Lai saglabātu savu ietekmi Maskavai nav vajadzīga agresīva valodas politika

Kirgīzijas parlaments nesen publiskojis iniciatīvu, kura neskatoties uz to, ka domāta iekšējai lietošanai, iziet ārpus nacionālajiem rāmjiem. Pat vairāk, šo iniciatīvu var uzlūkot, kā detaļu, kas atspoguļo situāciju NVS. Tā cieši saistīta ar Krievijas politiku postpadomju telpā. Runa iet par krievu valodu un tās pielietošanas sfēru valstīs, kuras tradicionāli Krievija pieskaita pie savas ietekmes zonas.

Biškekas parlamenta deputāts Žogorku Keneša Abdirasakovs piedāvājis veikt eksperimentu:plenāro sēžu laikā, trīs mēnešu garumā lietot tikai kirgīzu valodu. Priekš tiem, kas nav pazīstams ar situāciju Kirgīzijā, paskaidroju: visos līmeņos, visās republikas valsts iestādēs pamatā runā krieviski. Tas izskaidrojams ar tradīciju izskaidroties savā starpā krieviski un vairāk to lieto republikas ziemeļu un galvaspilsētas Biškekas iedzīvotāji. Padomju laikā ziemeļu apgabali bija vairāk ekonomiski attīstīti, bet iedzīvotāji salīdzinoši izglītotāki. Dienvidos iedzīvotāji izsenis runājuši savu sentēvu valodā un arī šobrīd pieprasa atgiezties pie savām saknēm.

Abdirasakovs uzsver: šodien repubika aktīvi gatavojas svinēt valsts valodas divdesmito gadadienu, taču kirgīzu valoda ir atstāta novārtā. „Skolās šobrīd iztrūkst 61% grāmatu kirgīzu valodā. Lai papildinātu iztrūkstošo grāmatu krājumu, nepieciešams 600 miljonu vienību”, atzīmē Abdirasakovs. Interesanti, ka deputāti, kas atbalsta Abdirasakova iniciatīvu norāda uz naudas avotu – divu miljardu dolāru Krievijas kredītu. Cik veiksmīgs būs eksperiments , kirgīzi drīz uzzinās. Taču tas, ka krievu valodai ir jāatdod pozīcijas , šodien ir skaidrs katram. Jautājums ir tikai cik lielā mērā. Atbilde atkarīga no tā, kādu pozīciju ieņems Maskava. Ja mēs atteiksimies no agresīvas krievu valodas uzspiešanas un neuzstāsim uz krievu valodas kā valsts valodas statusu (sliktākā gadījumā atstājot tam oficiālās valodas lomu), piedāvājot pārdomātas un pievilcīgas krievu valodas popularizācijas programmas, iespējams kirgīzi un citas NVS tautas neaizmirsīs krievu valodu. Pretējā gadījumā to drīzāk aizliegs, – kā ienaidnieka valodu.

Šāda notikuma gaita iespējama Moldovā, un šodien to varam redzēt arī Gruzijā, kaut gan ierindas pilsoņi atšķirībā no vietējiem politiķiem, pret krieviem un Krieviju noskaņoti labvēlīgi. Un tas ir neskatoties uz vīzām, kuras nepieciešamas, lai varētu atbarukt uz Maskavu.

Laiki mainās un minēto parādību var vērot pat mums tuvākajā valstī – Baltkrievijā. Pēc pašu baltkrievu statistikas, divas trešdaļas iedzīvotāji runā krievu valodā. Un nevis tāpēc, ka krievu valodai ir otras valsts valodas statuss, bet gan tāpēc ka ierēdņi, deputāti un parastie iedzīvotāji pie tās ir pieraduši. Gan jāatzīmē, ka arvien vairāk izglītotā baltkrievu jaunatne, dod priekšroku baltkrievu valodai. Šo tendenci atzīst pat oficiālā valsts statistika, kas atzīmē arvien pieaugošo interesi pret sentēvu valodu. Tas tikai nozīmē to, ka drīz Baltkrievijas parlamentā atradīsies savs Abdirasakovs, kas piedāvās pariet uz „opozīcijas valodu” – tā Minskā dēvē baltkrievu valodu. Un pasaule no tā nepārvērtīsies. Pēc tā, mēs izrunājot vārdu „jogurts”vairs neliksim uzsvaru uz pirmo zilbi, kā to piedāvā „Fursenko (KF izglītības ministrs red.) vārdnīca”. Un no tā baltkrievi nepārstās braukt pie mums retāk, kā līdz šim. Tāpat kā ukraiņi, moldāvi, armēņi un pārējie NVS valstu iedzīvotāji. Galvenais ir neuzspiest tiem savu valodu, un arī draudzību, bet gan realizēt tās programmas, kas propogandētu mūsu kultūru, zinātni, izglītību. Šiem mērķiem, gadu atpakaļ, pie KF valdības arī tika izveidots Federālais fonds NVS valstu un ārvalstu tautiešu lietās. Taisnību sakot, noskaidrot ar ko šīs fonds nodarbojas ir pagrūti: Kijevā, Biškekā, kā arī citās NVS galvaspilsētās par fonda pārstāvniecībām neviens neko nezina.