Mihails Bergs: Taisnībrakstības noteikumi

03.11.2009

www.ej.ru

Jau nobružātais, tomēr klasisks citāts skan: „Maķedonijas Aleksandrs – varonis, taču kāpēc jālauž krēsli?”. Tas liekas aktuāls Aleksandra Podrabiņeka raksta sakarā notiekošajai diskusijai, kuru pat autora atbalstītāji uzskata par krievu kultūrai neraksturīgu, neveiklu un neveiksmīgu. Zināmā mērā pie vainas ir komats aiz vārda „varoni”. Viena pusi pārstāv valstiskuma pārstāvji, atbalstītāji un to klientūra, kuri sagaidītu, ka pēc vārda „varonis”būtu izsaukuma zīme. Respektīvi, ka viņš visur, arī Āfrikā būtu varonis. Podrabiņeks, savukārt, liek komatu, kas nozīmē sekojošo: šeit viņš, protams, ir varonis, tur – kaut kā ne pārāk, citur – vienkārši jāsauc milicija un jāraksta protokols, nerunājot par to , ka vajadzētu šim „varonim” nolasīt savas tiesības un vilkt to uz tiesu.

Lūk, šo pozīciju nevēlas pieņemt tie, kas liek izsaukuma zīmi. Viņiem – ja reiz varonis, tātad šī figūra ir neaizskarama, ne tikai viennozīmīga, bet arī nemainīga: varonis nevar būt sasitīts ne ar ko „nevaronīgu”,- citādi tas nav varonis. Tādēļ arī komats aiz varoņa ir ņirgāšanās , jo varonis ir sakrāls termins. Mēģinājumi to desakralizēt nostādā otršķirīgā situācijā minēto pozīciju un sistēmu uz ko tā turās.

Atgriežoties pie mūsu varoņa, veterāna, tēvijas aizstāvja, LTK dalībnieka, tad Podrabiņeka liktais komts nebūt nenozīmē to, ka viņš šim dalībniekam noliedz iespēju saukties par varoni. Aizstāvot pie Staļingradas vai Maskavas savu tēviju (totalitāro, kāda tā bija, lai gan dzimteni neizvēlas), ja vien viņš nebija gļēvulis, NKVD darbonis vai pakalpiņš kādam ģenerālim, tad tam ir visas tiesības saukties par varoni. Taču ja tas negāja bojā kaujā pie Rževas, tad vajadzēja tam turpināt uzbrukumu pēc uzbrukuma, šķērsot mūsu dzimtenes robežas uz virzīties uz satrunējušajiem Rietumiem. Pēc tā, ka viņš bija kļuvi par varoni, dzīve vēl nebeidzās; un Podrebeņeks precizē, ka laikā, kad tika atbrīvotas Eiropas tautas no verdzības kaujās pie Rževas, pat Varšavas un Berlīnes, to vēl varēja uzskatīt par varoni, taču kad no fašisma atbrīvotajās teritorijās tas palīdzēja nodibināt Maskavas kabatas režīmus Austrumeiropā vai Baltijā, tādējādi atņemot šīm valstīm brīvību, par varoni to uzskatīt vairs nekādi nevar. Un ja tie, kas liek izsaukuma zīmi, ir pārliecināti, ka arī šeit viņš ir varonis, tad jebkurā gadījumā šī ir cita sakara un probes varonība.

Bet, kad varoja sievietes uzvarētajā Vācijā, tad ne tikai saskaņā ar starptautisko likumdošanu, bet arī pēc padomju likumiem šis varonis kļuva par noziedznieku. Un, ja grūti noticēt skaitļiem par 2 miljonu izvarotu sieviešu un 2,5 miljonu zīdaiņu, kuri piedzima 1945-1946 gadā, uzskatot šos skaitļus par nepierādīti pārspīlētiem, ir rī citi aprēķini. Lai arī tā laika statistika vēl joprojām ir slepena, zināms, ka tikai 1945. gada janvārī un februārī kara tribunālā par ņirgāšanos pret vietējiem iedzīvotājiem sodīti 4-5 tūkstoši padomju karavīru un virsnieku. Es nerunāju nemaz par to, ka šie paši varoņi varoja arī krievietes, ukrainietes, baltkrievietes un citas slāvu tautību sievietes, t.sk meitenes, kas tika aizsūtītas uz Vāciju piespiedu darbos vai koncentrācijas nometnēs. Nav pierādīts arī tas, ka pēc viņu atbrīvošanas no nometnēm, viņas izvaroja paši atbrīvotāji. Šie skaitļi arī tiek slēpti, lai izvairītos no vēstures falsifikācijas.

Taču Podribiņeka komats vēl nenozīmē, ka viņš vadījās no Antony Beevor minētajiem cipariem, bet gan vienkārši pateicis, ka varonis pēc sava varoņdarba varējā kļūt par noziedznieku, kā tas notika ar daudzajiem sarkanarmiešiem, kas atgriezās no kara. Līdzīgi kā daudzi karavīri pieraduši pie melnbaltas krāsas, nespēj pielāgoties mierīgai dzīvei pēc kara. Taču jebkurā gadījumā nevajadzētu slavinājumu, sajusmu vai propogandu, bet gan vienkārši pieņemt, ka aizstāvot mūsu dzimteni no fašistiskajiem iebrucējiem, varonis varēja un bieži arī kļuva par iebrucēju, varotāju, noziedznieku, kas nozīmē, ka komats pēc vārda „varonis” ir lielā mērā vietā. Tas, ka aizsargājot dzimteni, varonis stiprināja staļinisko totalitāro režīmu, tas tāpat ir skaidrs. Šeit ne „Mūsējie”, ne Surkovs, ne Putins ar Medvedevu darīt neko nevar, un liekas arī negrib. Komats – tā ir diskusija, izsaukuma zīme (pieminēto pamatinstruments) – atteikšanās no tās.

Taču Aleksandrs Podrabiņeks, turpinot to pašu „nekārtīgo un neveiksmīgo” sava raksta daļu, nolēma komatu likt ne tikai pēc vārda varonis, bet arī pēc vārda „ienaidnieks”. Izsaukumes zīmes atbalstītājiem un melnbaltās kultūras piekritējiem, atšķirībā no „varoņa”, ar ienaidnieka tēla traktējumu sava pozīcija ir vairāk kā skaidra. Saprotama lieta,- ienaidnieks ir ienaidnieks, un ja tas nepadodas, tad zaudē savas pēdējās cilvēciskās iezīmes, protams, ja tādas vispār bija. Taču Podribeņeks, kas melnbaltās krāsas vietā priekšroku dod pelēkās toņiem, precizē: svarīgi ir no kuras puses skatīties uz lietu. Ja vāciešiem tajā karā pēc definīcijas varoņu būt nevarēja, tad ko darīt ar baltiešiem, somiem un vēl tur dažādiem ungāriem, čehiem un poļiem, kas nevēlējās dzīvot sociālistiskajā nometnē, kuru tiem bija sarūpējuši varoņi – sarkanarmieši? Gadījumā, ja jūs būtu izsaukuma zīmes atbalstītāji, aktīvi padomju un krievu nacionālisma atbalstītāji, tad priekš jums jebkurš, kas traucē izplesties impērijai uz viņa dzimtenes rēķina – melnais ienaidnieks, un viņam, ja tas nepadodas, var atņemt visu. Taču, ja apskatīties no citas puses uz tiem pašiem lietuviešiem, igauņiem un citiem somiem, tad viņiem padomju propoganda, kas pārņēma atkarīgās sabiedrības daļas smadzenes, nepavisam nebija vēlama, tie zina, ka dzimtenes brīvība bija, taču PSRS un Krievija centās to atņemt, tad tie, kas cīnījās par savas dzimtenes brīvību, – nebija nekādi ienaidnieki, iespajams arī ne varoņi. Tas ir, paši – lietuvieši un igauņi labi zina, ka tie bija varoņi, taču viņi zina, arī to, ka ir arī cits sabiedrības viedoklis un šeit viss nav tik vienkārši.

Ne tikai verdziskā padomju vēsture, bet praktiski visa pasaules vēsture, sistēmas veidā sakņojās izveidojušajos stereotipos: ja valsts ir uzvarējusi karā, tad uzvarētāji pēc būtības ir varoņi, taču ja zaudējusi, tad lielākā daļā gadījumu, tā nav. Kas nozīmē, ka, lai arī morālie un ideoloģiskie kritēriji paliek, taču praktiski vienmēr tie ir atvasināti no vecajiem stereotipiem. Tiem, kas izmanto šos kritērijus, apgalvojot, ka antihitleriskās koalīcijas cīnītāji ir potenciālie varoņi, bet tie, kas cīnījās vācu pusē,- nodevēji, ir grūti izskaidrot kāpēc somi, kas cīnījās vāci pusē, reti tiek apsūdzēti kolaboracionismā un citos grēkos, atšķirībā no Igauņu un Lietuviešu mežabrāļiem vai rietumu Ukrainas kalnu partizāniem (tie cīnījās pret Padomēm vēl līdz 50- tajiem gadiem), kurus sabiedriskā doma par brīvības cīnītājiem neuzskata?

Jā, Podrabiņeks cīnītājus ar padomju totalitāro režīmu sauc par varoņiem, t.i. neliek punktu vai izsaukuma zīmi pēc vārda „ienaidnieks”, „pretinieks”, bet gan liek komatu un precizē – vai tas visiem nozīmē ienaidnieks, vai tas visiem ir kolaboracionists, vai tas visiem ir nodevējs?  Vēl jo vairāk, ka tās zemes pilsoņus, kura piesedzas ar izsaukuma zīmi pēc varda „ienaidnieks” un „Uzvara”, izmanto tos saviem tīri imperialistsikajiem mērķiem. Pat vēl vairāk, Podrabiņeks līdzīgi rīkojas ar krievu imperiālisma ienaidniekiem, runājot, ka separātisti Čečenijā ir Krievijas mesijas ienaidnieki, taču ja rezultātā čečenija iegūtu brīvību, kā to ieguva čehi, poļi, igauņi un lietuvieši, tad visi, kas cīnījās pret Krievijas militāro kontingentu un kontrteroristiskajām operācijām Čečenijā, tiks pasludināti par varoņiem un starptautiskā kopiena, protams, atzīs viņus par tādiem.

Attiecībā pret tiem, kas cīnījās ar padomju varu, tā teikt, iekšpusē, kurus valsts iznīcināja atstājot nenoslēpjamas pēdas, kas liecināja par šo cilvēku varonību,- šobrīd nešaubās neviens. Šāda veida varonība tika atbalstīta jau no Henrija Toro un par Džona Lokka laikiem. Dž. Lokks bija viens no sabiedriskā izlīguma teorijas pamatlicējiem. Savā slavenajā darbā „Pārdomas par 1688. gada slaveno revolūciju”, viņš raksta, ka sacelšanās pret varu vai valdnieku, kas atņem tautai brīvību, ir ne tikai atbalstāma lieta, bet pat pilsoņa pienākums. Pie kam izrādīt pretestību ne tikai tā kā to darīja padomju disidenti, ziedojot sevi, bet sacelties ar ieročiem rokās, tādā veidā demonstrējot bezkompromisa cīņu par demonkrātiskajām vērtībām principā.

Toro, iespējams, mūsu Tolstoja galvenais skolotājs, saka apmēram to pašu, tikai attiecībā uz citu tēmu. Zināmā mērā viņš turpina Vigela apgalvojumu, ka Krievijas varas muļķīgos lēmumus kompensē to nepildīšana. Tā ir tīri Krievijas specifika: nedari neko – tāpat viss kaut kā nokārtosies. Nenokārtosies,- apgalvo amerikānis Toro, un uzstāj uz to, ka netaisnīgi likumi, kas ierobežo brīvību, nevar tikt pildīti un šīs netaisnības kritērijs nav vis tiesa, attiecībā pret kuru bieži vien nav cerību, bet gan pilsoņa atbildīgs viedoklis.

Tiem izsaukuma zīmes piekritējiem, tiem melnbaltās vēstures varianta adeptiem, kas šajā brīdī gatavai kaukt, noliedzot autora, tā saucamo anarhismu, es teikšu: ne tikai neģēlīgajā padomijā, bet arī alvas zaldātiņu putina-medvedeva Krievijā uzstāties pret vairākumu, kas uzskata, ka pasaule ir melnbalta – visdrīzāk ir varoņdarbs. Tas vienmēr un visur būs grūti, jo tonalitātes izdalīšana būs pretnostatīta graujošajai vienkāršošanai un man prieks, ka Aleksandrs Podrebiņeks izteica pašus grūtākos priekš Krievijas pilsoņa vārdus, kuri vairs nepazudīs, jo viņš nepielika punktu, bet gan komatu.

Dalīties: