt reālos bandītus un propagandistus – it kā tieši viņi un tikai viņi ietver sevī jauno Kijevas vadību (Jarošs, Parubijs, Muzičko (šodien nezināmas personas viņu nošāva Rovnā) u.c.). Mērenie līderi tiek novirzīti ēnā – it kā viņu nemaz nebūtu.

Ceturtkārt, savas darbības ir nepieciešams izskaidrot nevis ar tiekšanos pēc sagrābšanas un ekspansijas, bet vienīgi ar humanitāriem motīviem. Neviens negribēja un netaisījās ievest militārpersonas vai anektēt Krimu vai citas kaimiņvalstu daļas. Runa ir vienīgi par neaizsargātu pārbiedētu cilvēku aizsargāšanu, par sekošanu viņu labajai gribai. Citādi (tas tiek pasniegts kā pats par sevi saprotams) – viņiem visiem draudētu neizbēgamas nāves briesmas.

Piektkārt, ir nepieciešams parādīt tautai, ka ienaidnieks ir nežēlīgs, cinisks, necilvēcīgs. Atšķirībā no mums – humānistiem un pacifistiem. Šeit ļoti noderēja stāsts par Eštones un Igaunijas ārlietu ministra sarunas noklausīšanos – par to, ka uz Maidanu šāva it kā paši Maidana līderi. Kas tur notika patiesībā – neviens, šķiet, noskaidrot nevēlas. Rietumiem ir izdevīgi par briesmoni izstādīt Janukoviču, bet Maskavai – Maidanu un Rietumus. Upuri un viņu ģimenes paši par sevi nevienam nav interesantas. Ienaidniekus ir jāattēlo kā necilvēkus, lai attaisnotu savas iespējamās nežēlības un zvērības. Neizdevīgos faktus vajag noklusēt.

Sestkārt, ir noderīgi savus patiesos nodomus pierakstīt ienaidniekam. Piemēram, ja runa ir par tiekšanos un pēc tam lēmumu pievienot sev daļu citas, brālīgas un kaimiņu valsts daļu, tad ir nepieciešams apsūdzēt Eiropas Savienību, ASV, Rietumus kopumā, kā arī jauno varu Kijevā par tiekšanos pēc pasaules kundzības, hegemonijas, pēc Krievijas vēsturisko teritoriju un svarīgu dzīves interešu sfēru atņemšanas Krievijai.

Septītkārt, ir svarīgi pasniegt visas savas darbības kā likumīgas un leģitīmas. Bet pretinieka darbības – kā visu iedomājamo noteikumu un likumu pārkāpumu. Tāpēc Putins atsaucas uz „tautu likumīgajām tiesībām uz pašnoteikšanos”, kuras viņš stingri noraidīja attiecībā uz Čečenijas tautu un Kosovas tautu, bet tikpat stingri atbalsta attiecībā uz Abhāzijas, Dienvidosetijas un Krimas tautām. Tāpēc varas sagrābšana Kijevā – tas ir noziegums un uzurpācija, bet referendums par atdalīšanos Krimā, kas nav paredzēts ne Ukrainas Konstitūcijā, ne likumos – ir likumīga un leģitīma darbība.

Astotkārt, kara propagandas sekmes ir pilnībā atkarīgas no tās visaptverošā apjoma. Nav pieļaujama spēcīgu no varas iestādēm neatkarīgu informācijas kanālu esamība, kas spētu noskaidrot un atmaskot kara propagandas izplatītos melus. Tāpēc Ukrainā atslēdz Krievijas telekanālus, bet Krievijā tiek pieņemti lēmumi par masu informācijas līdzekļu vēl lielāku „iztīrīšanu” („Doždj” faktiska aizvēršana, „Argumenti i Fakti” nopirkšana valsts īpašumā, Lenta.ru galvenā redaktora nomaiņa, opozicionāro interneta resursu bloķēšana u.c.).

Informācijas kari, kas būvēti uz kara propagandas principiem, ir labi zināmi visā pasaulē un tos izmanto visas vadošās valstis. ASV sekmīgi pielietoja tos pašus principus Dienvidslāvijas bombardēšanas laikā, iebrukumos Grenādā, Panamā, Irākā u.c. Rietumu masu informācijas līdzekļi pielieto šos principus arī šodien, atainojot notikumus Ukrainā. Viņu sniegtais Ukrainas notikumu attēls bieži izskatās pilnīgi pretējs Krievijas valsts masu informācijas līdzekļu sniegtajam attēlam.

Neatkarīga informācija zaudē masu propagandai. Veselas tautas kļūst par „smadzeņu skalošanas” upuriem. Zem politiķu paziņojumiem par miera meklējumiem patiesībā tiek izvērsta kara histērija. Tas nozīmē, ka karš kļūst daudz iespējamāks un virzās tuvāk mums, nekā tas var likties.”

Raksta oriģināls krievu valodā pieejams šeit.