26. 01. 2014. www.delfi.lv
Janvāris pirms divdesmit trīs gadiem bija izšķirošs laiks trīs Baltijas valstīm, lai pavisam atbrīvotos no Padomju Savienības jūga. Tagad uz barikādēm stāv Ukrainas tauta. Tomēr, ja Latvijā, Lietuvā un Igaunijā tauta gāja uz barikādēm, lai stātos pretī okupācijas režīmam, tad Ukrainai galvenā cīņa ir jāizcīna tās iekšienē. Ukraiņu cīņa nav par brīvību valstij, bet gan par brīvības izpratni. Tā ir demokrātijas un cilvēktiesību cīņa iepretim korupcijai, oligarhijai un pašizdomātiem demokrātijas konstruktiem.
Kijeva kā boksa rings
Bijušais bokseris Vitālijs Kļičko kļuvis par redzamāko opozīcijas līderi, no publiskās slavas spozmes izbīdot abus pārējos opozīcijas triumvirāta dalībniekus – Arsēniju Jaceņuku un Oļegu Tjagņiboku. Tomēr pastāv jautājums, vai V.Kļičko, kuru atbalsta virkne Eiropas Savienības konservatīvā spārna partiju politiķu un atsevišķi ASV politiķi, realitātē var kļūt par visas Ukrainas līderi? Viņa politiskā pieredze ir ļoti vāja un arī Kļičko partijā “UDAR” sapulcētie politiķi nav ar lielu politiskās pieredzes bagāžu. Tas rada šaubas par šī spēka iespējām politiskās cīņas arēnā apspēlēt Viktoru Janukoviču un viņa “Reģionu partijas” politiķus, kuri pie tam saņem atbalstu arī no Krievijas puses. Ukrainas opozīcijas pieredzes un izteikti spilgtu līderu trūkumu pierādījuši arī vairāki sarunu raundi ar prezidentu Janukoviču, kuru laikā opozīcijai tā arī nav izdevies panākt acīmredzamu rezultātu un ātru situācijas risinājumu. Jānorāda arī uz to, ka protestu akcijas Kijevā ir nekoordinētas un bieži notiek stihiski. Atšķirībā no protestiem novembrī un decembrī, kur opozīcijai izdevās kontrolēt situāciju un tā neļāva provokatoriem izraisīt konfliktu starp drošības spēkiem un protestētājiem, šobrīd vairāki simti provokatoru ir izraisījuši nemierus, kas dod pamatu Ukrainas valdībai un drošības spēkiem ar spēku apspiest protestus.
Tango pa trim
Arvien biežāk izskan viedokļi, ka pie situācijas pasliktināšanās zināmā mērā ir vainojama arī Eiropas Savienība, kas apsolīja Ukrainai partnerības līgumu, bet beigās pagrieza muguru, brīdī, kad Kijeva atteicās izpildīt ES prasības par selektīvu tiesvedību izbeigšanu un Jūlijas Timošenko atbrīvošanu. Taču jāizceļ, ka Ukrainas tuvināšanās līgums ar ES bija izaicinoša diplomātiskā misija ne tikai Lietuvai kā prezidējošai valstij ES padomē, bet arī Briseles ārlietu sektoram kopumā. Lai arī ES ietvaros daudzi bija rēķinājušies ar iespējamu pretdarbību no Krievijas puses, tomēr neviens nevarēja paredzēt, ka Krievija tiešā veidā iepludinās līdzekļus Ukrainā gan oficiāli, gan neoficiālā veidā, tā praktiski nopērkot Ukrainas palikšanu tiešā Krievijas ietekmes zonā. Tādēļ runāt par to, ka ES pēc Viļņas samita uzgrieza muguru Ukrainai ir vairāk nekā aplami. Pirmkārt jau tādēļ, ka normālā demokrātiskā procesā valstis vai to elites netiek pirktas par naudu. Otrkārt, pievienošanās vai tuvināšanās ES ir katras neatkarīgas valsts brīva izvēle.
Viena, divas, trīs… Ukrainas
To, vai protestu akcijas Kijevā un arī citviet Ukrainā vainagosies ar kādu vērā ņemamu rezultātu, noregulējot konfliktu mierīgā ceļā vai arī turpinot eskalēties vardarbībai, redzēsim pēc kāda laika. Tomēr kā norāda žurnālists Vitālijs Portņikovs, lielākais ieguvējs no situācijas destabilizācijas Ukrainā ir Krievija, kura tādējādi attālina brīdi, kad Ukraina varētu tuvināties ar ES vai NATO. V. Portņikovs arī norāda, ka šādu konfliktu atbalstīšana Krievijai nav nekas svešs un, velkot paralēles ar konfliktiem Kalnu Karabahā, Piedņestrā, Dienvidosetijā un Abhāzijā, norāda arī uz iespējamu šāda paša scenārija atkārtošanos Ukrainā. Raugoties uz Ukrainā notiekošajiem protestiem, kuru gaitā tiek ieņemtas arī apgabala administrāciju ēkas un citas valstiski vai reģionāli nozīmīgas iestādes, jāatzīst, ka Ukrainas kartē skaidri iezīmējas ne tikai dalījums Austrumos un Rietumos. Kā iespējamais Ukrainas dalīšanas reģions klāt nāk arī Krimas apgabals.
Nobeigumā jāsaka, ka ukraiņi ir kļuvuši par bandiniekiem ģeopolitiskā šaha spēlē, kur iznākumu paredzēt ir ļoti grūti. Tomēr, ja Janukovičam izdosies noturēties pie varas un apspiest nemierus, tad jau pavisam drīz mēs Eiropā varam sagaidīt vēl vienu režīmu, kas līdzīgs Lukašenko vadītajam. Mierīgs konflikta regulējums, uz ko aicina gan ES, gan arī Saeima savā rezolūcijā, ir vienīgais veids kā risināt samilzušo konfliktu , panākot abām pusēm izdevīgu situācijas risinājumu. Visbeidzot jācer, ka visām pusēm izdosies rast kompromisu, stāvoklis nepasliktināsies un Ukrainai nebūs nepieciešami “draudzīgie” miera uzturētāji, kā Piedņestrā, kuri tur uztur mieru jau vairāk kā divdesmit gadus.