Rinalds Gulbis: Padomju rēga atgriešanās

13.05.2014

13. 05. 2014. www.ir.lv

“Ir pagājuši 69 gadi, kopš beidzies Lielais Tēvijas karš”, bet 9.maijs bija, ir un būs mūsu galvenie svētki. Šī ir nacionālā triumfa, nacionālā lepnuma, sēru un mūžīgās piemiņas diena.” – Vladimirs Putins

Savulaik kultūrsocioloģe Dagmāra Beitnere teica: “Atņemiet Putina Krievijai 9.maiju un tā sabruks, jo nebūs vairs centrālā identitātes kodola”. Laiks, kopš V.Putina nākšanas pie varas, ir iezīmējis totālu atgriešanos pie Padomju Savienības vērtību sistēmas un tās pielāgošanu mūsdienu apstākļiem, kad Krievija piedzīvo arvien lielāku pašizolāciju. Tomēr šogad notikušās, tā saucamās, Uzvaras dienas svinības bija ne tikai triumfāli 2. Pasaules kara uzvarētāja svētki, tas bija arī V.Putina realizētās politikas uzvaras brīdis.

Jāteic gan, ka Putina runa šogad bija nedaudz piezemētāka nekā iepriekšējās reizēs. Atšķirībā no 2013. gada 9. maija runas Sarkanajā laukumā, Putins nepieminēja PSRS, lai gan atsaucās uz “padomju tautu”, kuras “dzelžainā griba, bezbailība un noturība izglāba Eiropu no verdzības”. Tikai vienu reizi atsaucoties uz PSRS, Putins savas runas beigās uzsauca: “Lai dzīvo tauta uzvarētāja!”, kas principāli norāda uz sasaisti ar Padomju Savienības dzīvotspēju arī šodien. Iepriekšējos gados Putins savā runā ir izvirzījis jaunus mērķus visai Krievijai, šogad bez tādiem iztika, taču allaž izceltās cīņas par Staļingradu un Ļeņingradu šogad palika fonā, primāri akcentējot Sevastopoles kā pilsētu – kara varoni (Город герой), ko Putins arī vēlāk apmeklēja, lai iesaistītos ne tikai 9. Maija, kā Lielā Tēvijas kara atcerēs, bet arī Sevastopoles atbrīvošanas 70 gadu jubilejas svinībās.

Krimas karogi un noslēptais Ļeņins

Uzvaras svētku dekorācijas savā simboliskajā nozīmē mums pastāsta tās lietas, par kurām Putins vai kāds cits no Krievijas valdošās varas elites atklāti nerunās. Tā, piemēram, šogad īpaši tika noslēpts Ļeņina mauzolejs, kuru aizsedza milzīgs transparents ar uzrakstu “9.maijs”, tomēr īpaši svarīgi norādīt, ka šogad uz kara tehnikas vairs nebija vērojamas sarkanās padomju piecstaru zvaigznes, kas iepriekš vienmēr rotāja kā tanku, tā bruņutransportieru un citu kaujas tehnikas vienību sānus. Kremlis visas likmes, kā nāciju konsolidējošo simbolu, ir licis tieši uz Georga jeb gvardes lenti, kura šajā 9. maija parādē bija redzama uz visām kaujas tehnikas vienībām. Atteikšanās no Padomju Savienības simboliem tomēr nenozīmē to, ka arī no cariskās Krievijas pārņemtos simbolos netiks ielikta padomju simbolu jēga un nozīme. Īpaši uzmanība Sarkanajā laukumā tika pievērsta Krievijas Melnās jūras flotes vienībām un Krimas desanta vienībām, kuras parādē piedalījās ar Krimas autonomās republikas karogiem, dziesmas Sevastopole – Krievijas jūrnieku lepnums” pavadībā.

Taču, kamēr Maskavā mēģina veidot zināmā mērā jaunu šo svētku identitāti, Sanktpēterburgā vairākas reizes parādē tika piesaukts Staļins, kā arī citēti atsevišķi Staļina izteicieni. Kā norāda virkne Krievijas interneta blogeru, reģionālās pilsētas kursa maiņu realizēs vien nākamgad, pēc tam, kad Maskava visiem būs parādījusi piemēru, kādi simboli jāizmanto un kādā manierē svētki jāsvin. Šķiet, ka Sevastopolē jaunizveidotais scenārijs ir ticis apgūts visātrāk. Tur 9. maija parāde un uzrunas norisinājās gandrīz pēc tāda paša scenārija kā Maskavā.

Putins Sevastopolē atļāvās pateikt vairāk nekā Maskavā, ne tikai norādot, ka “Krievija – māte atpleš savas rokas, lai uzņemtu pie sevis bērnu”, bet arī runājot par Putinam vien zināmu vēsturisko taisnīgumu, sakot – “Mēs ar cieņu izturamies pret visām tautām un visām valstīm un cienām viņu likumīgās intereses, taču mēs lūdzam, lai visi tā izturētos arī pret mūsu tiesiskajām interesēm, tai skaitā, lai atjaunotu vēsturisko taisnīgumu un pašnoteikšanās tiesības.” Par it kā atjaunojamo vēsturisko taisnīgumu Putins runāja arī martā savā uzrunā Federālajai sapulcei, kurā Krievijas sastāvā pēc realizētā anšlusa tika uzņemta Krima un Sevastopole. Maskēšanos aiz starptautisko tiesību principiem un normām Krievija īsteno jau no brīža, kad 11. martā Krievijas parlaments atļāva Putinam lietot spēku, lai aizstāvētu „tautiešu” intereses trešajās valstīs. Putina Sevastopoles apmeklējums 9. maijā pierāda vien Kremļa apņemšanos nepieļaut Krimas atgriešanās scenāriju Ukrainā un Krievijas tālejošu nodomu spilgtu vizualizāciju. Jāsaka, ka visai dīvaina bija militārā parāde, kur Putins vērojot Melnās jūras floti, raudzījās arī uz kādreizējiem Ukrainas karas flotes kuģiem, kurus Krievija sagrāba savā īpašumā.

„Demokrātijas paraugstunda”

8. maijā, tiekoties ar EDSO prezidējošās valsts Šveices prezidentu un ārlietu ministru Didjē Burkhalteru, Vladimirs Putins aicināja Ukrainas separātistus pārcelt iepriekš uz 11. maiju nozīmētos „referendumus” par Doņeckas Tautas republikas izveidi. Protams, to varēja traktēt kā Putina vēlmi pirms 9. maija pasākumiem nedaudz nomierināt Rietumvalstis, taču realitāte izrādījās citāda. Rietumvalstīm Krievija it kā nodemonstrēja tās nevēlēšanos iejaukties citas valsts iekšējās lietās, kā arī norobežošanos no separātistu darbības Ukrainas dienvidaustrumu apgabalos. Tādējādi prokrieviskie separātisti Doņeckā un Luhanskā it kā panāca zināmu leģitimāti tur organizētajiem „referendumiem”, jo, rau, ja jau Putins nevēlējās referendumus tātad šī ir nevis oficiālās Krievijas, kā dažiem varbūt šķitis, bet gan patiesi – tikai un vienīgi Donbasa reģiona tautas griba. Citiem vārdiem sakot, Putins atkal apmānīja rietumus. Varbūt kāds pat noticēja. It īpaši, ja ļoti gribēja ticēt.

Kā izteicies Putina kvēls atbalstītājs un Eirāzijas savienības ideologs Aleksandrs Dugins, tad Putina aicinājums atlikt referendumus galvenokārt ir domāts, lai iemidzinātu Ukrainas varu un neļaut tai virzīties uz Krimu. Vienlaikus gan Dugins izteicies, ka Krievijas bruņoto spēku savilkšana pie Ukrainas robežām ir vienīgais veids kā garantēt to cilvēku drošību, kuri iestājas par Donbasa reģiona neatkarību un „Jaunkrievijas” izveidi. Bruņotie spēki esot pielietojami vien pēc „referendumiem”, kuros tad būtu zināma „tautas griba”. Pēc Dugina domām, „Krimas scenārija” atkārtošanās Donbasā nav iespējama, jo runa esot par neatkarīga subjekta izveidi, kura uzņemšana Krievijas sastāvā pat netiekot apspriesta. Tas nozīmē vien to, ka Krievija Donbasā ir gatava atkārtot Piedņestrā, Abhāzijā un Osetijā izmantoto taktiku, dibinot „neatkarīgas republikas”.

Pēcvārda vietā

Krievijā atjaunojas ne tikai dažādu tās vēstures periodu impēriskie simboli, tās valdošās varas elitē atdzimst arī impēriskā domāšana un ambīcijas. Vēlmei atjaunot „vēsturisko taisnīgumu”, seko arī reāli darbi. Mums Baltijas valstīs vajadzētu būt īpaši modriem kaut vai tā iemesla dēļ, ka runa nav par kāda „vēsturiskā taisnīguma” atjaunošanu pēc krievu – japāņu kara, bet gan atgriešanos tais robežās, kādas pastāvēja pirms 1990. gada. Taču, raugoties vēsturē, jāteic, ka Krievija īpaši agresīvi sāk izturēties nevis brīžos, kad tā sasniedz visaugstākās labklājības punktu, bet gan brīžos, kad tās ekonomika cieš milzīgus zaudējumus, tad maizes vietā tauta tiek barota ar mākslīgu patosa pilnu patriotismu. Tomēr tas nenozīmē, ka mums būtu pamats atslābt un nesatraukties. Tik daudz spēka Krievijai vēl pietiek…

Dalīties: