Mārcis Balodis, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks
Latvijas finanšu sektors pēdējo gadu laikā vairākkārt piesaistījis ne tikai Latvijas, bet arī starptautiskās sabiedrības uzmanību. Galvenokārt uzmanība tikusi vērsta uz Latvijas varas iestāžu cīņu ar naudas atmazgāšanu un noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju. Lai gan publiskajā telpā dominē diskusija par to, kā nodrošināt finanšu sektora uzticamību un caurspīdību, vienlaikus piesaistot investīcijas, Kremļa dezinformācijas avoti ir raduši izdevību izmantot situāciju savā labā, lai demonstrētu vietējo varas iestāžu it kā nekompetenci un vēlmi pakalpot saviem ārvalstu partneriem.
Viena no svarīgākajām aktualitātēm Latvijā šī gada sākumā bija Finanšu darījumu darba grupas (turpmāk tekstā – FATF) izvērtējums par Latvijas progresu finanšu sektora sakārtošanā un no tā izrietoša iespējama iekļaušana tā dēvētajā “pelēkajā sarakstā”, faktiski paredzot stingrāku kontroli pār Latvijas pūlēm sakārtot finanšu sektoru.[1] Svarīgi norādīt, ka nonākšana “pelēkajā sarakstā” neparedz sankciju piespriešanu, taču tik un tā ir būtisks politisks trieciens valsts prestižam, kas liecinātu par nespēju pilnvērtīgi nodrošināt finanšu nozares sakārtotību. Lai gan februāra vidū FATF lēma nepakļaut Latviju stingrākai uzraudzībai, novērtējot valsts progresu, šo lēmumu pavadīja prokremliskās dezinformācijas kampaņa ar mērķi nomelnot Latviju un demonstrēt tās nespēju pieņemt patstāvīgus lēmumus.
Latvijas pakalpība un rusofobija
Komentējot FATF lēmumu, portāls bb.lv vēstīja, ka Latvijas nenonākšanu riska grupā ir nodrošinājis finanšu sektora kapitālais remonts. Taču, kā uzsver vietne, par to ir tikusi maksāta ļoti augsta cena, proti, komercbankas esot iebaidītas. Tā rezultātā faktiski esot iznīcināts nerezidentu finanšu sektors, iedzīvotājiem vairs neesot pieejami kredīti, kā arī pie mazākajām aizdomām bankas nekavējoties slēdzot kontus, baidoties no iespējamajām sekām par likumdošanas neievērošanu.[2]
Papildus argumentāciju norisēm finanšu sektorā sniegusi vietne Eurasia Daily. Komentējot 2018. gadā notikušo komercbankas ABLV likvidāciju, kas oficiāli tika pamatota ar tās līdzdalību naudas atmazgāšanā no Ziemeļkorejas, vietne norāda, ka patiesais iemesls esot Krievijas ietekmes klātbūtne. Proti, banka esot piederējusi cilvēkiem ar nepareizu nacionalitāti, tajā strādājušie darbinieki runājuši nepareizajā valodā un galvenokārt apkalpojuši klientus ar nepareizo pilsonību. Respektīvi, kā norāda vietne, bankas likvidācijas patiesais iemesls esot vietējo nacionālistu centieni atbrīvoties no Krievijas ietekmes un krieviski runājošajiem. Un šī nacionālistiskā mērķa vārdā valsts ekonomika paliekot otrajā plānā – nacionālās elites interešu vārdā esot jāiznīcina banka, jāzaudē darba vietas un investīcijas. Savukārt atsauce uz bankas saistību ar Ziemeļkoreju tiek nonivelēta līdz amerikāņiem raksturīgam paziņojumam bez jebkādiem pierādījumiem un konteksta.[3] Tādējādi tiek radīts iespaids, ka valsts finanšu sektoru ir ietekmējuši vienlaikus divi faktori – saskanējušas vietējo nacionālistu rusofobiskās idejas un ASV neoimperiālistiskās tendences, par ko liecinot ASV aizliegums ABLV veikt darbības ar dolāriem, kas esot būtiski ietekmējis bankas spēju izdzīvot.
“Ziemeļu Šveices” beigas
Savukārt Krievijas medijs Rambler.ru šī gada rudenī vēstīja, ka Latvija esot izsapņojusi savu sapni būt par “Ziemeļu Šveici” jeb tiltu starp Austrumiem un Rietumiem finanšu nozarē. Kā vēsta vietne, Latvijas pieeja finanšu nozares pārvaldībai esot bijusi pragmatiska, ar to domājot atvērtību nerezidentu apkalpošanai. Tiek uzsvērts, ka tie galvenokārt ir no Krievijas, attiecīgi banku spēja sekmīgi pārvarēt 2008.-2009. gada ekonomisko krīzi, kā arī nodrošināt daudzas labi apmaksātas darba vietas un ieņēmumus valsts budžetā, lielā mērā bijusi balstīta nerezidentu apkalpošanā.[4] Līdz ar to tiek veidots rāmējums, ka sadarbība ar Krieviju un citām postpadomju telpas valstīm Latvijai ir nākusi par labu un nesusi peļņu. Taču izmaiņas viesis tas, ka Latvija esot stipri atkarīga no saviem lielajiem brāļiem Rietumvalstīs, kurus neesot apmierinājusi Latvijas banku loma starptautiskajos darījumos dolāros. Rezultātā ASV esot vairākkārtīgi likusi Latvijai sakārtot savu finanšu sektoru un izdarījusi spiedienu, ko Latvija, būdama pakalpīga, veikusi bez ierunām, faktiski iešaujot sev kājā.[5]
Lai pastiprinātu vēstījumu, raksts arī vairākkārt atsaucas uz Ventspils mēra A.Lemberga teikto, uzsverot, ka šāda rīcība esot izbiedējusi investorus, attiecīgi ieviestie ierobežojumi radīšot problēmas ilgtermiņā. Tāpat viņš arī izteicies, ka runas par iespējamo Baltkrievijas uzņēmumu pārnākšanu uz Latviju esot vien politiska propaganda, jo Baltkrievijas uzņēmumi skaitās nerezidenti,[6] attiecīgi tie visticamāk netiks apkalpoti. Visbeidzot, lai uzsvērtu it kā valdošo nekompetenci, raksta autors atsaucas arī uz premjerministra Krišjāņa Kariņa aicinājumu bankām mīkstināt prasības, lai neaizbiedētu investorus.[7] Līdz ar to tiek radīts priekšstats, ka latvieši nebūt nav noteicēji paši savās mājās – visi nozīmīgie lēmumi it kā tiek pieņemti citviet un vietējā vara bez ierunām tos īsteno tik cītīgi, ka nodara sev lielāku kaitējumu nekā būtu padarījusi pati problēma. Turklāt šī gada septembrī starp Latviju un ASV noslēgtais līgums par tehnisko palīdzību noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma novēršanas jomā tiek tieši interpretēts kā sensitīvas informācijas un ietekmes nodošana Rietumvalstīm[8], tādējādi vēl vairāk graujot Latvijas suverenitāti. Tiesa, vairākas ASV bankas ir saņēmušas aizrādījumus par darbībām ar netīru naudu, taču, kā norāda vietne, kas atļauts Jupiteram, nav atļauts vērsim.[9] Respektīvi, Latvijai ir jāiet ASV pavadā un jāierobežo sava rīcības brīvība, kamēr pašas ASV bankas var atļauties spēlēt pēc pavisam citiem noteikumiem.
Latvijas “neveiksmes stāsta” dzirnavas
Latvijas cīņa ar nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju caur Latvijas finanšu sistēmu ir būtiski svarīga gan no ekonomiskās drošības, gan valsts prestiža veidošanas perspektīvas. Taču ierobežojumi attiecībā uz nerezidentu apkalpošanu kļuva par pamatu dezinformācijas izplatīšanai, izmantojot vairākus vēstījumus. Kopumā finanšu nozares reformas tiek rāmētas kā Rietumvalstu pasūtījums. Plašākā kontekstā tā ir daļa no populāra pret Latviju un Baltijas valstīm kopumā vērsta naratīva, ka Latvija nav spējīga pastāvēt par sevi un to pārvalda nekompetenta valsts pārvalde. Radot priekšstatu, ka Latvijas stratēģiski svarīgo lēmumu pieņemšanu nosaka Rietumvalstis, tiek kultivēta ilūzija, ka Latvija faktiski ir neizdevusies valsts, kura nav spējīga pildīt savas pamatfunkcijas. Vienlaikus atsauce uz ASV klātbūtni lēmumu pieņemšanā ir daļa no Krievijas informatīvajā telpā ļoti populārās sazvērestības teorijas par ASV neoimperiālistisko stilu, uz kā pamata tā nepārtraukti cenšas ieriebt Krievijai. To papildina ideja par Latvijā it kā izplatīto politiskās elites rusofobiju, kas šajā kontekstā tiek izmantota, lai skaidrotu, kāpēc valsts ir tik asi vērsusies pret bankām, kas strādā galvenokārt ar klientiem no Krievijas.
Līdz ar to tiek veidots ļoti nievājošs un vienlaikus agresīvs vēstījums pret Latviju. Tiek uzsvērts, ka finanšu nozares reformu mērķis ir nevis sistēmas darba uzlabošana, bet gan pakalpošana priekšniekiem no ASV, kuri savukārt it kā cenšas likt sprunguļus Krievijas spieķos. Tajā pašā laikā Latvijas valdība, apzinoties savu kompetences trūkumu, paklausīgi un iztapīgi izpildot norādījumus, pat neskatoties uz to, cik neizdevīgi tie ir. Un tieši šeit atklājas vēstījuma politiskais motīvs – sadarbība ar Krieviju ir bijusi un ir izdevīga, savukārt mēģinājumi to ierobežot ir bezjēdzīgi un tuvredzīgi. Attiecīgi dezinformācijas mērķis ir ne tikai šķelt sabiedrību ar ideju, ka valsts nav spējīga eksistēt, bet arī izplatīt vēstījumu par Krievijas pievilcību. To tikai pastiprina ideja, ka notiekošais ir izrēķināšanās ar Krievijas pilsoņiem vai krieviski runājošiem cilvēkiem, kas var tikt izmantots šķeltnieciskos nolūkos. Dezinformatori tiecas veidot sakarību starp problēmu – draudošu investīciju trūkumu banku iebiedēšanas dēļ – un risinājumu, proti, sadarbību ar Krieviju. Tādā veidā Krievija tiek nostādīta pozitīvā gaismā, ignorējot problēmas būtību – cīņu ar naudas atmazgāšanu.
[1] Inese Helmane, “Kas ir “pelēkais saraksts”, un kādas valstis tajā iekļautas”, skat. 07.12.2020., https://lvportals.lv/skaidrojumi/313364-kas-ir-pelekais-saraksts-un-kadas-valstis-taja-ieklautas-2020
[2] Григорий Антонов, “Репутацию Латвии удалось отмыть. Стоила ли игра свеч?”, skat. 07.12.2020., https://bb.lv/statja/ekonomika/2020/02/24/reputaciyu-latvii-udalos-otmyt
[3] EurAsia Daily, “Мнение: Латвийский банк ABLV уничтожили, потому что там много русских”, skat. 07.12.2020., https://eadaily.com/ru/news/2018/03/01/mnenie-latviyskiy-bank-ablv-unichtozhili-potomu-chto-tam-mnogo-russkih
[4] Finance.Rambler, “США добили латвийскую банковскую систему”, skat. 07.12.2020., https://finance.rambler.ru/economics/44966534-ssha-dobili-latviyskuyu-bankovskuyu-sistemu/?updated
[5] Turpat
[6] Turpat
[7] Turpat
[8] Turpat
[9] Turpat