17. jūnijā tika prezentēts jauns pētījums „Krievijas informācijas kampaņa pret Ukrainu: no Viļņas samita līdz Krimas referendumam”. To sagatavojuši APPC pētnieki Andis Kudors, Māris Cepurītis un komunikācijas zinātņu doktors Mārtiņš Kaprāns. Pētījums tapis pēc NATO izcilības centra stratēģiskās komunikācijas jautājumos pasūtījuma.
Piedāvājam iepazīties ar pētījuma īsajiem secinājumiem. 
Krievijas informācijas kampaņas pret Ukrainu mērķis 2013. gada nogalē – 2014. gada sākumā bija kavēt tās integrāciju ar Eiropas Savienību, graujot Ukrainas teritoriālo integritāti un unitāru valsts uzbūvi. Šāda kampaņa nebūtu iespējama bez Krievijas varas kontroles pār vadošajiem Krievijas medijiem un noteiktu naratīvu par Ukrainu popularizēšanu lielākajos Krievijas TV kanālos vairāku gadu laikā.
Krievijas kampaņa bija vērsta gan uz savu iekšējo auditoriju, gan uz Ukrainas un citu post-padomju valstu auditorijām. Neskatoties uz ievērojamiem preses brīvības pārkāpumiem, Krievijā televīzija ir iedzīvotāju primārais aktuālās informācijas avots ar augstu sabiedrības uzticēšanās līmeni. Plašā auditorija, augstā sabiedrības uzticēšanās, tieši un netieši valsts kontroles mehānismi padara TV par piemērotāko kanālu valsts vēstījumu izplatīšanai.
Neskatoties uz relatīvi nelielo Krievijas TV kanālu auditoriju Ukrainā, esošās auditorijas uzticas šiem kanāliem, kas tos padara piemērotus Krievijas vēstījumu izplatīšanai noteiktās mērķauditorijās, sevišķi ārvalstīs dzīvojošo Krievijas tautiešu vidē. Turklāt darbojas multiplikatīvais efekts – klipi no Krievijas TV kanāliem tiek izplatīti sociālajos medijos.
Krievijas mediju kampaņa pret Ukrainu tika īstenota sinhroni izplatot saskaņotus vēstījumus visos iesaistītajos TV kanālos. Kampaņa tika īstenota ar augstu intensitāti un adaptīvi mainot galvenos vēstījumus atkarībā no katra laika posma taktiskajiem politiskajiem un militārajiem mērķiem.
Atainojot Ukrainas notikumus, Krievijas TV ziņu žurnālisti sistemātiski kultivēja baiļu sajūtu. Ukrainas konflikta sākotnējā fāzē tika vairota nedrošības apziņa par nākotni un Ukrainas ekonomisko stabilitāti, kam par mērķauditoriju kalpoja visa Ukrainas sabiedrība. Savukārt, eskalējoties Maidana protestiem, ziņu sižetu priekšplānā tika izvirzīti ukraiņu nacionālie radikāļi un fiziskā apdraudējuma tēma, kas vispirms tiek adresētas Austrumukrainas krievvalodīgajai daļai.
Kopš Viļņas samita Krievijas TV ziņu raidījumi ir mērķtiecīgi degradējuši Maidana protestus, vienlaikus veicinot Krievijas politikas leģitimitāti attiecībā uz Ukrainu. Krievvalodīgo aizstāvēšanu ārvalstīs Krievijas TV ziņu sižeti ir nostiprinājuši kā svarīgāko leģitimizējošo faktoru.
Krievijas žurnālisti, ziņojot par Ukrainas notikumiem, ir metodiski manipulējuši ar videomateriāliem. Ziņu vizualitātes radīšanā tiek bieži izmantoti inscenējumi, montāžas efekti, amatieru videomateriāli. Šādu komunikācijas paņēmienu izmantošana ir būtiski pastiprinājusi Krievijas ziņu centrālo uzdevumu – politiskās opozīcijas radikalizēšana un Rietumu valstu (ASV, ES) diskreditēšana.