Dmitrijs Timčuks, Militāri- politisko pētījumu Centra (Ukraina) vadītājs
Jauns informācijas karš starp Ukrainu un Krieviju, lai arī haotiskā formātā, šobrīd kļuvis par acīmredzamu faktu. Lai arī atsevišķas informatīvi-psiholoģiskās akcijas ar plašsaziņas līdzekļu palīdzību bija vērojamas visa gada garumā, 2011. gada beigās tās kļuva masveidīgas. Nesenā atelpa Ukrainas – Krievijas gāzes informatīvajā frontē bija saistīta ar abu valstu pārrunām šā gada oktobrī – novembrī. Taču tā nekādā gadījumā neliecina par situācijas stabilizāciju valstu starpā.
Par atskaites punktu informatīvo uzbrukumu eskalācijai kalpoja septembra sākumā Krievijas “Pirmajā kanālā” ziņu sižetā atspoguļotā asa Ukrainas prezidenta politikas kritika. Par galveno iemeslu informatīvajam uzbrukumam jau tradicionāli kalpo gāzes tematika, kas nebūt nav vienīgais iemesls, taču aktuālākais gan. Ne mazāk asu Krievijas reakciju informācijas laukā izsauca arī tādas tēmas kā Krievijas kara flotes spēku desanta kuģa “Azov” aizturēšana Kerčas jūras šaurumā un kazaku atamana Vitālija Hramova izsūtīšana no valsts.
Informatīvo operāciju plānu pret Ukrainas esošo varu, Maskava gatavoja sen. Šajā ziņā zīmīgs ir 2010. gada oktobra beigās Krievijas televīzijā demonstrētais populārā šova “Lielā starpība” sižets ar ņirgāšanos par Janukoviču. Vērīgam skatītājam jau sen nerodas šaubas par to, ka līdzīgi humora sižeti Krievijas TV ir “pirmās lakstīgalas” gaidāmajām informatīvajā akcijām, kas maigā formā sagatavo informācijas lietotāju daudz naidīgākai ietekmei.
Uzreiz izteikšu atrunu, ka šajā gadījumā negatavojos nosodīt vai attaisnot Krievijas rīcību. Runa nav par to, kā kritizēt citu rīcību, bet gan par pašu iespējām pretdarboties šai rīcībai. Krievija uzvedās tā, kā uzskata par pareizu tās vadība. Un ņemot vērā to, ka Kremlī pat neož pēc vadības maiņas, tāpēc svarīgi izzināt un noteikt ietekmes stratēģiju un taktiku pret Ukrainu, īpaši tajās lietās, kas ir pretrunā valsts nacionālajām interesēm.
Esošās situācijas raksturīgā īpatnība ir tāda, ka Ukrainas vara, ņemot vērā tās vājo profesionālo sagatavotības līmeni un spēju izstrādāt stratēģiskus risinājumus, ir izveidojusi visus priekšnosacījumus savai informatīvajai ievainojamībai. Pie kam, tas attiecas ne tikai uz informatīvo sfēru, bet arī uz citām ārējās ietekmes formām. Līdz ar Janukoviča nākšanu pie varas, Ukrainas valdības pirmais lēmums bija likvidēt Valsts drošības dienesta Krievijas nodaļu, kā zīmi “draudzīgajām” attiecībām starp Kijevu un Maskavu (kā zināms, Maskava līdzīgu soli neveica, un ne tikai paritātes dēļ, bet gan tāpēc, ka šādai rīcībai nav praktiskas nozīmes).
Tiem, kas nezina, paskaidroju, ka, saskaņā ar Ukrainas likumdošanu, Valsts drošības dienestam ir liegtas iespējas veikt operācijas ārvalstīs. Tā var darboties tikai Ukrainas teritorijas ietvaros. Respektīvi, jau sākotnēji nav runas par to, ka Ukraina pārstāj veikt izlūkošanas vai destruktīvo darbību Krievijā, bet gan to, ka tiek pārstātas pretizlūkošanas darbības savā valstī. Līdz ar to Krievijas specdienestu aktivitātēm Ukrainā netiek dots pretspars, tostarp – informatīvajiem uzbrukumiem (taisnības labad jāatzīmē, ka subjektīvu un objektīvu iemeslu dēļ Valsts drošības dienesta pozīcijas šajā virzienā nekad nav bijušas spēcīgas).
Akceptēt šādu lēmumu varēja tikai cilvēki, kas par nacionālo drošību, tās aizsardzības veidiem un līdzekļiem, nekad neko nav dzirdējuši. Kā rāda esošā un turpmākā notikumu gaita, jaunā vara saskata pavisam citu Valsts drošības dienesta uzdevumu prioritāti, bet tā jau ir pavisam cita tēma. Pie iepriekšteiktā vēl var piebilst, ka līdzīgi Valsts drošības dienesta piemēram, arī citi Ukrainas specdienesti – Aizsardzības ministrijas Izlūkošanas galvenā pārvalde un Ārējās izlūkošanas dienests – saņēma pavēles likvidēt nodaļas, kas strādāja Krievijas virzienā. Ukraina kļuva pilnīgi atvērta Krievijas ietekmei.
Maskava nepalaida garām izdevību izmantot radušos situāciju Ukrainas specdienestos. Pirmkārt, radās lieliska izdevība saviem mērķiem izmantot Krievijas Federālā drošības dienesta projektus Ukrainā – tā sauktās prokrieviskās nevalstiskās organizācijas. Kliedzošākais no gadījumiem bija šādu organizāciju izmantošana provokācijām 2011. gada 9. maijā Ļvovā. Uz to aktivitātēm tīri simboliski noreaģēja tikai Iekšlietu ministrija (un arī tad dīvainā veidā). Taču īstenība uz tādiem jautājumiem, kā – kas, ar kādu mērķi un par kādiem līdzekļiem ir atvedis uz Ļvovu “Krievijas patriotus”, kuru darbības rezultātā izcēlās notikumu eskalācija? – atbilde būtu jāgaida no Ukrainas specdienestiem. Lielā mērā atbildi sagaidījām no pašiem iepriekšminēto organizāciju līderiem (daži no tiem ir Ukrainas parlamenta deputāti), kuri atzinās, ka lauvas tiesa šo organizāciju no Krievijas saņemto līdzekļu paredzēti “Krievijas patriotu” organizāciju komandējumiem uz Ukrainas reģioniem.
Šis mākslīgi veidotais gadījums kļuva par pamatu tālākam spēcīgam informatīvam uzbrukumam pret Ukrainu (tieši pret Ukrainu kā valsti, nevis Ukrainas nacionālistiem). Šī veiksmīgi organizētā operācija ir tā vērta, lai to ierakstītu Krievijas specdienestu mācību grāmatās. Operācijas mērķis bija “sasiet rokas” iespējamai Ukrainas politiskās vadības un valsts struktūru pretreakcijai. Ukrainas vara bija spiesta ieņemt vāji neitrālu pozīciju.
Ļvovas piemērs neatstāja nekādu iespaidu uz varu, tas nekļuva par iemeslu nopietnam situācijas izvērtējumam informatīvās pretdarbības sakarā. Šī muļķīgā bezdarbība joprojām ir par pamatu valsts neaizsargātībai (kas attiecās uz varu, Dievs ar to, tā vāc augļus, ko pati sējusi, taču rezultātā par mērķi kļuvusi visa valsts un tās iedzīvotāji).
Situācija rezultātā nonāca līdz groteskam paradoksam Janukoviča stilā. Par viņa partneriem cīņā pret Krievijas informatīvo spiedienu bija kļuvuši pašmāju informācijas līdzekļi – tie paši, kurus Janukovičs, nākot pie varas, visādi centās ierobežot un noliegt kā nelietderīgus. Problēma tāda, ka pašmāju informatīvie resursi pašu Janukoviču uztver kā ideoloģisko un politisko ienaidnieku, taču citu aizsardzības līdzekļu viņam vienkārši nav (valsts struktūrās tādus resursus Janukovičs un viņa komanda pašrocīgi iznīcināja). Ukraina, kā viena no nedaudzajām valstīm civilizāciju vēsturē, ir nonākusi neprātīgā situācijā, kad valsts objektīvās intereses aizsargā spēki, kas atrodas konfrontācijā ar pašu valsti.
No instrumentiem, ko valsts nosacīti var izmantot savai aizsardzībai, ir palikusi tikai Ārlietu ministrijas informatīvā darbība. Taču arī šeit mēs redzam tīri situatīvu pretdarbību, kas izpaužas stingri fragmentārā veidā. Jebkurā gadījumā, Ārlietu ministrijas veiksme informatīvajā konfrontācijā ir apšaubāma, un tas arī nav šī resora uzdevums (ministrija var uzstāties tikai kā ģenerators vai “atbalsta grupa”).
Secinājums šajā situācijas ir vienkāršs un sen zināms – lielajā politikā, tāpat kā izlūkošanas dienestā, nevar būt draugu, ir tikai ārpolitiskas attiecības. Ukraina nevar “draudzības vārdā” atteikties no savām nacionālajām interesēm ne saistībā ar Krieviju, ne ES, ne ASV, u.c. (pieļauju, ka draugi varētu būt Moldova, Gruzija, Baltkrievija, t.i. valstis, kas attiecībā pret Ukrainu nespēj realizēt ne politisku, ne informatīvu, ne ekonomisku ietekmi). Cenšoties saglabāt un attīstīt ar draudzīgas attiecības ar spēcīgiem spēlētājiem, Ukrainas rīcībā jābūt, ja ne neitralizācijas iespējām (kas ņemot vērā resursu attiecības diez vai ir iespējams), tad, attiecībā pret sevi, – spējai maksimāli neitralizēt ietekmi pašā Ukrainā gan. Pirmkārt jau tas attiecas uz “Krievijas virzienu”, ņemot vērā Krievijas informatīvo resursu un Ukrainas reģionu ievainojamību pret Krievijas informatīvi – psiholoģiskajām operācijām.
Par aksiomu kļuvis postulāts, ka šajā informatīvi – psiholoģisko operāciju gadsimtā informatīvās pretdarbības spēki un līdzekļi spēlēs svarīgu lomu. Šeit vērts atcerēties, ka 2009. gada 8 jūlijā tika izdots Ukrainas Prezidenta rīkojums nr.514/2009, apstiprinot Ukrainas informācijas drošības Doktrīnu, kuras galvenais mērķis ir izveidot valstī attīstītu nacionālo informācijas telpu un aizsargāt informatīvo suverenitāti. Taču joprojām aktuāls jautājums – vai kāds no iepriekšējās vai esošās varas pārstāvjiem vispār ir ko dzirdējis par šīs doktrīnas saturu? Atbilde diemžēl ir acīmredzama.
Paliek vien jautājums – ko darīt ? Jautājums nav vienkārši atbildams. No vienas puses, negatīvā ārējā informatīvā ietekme uz Ukrainu teorētiski spēlē pret esošo varu, tādā veidā veicinot tās norietu. No otras puses, šī ietekme krietni novājina Kijevas pozīcijas sarunu procesos (pirmkārt, enerģētikas jautājumos), kas negatīvi ietekmē valsts intereses gan esošās, gan nākamās valdības laikā.
Šobrīd atliek konstatēt, ka negatīvās ārējās ietekmes ierobežošanā var darboties jebkurš, tikai ne pati valsts, kura no šīs funkcijas izvēlējusies norobežoties. Diemžēl sodu par šo esošās varas noziegumu, atšķirībā no tās ekonomiskajiem varoņdarbiem, būs grūti realizēt. Zināmu risku varētu uzņemties Ukrainas specdienestu vadība, negaidot, kad vara uz to sadūšosies. Taču starp specdienestu vadītājiem mēs neredzam iniciatīvas bagātus patriotus, bet gan pelēkus ierēdņus, kas nav spējīgi uz patstāvīgu rīcību (liekas, izņemot Valsts drošības dienestu, taču tur notiek pavisam citas “aktivitātes” un pēc patriotisma neož). Ukrainā izveidotā “stingrā varas vertikāle” šajā gadījumā vērsusies pret pašu varu.
Ja reiz šo fronti glābt nevar, tad vismaz “patēlot”, ka situācija tiek glābta var atļauties atsevišķas nevalstiskās organizācijas. No tām gan grūti gaidīt augstu efektivitāti, jo trūkst gan līdzekļu, gan vienota vadības centra.
Raksts oriģinālvalodā lasāms šeit.