22.02.2012. www.bbc.co.uk
Džīns Šārps guvis atpazīstamību kā vēsturnieks un nevardarbīgās pretošanās metožu teorētiķis. Viņu pat dēvē par krāsaino revolūciju ideologu. Pats autors ar zināmu smīnu piezīmē, ka vēl viņu dēvējot arī par “nevardarbīgo pretošanās kustību Makjavelli”. To pašu revolucionāro metodiku, kuras organizācija “Otpor” pielietoja Belgradā un “Pora” organizācija izvērsa Kijevā, izstrādātājs BBC korespondentam Pavlam Bandakovam pavēstīja, ka minēto metodiku nevajadzētu dēvēt par Amerikas izgudrojumu. Intervijā viņš pastāstīja, kāpēc nav jēgas pārrunām ar Krieviju, kā arī sniedza informāciju par savu izveidoto Alberta Einšteina vārdā nosaukto institūtu.
“Oranžā revolūcija” tapusi par gandrīz oficiālu Kremļa murgu, kas kļuvis par galveno apspriežamo tēmu Vladimira Putina atbalstītāju mītiņos. Decembrī, pēc daudzskaitlīgajiem mītiņiem, Kremļa administrācijas oficiālais atbildīgais par politisko procesu organizāciju valstī – Vladislavs Surkovs, intervijā laikrakstam “Izvestia” paziņoja, ”…ka esot kādi, kuri vēlas minētos protestus pārvērst “krāsainajā revolūcijā”. “Tie rīkojas saskaņā ar Šarpa grāmatā pieminētajām un jaunākajām revolūciju realizācijas metodikām tik tiešā veidā, ka kļūst pat garlaicīgi”, paziņoja Surkovs. “Vēlos dot padomu šiem kungiem – kaut mazliet atiet no sniegtajām instrukcijām un izdomāt ko pašiem”. Cilvēks, kas rakstījis augstā ierēdņa minētās instrukcijas, kā izrādījās, Krievijas notikumiem pat neseko līdz. Pusotras stundas intervijas laikā Šārps tā arī nepieminēja nevienu no Krievijas politiķiem, kaut gan viņam bija ko teikt.
Visas varas vertikāles ir vienādas
“Godīgi sakot neesmu pietiekami informēts, lai komentētu notikumus Krievijā (Maskavā). Un vispār, neesmu Krievijas eksperts”, intervijas sākumā paziņoja 84 gadīgais Šārps.
Tas izklausījās nedaudz pēc meliem: “Sakāt, ka nesekojat notiekošajam, bet jūsu mājas lapā ir atsauce uz minēto Surkova komentāru”.
“Ir, piekrītu, taču nepazīstu šo cilvēku un nezinu, kāpēc tam pēkšņi bija svarīgi pieminēt manu vārdu”.
Teiktais izklausās pēc patiesības, jo A. Enšteina Institūts darbojas tāpat kā Šārpa metodika.
Tik tiešām, institūtā darbojas tikai trīs darbinieki (ziedu laikos to bija 11), taču pastāvīgi uzrodas entuziasti, kas gatavi adaptēt un tulkot Institūta izdotos tekstus dažādās valodās.
Tikpat vienkārši un shematiski ir veidotas Šārpa metodikas – kā savdabīgas atvērta koda programmas. Autors savācis un skrupulozi aprakstījis vairāk nekā divsimts nevardarbīgās cīņas metodes, kā arī aprakstījis to savstarpējās mijiedarbības efektus. Nav stingru instrukciju – metodes var tikt izmantotas jebkurā kombinācijā un jebkurā valstī.
Īsumā – metodikas pamatā ir princips, ka neviena valsts nav viendabīga. Pat visvarenākā vertikāle sastāv no cilvēkiem. “Ir dažādas kultūras, dažādas valodas un reliģijas. Taču, ja runā par šo darbu, visi cilvēki ir vienādi”, uzsver nevardarbīgās pretošanās teorētiķis.
“Kur rodas jebkuras varas spēks? Vai ierēdņi piedzimstot manto kādu spēku? Vai tiem ir astoņas rokas vai četras galvas? Protams, nē. Tie saņem varu no malas”, stāsta Šārps, ”cilvēku uzticība dod ierēdņiem varu. No cilvēku uzticības atkarīga ierēdņu vara, kad cilvēki palīdz ierēdņiem savā darbā, kad policisti pilda pavēles utt.- lūk, varas avots. Dažos gadījumos šī uzticība var zust”.
Šārpa teorija un metodika balstās uz režīmu vājo vietu meklēšanu. Pie kam, viņa grāmatas -rekomendācijas ir rakstītas ļoti konkrēti: metodes numurētas un sistematizētas.
Piemēram, autors norāda, ka eksistē trīs veidi, kādos atteikties no sadarbības ar varu: sociālais atteikums (16 metožu kopums), politiskais atteikums (38 metodes) un ekonomiskais atteikums. Pēdējā kategorija, savukārt, iedalās divās apakškategorijās: boikoti (26 metodes) un streiki (23 metodes). Tālāk – tādā pašā garā.
Kombināciju izvēle paliek to rokās, kas teoriju savienos ar praksi. Autors vien piezīmē, ka veiksme atkarīga no kompleksas pieejas.
“Masu demonstrācijām ir ekskluzīvi simbolisks raksturs, saka krāsaino revolūciju ideologs, „ ja režīms ir nosacīti demokrātisks – tas strādā. Jo autoritārāks ir režīms, jo vairāk ir jādara, lai atņemtu varai tās spēka avotus. Simbolisms nemaina valdības”.
Kas noorganizēja “oranžo revolūciju”?
Krievijā Šārpa vārds kļuva vairāk vai mazāk populārs pēc “oranžās revolūcijas” Ukrainā.
Šārps saka, ka viņa loma 2004. gada notikumos bija nenozīmīga, kaut arī atzīst, ka uzturējis kontaktu ar Ukrainas opozicionāriem.
“Viņi kaut kur atrada grāmatas No diktatūras uz demokrātiju kopiju. Kā, nezinu”, atcerās Šārps, „šo darbu iztulkoja, taču viņu organizācija bija tik nabadzīga, ka tai nebija naudas grāmatas publicēšanai. Viņi atsūtīja mums e-pastu ar lūgumu palīdzēt ar finansēm”.
“Liekas, mēs nosūtījām viņiem 6000 dolāru”, turpina politologs, „vēlāk uzzinājām, ka viņi publicēja minēto darbu neticami lielā tirāžā. Tas bija vienīgais tiešā kontakta un mūsu dalības “oranžajā revolūcijā” gadījums”.
“Mums nav organizāciju un filiāļu dažādās valstīs”, saka Šarps, „mums vienkārši nav tam finanšu. Pie kam mēs nevarētu šādas filiāles kontrolēt, tādēļ būtu grūti izveidot lietišķas attiecības”.
Šārpam glaimo, ka viņa teksti spēj ko mainīt pasaulē, taču viņš aicina nepārvērtēt paša grāmatu nozīmi: ”Var jau uzdrukāt sazin ko, tas ir vienkārši papīrs uz galda. Cilvēki, kas dara darbu, tik tiešām ir pelnījuši atzinību”.
Viņš uzskata, ka 2004. gadā uzvarēja Ukrainas pilsoņi, bet 2000. – Serbijas pilsoņi: “Es neko īpašu ne Ukrainā, ne Serbijā, ne citā valstī neveicu”.
Kaut gan ir konkrēti notikumi, ar kuriem zinātnieks lepojas, piemēram, Baltijas valstu cīņa par neatkarību 1990. – 1991. gadā, kad Šārps tur viesojās un konsultēja līderus cīņai par savu neatkarību.
“Jā, tā ir taisnība. Es uzņemos vainu par šo, jo uzskatu to par lielu sasniegumu”, saka viņš.
A. Einšteina Institūta pārstāvji divas reizes viesojās Baltijas valstīs. Amerikāņi konsultēja, toreiz vēl Padomju republikās vēlēšanās uzvarējušos, līderus to centienos atjaunot neatkarību.
Lietuvā viņi strādāja ar Audriusu Butkēvičius, kas tobrīd bija Novada aizsardzības departamenta direktors, bet vēlāk kļuva par Valsts Aizsardzības ministru. Latvijā – ar Tālavu Jundzi, kas arī vēlāk, pēc neatkarības atjaunošanas kļuva par Latvijas Aizsardzības ministru.
Pašatbrīvošanās pašizplatīšanās?
Jāatzīmē, ka Šarpa slavenākās teksta No diktatūras uz demokrātiju atkāpes tika rakstītas Birmai. Šī mērķa realizācijai 1990. gadu sākumā autors atradās Birmas revolucionāru kontrolētajās teritorijās.
“Izvēlēties nevardarbīgu pretošanos ir vērts ne jau tāpēc, ka tas ir labi vai slikti, bet gan tāpēc, ka tas ir efektīvāk”.
“Mēs domājām, ka ar Birmu viss arī beigsies, taču teksts izplatījās pa visu pasauli”, atceras politologs.
Pēc Šarpa vārdiem, viņa grāmatu studenti no Indonēzijas atrada kādā Bangkokas veikalā un atveda to uz mājām. Uz Serbiju grāmatas eksemplāru nogādāja “Kalifornijas cīnītāji par mieru pasaulē”, pēc Belgradas par grāmatu uzzināja Ukrainā utt.
Cik stihiski notika šī grāmatu izplatīšanās, spriest grūti. Taču tās teksts tik tiešām ir pietiekami vienkāršs un pieejams, bet tēma izskatās pievilcīga daudzām valstīm.
Šobrīd grāmata No diktatūras uz demokrātiju ir pārtulkota 44 valodās. Einšteina institūts apgalvo, ka tulkojumu būs vēl vairāk, taču speciāli paši tos nepasūta. Tāpat, kā pēc institūta vadītāja vārdiem, viņi to netulkoja krievu valodā: to izdarīja nezināmi entuziasti, bet institūts algoja profesionālu redaktoru, lai tulkoto tekstu pārbaudītu.
Institūtam zināms par četriem krievu valodā tulkotiem darbiem.
Lai nebūtu jāatbild uz daudzajiem telefona zvaniem, institūts izdevis papildinstrukciju zvaniem ar nosaukumu “Pašizziņa”, kas pēc būtības ir skaidrojums tam, kā izmantot pārējos materiālus.
Šī brošūra tulkota arī ķīniešu, vjetnamiešu un farsi valodās. Kā izsakās doktora Šārpa asistents, izdošanai tiek gatavotas grāmatas kurdu un arābu valodās.
Politologs vai polittehnologs ?
Nepretošanās ļaunumam skan idealizēti, taču Džīns Šārps kopumā neatstāj ideālista iespaidu.
“Izvēlēties nevardarbīgas akcijas ir vērts tāpēc, ka tās ir efektīvas. Jāmācās rīkoties stratēģiski, nevis vienkārši kaut ko darīt. Jādara kas tāds, kas pašam patīk, norāda Šarps, „Nevajag nodarboties ar simbolismu, bet domāt militārās kategorijās, kā Karls Klausevics”.
Starp citu, Šārps uzskata, ka ielaisties sarunās ar režīmu ir bezjēdzīgi: ”Sarunu gaitu nosaka tas, kuram zem galda paslēpta lielāka boze. Un gandrīz vienmēr sarunas atspoguļo varas un spēka samēru”.
“Pārrunas, tas ir triks, kas virzīts uz to, lai opozīcija padotos. Tās, kā likums, ir manipulācijas un kontroles līdzeklis”, apgalvo Šārps, piemetinot, ka jābūt gatavam uz visu, tai skaitā, “ka uz taviem cilvēkiem šaus”.
Vienlaicīgi nevardarbīgās pretošanās ideologs atzīmē, ka “jo skarbāk rīkosies režīms, jo stiprāks būs bumeranga efekts: aizvien vairāk cilvēku atteiksies palīdzēt režīmam un noplaks tā spēks”.
“Šis ir politiskais džiu-dzitsu (cīņas sporta veids, kur pretinieka uzbrukumu enerģija tiek izmantota savās interesēs) Es izmantoju viņu spēku savās interesēs”, saka Šārps.
No vecā Bostonas vēsturnieka šie vārdi skan nedaudz negaidīti. Taču varbūt viņš jau sen nav tik vēsturnieks – teorētiķis, cik polittehnologs – praktiķis?
“Ja par polittehnologu dēvēt to, kurš virza cilvēku rīcību, tad nē”, izvairīgi atbild Šarps, „es tikai rakstu par to, ko cilvēki var veikt un ko darījuši iepriekš, kā arī to, ko nevajadzētu darīt”.
Doktoru Šārpu īpaši neinteresē, kas notiek akadēmiskās politoloģijas sfērā. Viņš neapmeklē konferences, jo uzskata tās lielā mērā par lieku laika pavadīšanu. Pēdējā laikā viņš vispār neizbrauc ārpus ASV robežām.
Krāsainās revolūcijas Krievijas kontekstā
Neskatoties uz to, ka Dž. Šārps pēdējā laikā pat neizbrauc ārpus Bostonas robežām, viņa vārds arvien skaļāk izskan līdz ar apvainojumiem pret ASV, sakarā ar “krāsaino revolūciju” eksportu, kā imperiālisma izpausmi.
“Esmu Amerikas valdības instruments, taču viņi mani iesēdināja cietumā uz deviņiem mēnešiem par nepakļaušanos armijas iesaukumam?!” iesaucas Džīns Šārps, kurš pēc cietuma atstāja dzimteni un deviņus gadus nodzīvoja Eiropā – Norvēģijā un Anglijā, kur aizstāvēja disertāciju politoloģijā Oksfordas universitātē.
“Lūdzu, nejauksim: Amerikas valdība darīja daudz nejauku, briesmīgu lietu, tostarp veica savu cilvēku iebīdīšanu demokrātiski ievēlētu valdību gāšanas procesā, plānoja slepkavības, piemēram, Patrisa Lumumbas gadījumā Kongo. Cilvēki atradīs arī vēl citus piemērus”, saka doktors Šarps.
“ASV nekādā ziņā nav eņģelis”, viņš turpina, „taču ir, kas aiz visa saredz āža kāju, pat aiz labām lietām”.
Einšteina Institūts vienmēr uzsvēris, ka ir neatkarīga organizācija, bet doktors Šārpa piebilst, ka ”būtu arī nepareizi teikts, ka mums nav nekā kopīga ar valdību”.
Pie kam, runājot par pasakainajiem apstākļiem Einšteina Institūtā – vietā kur tiek plānotas revolūcijas, tās dibinātājam rada neslēptu smīnu: “Žēl, ka šī saruna nenotiek manā kabinetā. Tad jūs redzētu, kā mēs dzīvojam. Daudzu gadu garumā institūta štatā strādāja tikai divi cilvēki – es un mana palīdze”.
Runāt par to, ka nevardarbīga cīņa ir Amerikas produkts, kas tiek importēts uz citām zemēm, pēc Šārpa domām ir vienkārši nepareizi.
“Bet pašiem krieviem tas ir pat nepatriotiski”, paziņo politologs, ”varenā nepretošanās kustību vēsture Krievijā – cīņa pret carismu un staļinismu – ļoti iedvesmo. Es daudz esmu mācījies no krieviem”.
Oksfordā Šārps izstudēja Februāra revolūciju, kā arī Gandija darbus, kuros tas atsaucas uz “krievu metodēm cīņā ar tirāniju”.
“Ja krievi atsakās no savas vēstures un saka, ka nevardarbīgā cīņa ir amerikāņu metode, tas ir ļoti slikti”, atzīmē Šārps.
Viņa palīdze piemetina, ka agrāk viņš centies reaģēt uz katru gadījumu, kad organizāciju apvainoja sadarbībā ar CIP, taču vēlāk sapratis, ka tā ir lieka laika un resursa tērēšana.
Nekādas slepenības Institūta darbībā nav. Taču, vai viņš to vēlas vai ne, reālais Džīns Šārps jau ilgāku laiku ir netieši saistīts ar to Šārpu, kas dzīvo svešā televizorā un ārvalstu laikrakstos.
Lai ko viņš nerunātu, “sargātāji” visā Šārpa darbībā saskatīs atentātus, bet “krūmu revolucionāri” pašrocīgi realizēs viņa metodikas praksē.
Alberta Einšteina Institūts
1983. gadā institūtu dibinājis doktors Džins Šārps.
Tas nodarbojas ar stratēģiskas nozīmes nevardarbīgu metožu pētījumiem un to pielietojumu dažādu valstu konfliktos visā pasaulē.
Darbības mērķi – demokrātijas un brīvību aizsardzība, politiskas vardarbības nepieļaušana.
Institūts atbalsta pētniecības projektus dažādās valstīs. Pagātnē aktīvi konsultēja prodemokrātiski nosaņotas grupas Birmā, Taizemē, Tibetā, Serbijā, Baltkrievijā, Baltijas valstīs un Palestīnas teritorijās.
Ieskatam izvilkums no Džīna Šārpa darba No diktatūras uz demokrātiju: Nevardarbīgas cīņas metodes:
Nevardarbīgu protestu un pārliecināšanas metodes
Oficālie paziņojumi
1. Publiskās uzstāšanās
2. Protesta vai atbalsta vēstules
3. Organizāciju un iestāžu Deklarācijas
4. Publiski paziņojumi, kurus paraksta sabiedrībā pazīstami cilvēki
5. Apsūdzības un nodomu deklarācijas
6. Grupu vai masu petīcijas
Saziņa (komunikācija) ar plašu auditoriju
7. Lozungi, karikatūras, simboli
8. Karogi, plakāti, uzskatāmi materiāli
9. Skrejlapas, pantiņi (dzeja) un grāmatas
10. Avīzes un žurnāli
11. Magnetofona ieraksti, plates, radio, TV
12. Uzraksti gaisā (ar lidmašīnām) un uz zemes (uzarot lauku, dēstot augus, akmeņu izvietojums)
Grupu akcijas
13. Deputācijas
14. Satīriski apsveikumi
15. Grupas lobijs
16. Piketēšana
17. Pseidovēlēšanas
Simboliskas publiskās akcijas
18. Karogu izkāršana, simbolisko krāsu priekšmetu izmantošana
19. Simbolu nēsāšana
20. Lūgšanās, dievkalpojumi
21. Simbolisku objektu pasniegšana
22. Izģērbšanās kā protesta veids
23. Sava īpašuma iznīcināšana
24. Simboliska uguns iedegšana (lāpas, gaismekļi, sveces)
25. Portretu izstāde
26. Zīmēšana kā protesta veids
27. Jaunu ielas zīmju un nosaukumu uzstādīšana
28. Simboliskas skaņas
29. Simboliska “zemju iekarošana”
30. Nepiedienīgi žesti
Spiediens uz atsevišķām personām
31. Oficiālu amatpersonu publiska izsekošana
32. Oficiālo amatpersonu izsmiešana
33. Brāļošanās ar karavīriem, policiju
34. Sardzes
Teātris un mūzika
35. Humoristiskas parodijas
36. Teatrālas un muzikālas uzstāšanās
37. Dziedāšana
Procesijas
38. Marši
39. Parādes
40. Reliģiozas procesijas
41. Svētceļojumi
42. Autokolonnas
Mirušo pieminēšana
43. Politiskās sēras
44. Simboliskas bēres
45. Demonstratīvas bēres
46. Cieņas izrādīšana apbedīšanas vietās
Sabiedriskās sapulces
47. Protesta vai atbalsta sapulce
48. Protesta mītiņš
49. Slepeni protesta mītiņi
50. Semināri
Aiziešana un atteikums
51. Demonstratīva aiziešana
52. Klusēšana
53. Atteikšanās no apbalvojumiem
54. Muguras uzgriešana
Atteikšanās no sociālās sadarbības – metodes
Atsevišķu cilvēku ostrakisms (aiziešana trimdā)
55. Sociālais boikots
56. Sociālais boikots pēc izvēles
57. Atteikums izpildīt laulātā pienākumus (komēdija “Lisistrate”)
58. Atteikums no komunikācijas
59. Reliģioza dienesta pārtraukšana
Atteikums piedalīties sabiedriskajos notikumos, paražās, darbā
60. Atteikums piedalīties sabiedriskajās un sporta aktivitātēs
61. Sabiedrisko notikumu boikots
62. Studentu streiki
63. Sabiedriskā nepakļaušanās
64. Savas darbības atsaukšana uz laiku sabiedriskajā organizācijā
Atsvešināšanās no sociālās sistēmas
65. Atteikšanās iziet no mājas
66. Pilnīga personīga atteikšanās no sadarbības
67. Strādājošo darba pamešana
68. Patveršanās patversmē
69. Kolektīva dzīvesvietu pamešana
70. Emigrācija kā protesta veids
Atteikšanās no ekonomiskās sadarbības – metodes
(1) Ekonomiskais boikots
Patērētāju akcijas
71. Patērētāju boikots
72. Boikota preču ignorēšana
73. Askētisma politikas kultivēšana
74. Atteikums izmaksāt nomas maksu
75. Atteikšanās izīrēt
76. Nacionāls patērētāju boikots
77. Starptautisks patērētāju boikots
Strādnieku un ražotāju boikots
78. Strādnieku boikots
79. Ražotāju boikots
Starpnieku akcijas
80. Piegādātāju un starpnieku boikots
Īpašnieku un pārvaldnieku akcijas
81. Īpašnieku boikots
82. Atteikums izīrēt vai pārdot īpašumu
83. Lockout (ražošanas apstādināšana)
84. Atteikums no rūpnieciskās palīdzības
85. Vispārējais tirgotāju streiks
Finanšu resursa turētāju akcijas
86. Banku ieguldījumu izņemšana
87. Atteikums izmaksāt honorārus, izmaksas, apliekamās summas
88. Atteikšanās izmaksāt parādus vai procentus
89. Kredītsaistību noteikumu pastiprināšana
90. Atteikums maksāt nodokļus
91. Atteikums saņemt darba algu
Valdību rīcība
92. Iekšējais embargo
93. Tirgotāju “melnie saraksti”
94. Starptautiskais embargo piegādātājiem
95. Starptautiskais embargo pircējiem
96. Starptautiskais embargo tirdzniecībai
(2) Streiks
Simboliskie streiki
97. Protesta streiki
98. Ātra darbavietu atstāšana
Protesti lauksaimniecības sfērā
99. Zemnieku protesti
100. Lauksaimniecības darbinieku protesti
Īpašu grupu streiki
101. Atteikums veikt piespiedu darbus
102. Ieslodzīto streiks
103. Amatnieku streiks
104. Profesionālie streiki
Vispārīgie rūpnieciskie streiki
105. Vadības streiks
106. Rūpniecības streiki
107. Solidaritātes streiki
Ierobežotie streiki
108. Daļējs streiks
109. Brīdinājuma streiks nejaušas izvēles kārtībā
110. Darba tempa kritums
111. Darbs “stingri pēc instrukcijas”
112. Daba kavējums “slimības dēļ”
113. Streiks pēc atlaišanas
114. Ierobežots streiks
115. Streiks pēc brīvas izvēles
Daudznozaru streiki
116. Plašumā ejošs streiks
117. Vispārējais streiks
Streiku un uzņēmumu ekonomiskās slēgšanas saskaņošana
118. Darbu un tirdzniecības pārtraukšana
119. Visu ekonomisko aktivitāšu izbeigšana
Politiskās sadarbības boikotēšanas metodes:
Atteikšanās atbalstīt varu
120. Atteikšanās izrādīt varai lojalitāti
121. Atteikums no sabiedriskā atbalsta
122. Literatūra un runas, kas aicina uz pretestību
Pilsoņu atteikšanās sadarboties ar valdību
123. Likumdevēju orgānu boikotēšana
124. Vēlēšanu boikotēšana
125. Atteikšanās strādāt darbā valsts iestādēs un ieņemt valsts amatus
126. Valdības iestāžu un aģentūru darbības boikotēšana
127. Darbavietu pamešana valsts izglītības iestādēs
128. Valsts atbalstošo organizāciju boikots
129. Atteikums palīdzēt drošības spēkiem uzturēt kārtību
130. Īpašuma un ielu nosaukumu apzīmējumu noņemšana
131. Atteikums pieņemt valsts nozīmētus oficiālos pārstāvjus
132. Atteikums piedalīties institūciju reorganizācijā
Pilsoniskās pienākuma izpildes alternatīvas
133. Vilcināšanās rīkojumu izpildē
134. Rīkojumu nepildīšana, ja nav tiešās uzraudzības pārstāvja
135. Tautas vispārēja nepaklausība
136. Maskēta nepaklausība
137. Rīkojuma par sapulces vai mītiņa izklīšanu ignorēšana
138. Sēdošs streiks
139. Atteikšanās no karaklausības iesaukuma un deportācijas
140. Viltotu dokumentu izgatavošana, vainīgo slēpšana, bēgšanas organizēšana
141. Pilsoniskā nepakļaušanās “netaisnīgiem” likumiem
Pārvaldes personāla akcijas
142. Selektīvs atteikums palīdzēt valdības pārstāvjiem
143. Informācijas un rīkojumu bloķēšana
144. Valsts iestāžu darbības traucējums
145. Vispārēja atteikšanās no administratīvās sadarbības
146. Atteikums sadarboties tiesvedības procesa ietvaros
147. Apzināta darba efektivitātes mazināšana un selektīvs atteikums no sadarbības ar valsts amatpersonām
148. Dumpis
Pārvaldes iekšējās akcijas
149. Pseido-legālas izvairīšanās no darba pildīšanas un darba kavēšana
150. Atteikums sadarboties ar vietējas nozīmes pārvaldes struktūrām
Valdības starptautiskie demarši
151. Izmaiņas diplomātiskajās u.c. pārstāvniecībās
152. Diplomātisko pasākumu aizkavēšana un atcelšana
153. Atturēšanās no diplomātiskās atzīšanas
154. Diplomātisko attiecību pasliktināšana
155. Izstāšanās no starptautiskajām organizācijām
156. Atteikšanās no dalības starptautiskajās organizācijās
157. Izslēgšana no starptautiskās organizācijas
Nevardarbīgas iejaukšanās metodes:
Psiholoģiskā iejaukšanās
158. Publiska pašnāvība (piem. pašsadedzināšanās)
159. Badastreiks
a) Badastreiks morālam spiedienam
b) Īsts badastreiks
c) Gatavība ciest sāpes un izturēt ciešanas
160. “Atgriezeniskā” tiesa (kad notiesātie spriež tiesu tiesnešiem)
161. Oponenta nevardarbīga psiholoģiska nogurdināšana
Fiziskas aktivitātes
162. Sēdēšana
163. Stāvēšana
164. Neizkāpšana no transporta
165. Segregētu pludmaļu v.tml. izmantošana rasu segregācijas gadījumos
166. Staigāšana uz vietas
167. Lūgšanās segregācijas skartās baznīcās
168. Nevardarbīgi marši ar prasību pārdalīt īpašumus
169. Nevardarbīgi lidojumi zonās, kuras kontrolē oponents
170. Nevardarbīga iekļūšana zonās, kuras kontrolē oponents
171. Nevardarbīga pretošanās oponenta vardarbībai, aizsedzot šādu darbību ar savu ķermeni (psiholoģiska iedarbība)
172. Nevardarbīga darbības bloķēšana ar savu ķermeni (fiziska ietekme)
173. Nevardarbīga okupācija
Sociālās aktivitātes
174. Jaunu sociālu normu vai noteikumu izstrādāšana
175. Telpu pārslogošana ar cilvēku daudzumu
176. Ceļu bloķēšana
177. Nebeidzamas uzstāšanās (runas)
178. Pašdarbības aktu demonstrācija ielās
179. Alternatīvu sociālo institūtu izveide
180. Alternatīvu komunikācijas veidu ieviešana
Ekonomiskās aktivitātes
181. Atgriezeniskais streiks
182. Neatstāt darba telpu pēc darba
183. Nevardarbīga zemju sagrābšana
184. Atteikšanās no blokādes
185. Politiski motivēta viltotas naudas izgatavošana
186. Stratēģiski svarīgu preču brīdinoša demonstratīva izpirkšana
187. Vērtību sagrābšana
188. Dempings
189. Selektīvs atsevišķu firmu vai iestāžu atbalsts
190. Alternatīvi tirgi
191. Alternatīvas pārvietošanās sistēmas
192. Alternatīvi ekonomiskie institūti
193. Administratīvās sistēmas apzināta pārslodze
194. Slepeno aģentu atmaskošana
195. Tiekšanās uz ieslodzījumu (aizturēšanu)
196. Pilsoniskā nepakļaušanās “neitrāliem likumiem”
197. Darbs bez sadarbības
198. Dubultā suverenitāte un paralēlas valdības izveidošana