Ivans Preobraženskis, publicists un politikas analītiķis
Krievijas pareizticīgā baznīca (KPB) tuvojas piecgades svinībām, kopš tronī kāpis tās patriarhs Kirils. Kā vēl nekad iepriekš, ir kāpusi KPB varenība. Pēdējo piecu gadu laikā manāmi pieaugusi baznīcas ietekme uz valsts politiku. Jāatzīst, ka būtiski augusi arī varas ietekme uz baznīcu, nekā tas bija iepriekšējā patriarha Aleksija II laikā.
Ir mainījusies arī sabiedrības attieksme pret KPB. Ja agrāk absolūtais vairākums cilvēku bija pret baznīcu vienaldzīgi, tad šobrīd domas uzskatāmi polarizējas. Nozīmīga inteliģences daļa, kas pievienojās baznīcai 90. gados, šobrīd no tās ir novērusies. To nomainījuši “pareizie”.
Plašsaziņas līdzekļos Kirila valdīšana neatspoguļojas – analīzes nav, tikai oficiālie paziņojumi, kā par aizgājējiem. Kas attiecas uz baznīcas medijiem un tiem, kas sevi vērtē kā “pareizticīgus” un Kirila virsvadībā redz savu sūtību cīņā par noteiktu vērtību pozicionēšanu sabiedrībā, viņi atzīmē KPB aktivitāšu pieaugumu. Esošajam KPB patriarham Kirilam tiek piedēvēti praktiski visi pēdējo divu gadu desmitu sasniegumi.
Taču, ja mēģinām no malas paskatīties uz KPB stāvokli pēdējo piecu gadu laika periodā, bilde vairs nav tik viennozīmīga. Ko KPB bija sasniegusi Aleksija II valdīšanas laikā? 90. gadu beigās KPB bija kļuvusi par sabiedrisku institūciju, kas baudīja vislielāko skaitlisko sabiedrības atbalstu. Šajā ziņā tai būtiski zaudēja gan politiskie institūti, sabiedriskās organizācijas, gan armija un plašsaziņas līdzekļi. Baznīcas autoritāte bija neapstrīdama.
Pat “ karojošākie ateisti” cienīja KPB, kas kategoriski aizliedza saviem baznīcas kalpiem iejaukties politikā. Baznīca demonstratīvi norobežojās no valsts megaprojektiem, pat tādiem kā Kristus Glābēja baznīcas atjaunošana, kuras atjaunošanas iniciatīva tika norakstīta uz Maskavas pilsētas galvas Jurija Lužkova vārda. Ārpolitikā KPB veiksmīgi izvairījās no izmantošanas to valstu nacionālajās interesēs, kur atradās tās baznīcas.
Jāatzīst, ka KPB pozīcija sociāli jūtīgos jautājumos sāka pamazām mainīties vēl līdz Kirila kāpšanai tronī. Galvenais jautājums bija par to, vai pareizticīgajai baznīcai ir jādeklarē sava pozīcija sabiedriskās diskusijas laukā? Rezultātā radās dokuments ar nosaukumu “KPB sociālās koncepcijas pamati”. Tās izveides aizsākumi saistījās ar skandāliem. Radās bažas, ka KPB gatavojas iejaukties sabiedrības dzīvē un uzspiest savu vērtību redzējumu.
Taču toreiz bija maz tādu, kuri minētās bažas atbalstīja. Kopumā sabiedrības pozitīvi vērtēja KPB un neiebilda tās plāniem. Šāda pozīcija valdīja līdz brīdim, kamēr jautājums par “ pareizticīgās kultūras pamatiem” skolās netika nostādīts kā principiāls. Baznīcas oponentiem šāds viennozīmīgs jautājuma nostādījums nebija pieņemams.
Īstie skandāli sākās pēc Kirila nākšanas pie varas. Brīdī, kad notika Kirila izvēle, reti kurš šaubījās par viņa autoritāti sabiedrībā. Viņa personīgais reitings varēja konkurēt vienīgi ar Krievijas prezidenta V. Putina reitingu. Pietam, Kirilam nebija antireitinga – cilvēku, kas kategoriski būtu pret viņu.
Pēdējo piecu gadu laikā situācija būtiski izmainījās. Šodien Kirila personīgais reitings nav augsts. KPB sabiedrības uzticības reitingā šobrīd atrodas vienā līmenī ar atsevišķiem valsts un nevalstiskajiem institūtiem, kā, piemēram, armija un mediji. Ir parādījies antireitings, pie kam, skaitliski nozīmīgs.
Tam par iemeslu ir pareizticīgās baznīcas aktīvā loma valsts politiskajā un sabiedrības dzīvē. Tā neizsauca nervozitāti, kamēr neveica aktīvas darbības. Bet tieši KPB patriarha Kirila piecu gadu laikā izvērstā aktīvā rīcība piesaistīja mediju uzmanību.
Reizi no reizes Kirils neizmantoja iespēju noklusēt, kā to iepriekš bija darījis Aleksijs II. Līdz 2011. gadam KPB publiskā darbība aprobežojās vien ar paziņojumiem. Tas skaidrojams ar vēlmi nostiprināt attiecības ar Ukrainas pareizticīgo baznīcu un pabeigt saplūšanas procesu ar Ārvalstu pareizticīgajām baznīcām. Vienlaicīgi ar šīm aktivitātēm mainījās arī KPB iekšējā struktūra. Arvien lielāku nozīmi sāka spēlēt vienvaldības princips, sašaurinājās baznīcas iekšējās demokrātijas izpausmes. Tika radītas arvien jaunas eparhijas, par kuru vadītājiem kļuva Kirila līdzgaitnieki. Viņa oponenti nokļuva otrajā plānā.
2011. gada nogalē KPB nonāca savas varenības zenītā. Tās vārds skanēja arvien skaļāk. Vara bija spiesta tajā ieklausīties. Kas attiecās uz pareizticīgās kultūras pamatu pasniegšanu skolās, garīgās apmācības diplomi ieguva oficiālu statusu, bet augstskolās tika veidotas garīgās mācības fakultātes. Neskatoties uz Krievijas – Gruzijas karu, KPB izdevās izvairīties no oficiālās varas spiediena iejaukties konfliktā ar Gruzijas pareizticīgo baznīcu.
Kā izrādījās, KPB nebija gatava maskaviešu protesta eskalācijai pēc 2011. gada parlamenta vēlēšanām. Kaut arī šeit lielāko tiesu baznīca noklusēja, situācijā ar prezidenta vēlēšanām jautājums par tās aktīvu līdzdalību tika nostādīts bezkompromisa formā. Patriarhs Kirils viennozīmīgi un tieši atbalstīja Putina ievēlēšanu, tādā veidā atsakoties no iespējas atrasties “virs cīniņa”, kā to savulaik bija darījis Aleksijs II.
Tieši šis bija lūzuma moments KPB virzībai uz situāciju, kādā tā atrodas šodien. Protams, viss vēl varēja mainīties, taču tam patraucēja KPB galvas personīgās rakstura īpatnības un ne visai adekvātā reakcija uz viņa kritiku plašsaziņas līdzekļos. Vienu skandālu nomainīja cits. Stāsts par patriarha grezno mājokli un pulksteni atgrūda no baznīcas tos, kam bija sveša koncepcija par “bagātu un stipru baznīcu”, ko sargāja slavenais viduslaiku pareizticīgās baznīcas domātājs Josifs Volockijs. Nervozēt sāka arī baznīcas inteliģence, kuras attiecības ar baznīcas struktūrām pat Aleksija II laikā bija sarežģītas.
Par pēdējo pilienu pacietības kausā kļuva pank grupas Pussy Riot provokācija. Neadekvātā KPB reakcija iedzina baznīcu informatīvajā eskalācijā. Neskatoties uz to, ka skandalozā akcija bija politiski motivēta, tieši pareizticīgie pieprasīja sodīt vaininieces. Valsts visādā veidā demonstrēja savu neitralitāti. Šādā situācijā baznīcas kalpi nokļuva stāvoklī, kad tiem bija jāizrāda sava pakļautība.
Kā likumsakarīgs solis 2013. gadā izskanēja priekšlikums, līdzīgi kā padomju laikos, atjaunot valsts struktūru, kas turpmāk kontrolētu visu reliģisko organizāciju darbību. Ar nepatiku KPB secināja, ka valsts tos uztver kā valsts struktūru – jauno ideoloģijas formēšanas departamentu. Tas arī kļuva par patriarha Kirila gadadienas zīmīgāko atskaites punktu pēc piecu gadu valdīšanas KPB.
Baznīcas elektroniskajos izdevumos raksta, ka pagaidām gan ir pāragri salikt punktus uz “ i”. Var runāt tikai par patriarha vadīšanas pirmā posma noslēgumu. Runa tik tiešām ir par izvēles iespēju. KPB vēl var pārdomāt un iemainīt atpakaļ savu politisko ietekmi pret lielāku sekulārās pasaules atbalstu. Otrs variants – turpināt tālāk “garīgo” cīņu pret nodevējiem. Pagaidām, spriežot pēc tā, ka nesen tika atlaists garīgās akadēmijas diakons Andrejs Kurajevs, izvēle sliecas uz otrā varianta pusi.