31. 03. 2010., www.ej.ru

Nekādā ziņa neattaisnojot teroristus un terorismu, īpaši jau teroristiskos aktus pret mierīgajiem civiliedzīvotājiem, kurus asi nosoda liberālā ideoloģija, ir viegli saprast šo teroristu loģiku. Īpaši, ja runa ir par krievu kultūru ar tās impēriskajām ambīcijām un vēsturiskajiem varoņiem, kuriem piemīt nevis kristiešu, bet gan vecās derības morāle. To ataino viens no izteicieniem, kurš atklājās raidījuma – aptaujas „Krievijas Vārds” ietvaros – „Kas pie mums ar zobenu atnāks, no zobena mirs”.

Saprotams, ka šodienas masu apziņas pārstāvis, kas ir tāls no sava pašvērtējuma kritiskas izvērtēšanas, nevar ne iedomāties sevi ienaidnieka vietā. Tas ir, ar zobenu var atnākt tikai pie mums, baltiem un pūkainiem, bet mēs tak ne pie viena ar zobenu neejam, un, ja ejam, tad tikai ar mieru. Tādā gadījumā, gan grūti iedomāties, kādā veidā izveidojās Krievijas impērija, t.sk. Kaukāzā, un no kurienes minētie teroristi cēlušies. Taču pat tai gadījumā, kad Krievijas masu apziņa pieļauj, ka Krievija kaut kad pie kāda ar zobenu nākusi, tas it kā noticis kā civilizācijas spēks, nākot pie barbariem (tieši zem šādiem karogiem impērijas arī nāk, lai jums – dumjajiem barbariem – apgaismību un zināšanas dotu). No tiem, pie kā Krievija nāca un nāk joprojām, kā, piemēram, Gruzijas, tika prasīta izpratne un samierināšanās. Jo, mēs, lūk, esam pareizticīgie kristieši, jūs – nekristieši un nav jums lemts mūsu svētā kņaza loģiku saprast.

Diemžēl, neviens no tiem, kurus mēs pakļāvām, nav svarīgi kad tas bija, vai Ivana Bargā, Nikolaja Romanova vai Vladimira Putina laikā, nebūt neuzskata sevi par bezprāšiem barbariem, bet mūs par  cēlsirdīgiem apgaismotājiem. Par nežēlīgiem iekarotājiem, gan. Un svētā kņaza vecās derības sauklis par zobenu, kas būs atbilde uz zobenu, pēc principa,- acs pret aci, dzīvību pret dzīvību, ir zināms tiem nevis no glamūrīgās aģitliteratūras, kā pie mums, bet gan reālas vēstures. Jo tie daudzu gadsimtu garumā dzīvojuši zem vecākā brāļa kājas, Krievijas impērijas, sociālistiskās lielvaras un nacionālkapitālisma ietvarā. Pateicoties mums, to raksturs kļuvis nesamierināms, lepns, nežēlīgs un karojošs. Tāpēc, ka nežēlība ir vājuma izpausme, un terorisms ir instruments rokās tiem, kam aizstāvēt savus ideālus tā saucamajā godīgā cīņā, kurā parasti uzvar stiprākie, nav iespējas. Savukārt vājiem ir lemts pakļauties un, runājot Krievijas augstāko ierēdņu vārdiem, “rīt siekalas, kamēr tos nenožmiedz tualetē” (жевать сопли, пока тебя не замочили в сортире).

Bieži vien paverdzinātie tā arī dzīvo, pēc tiem noteikumiem, kādus tiem paverdzinātāji nolikuši – vāc meslus, pazemīgi ierodas pēc atļaujām, pārņem iekarotāju kultūru un stereotipus, nogaidot, kad paverdzinātājs novecos un paliks vājāks, lai vēlāk lepni nosviestu verdzību no pleciem, sakot: ejiet jūs visi.., tagad es jūs visus kā mušas piebeigšu. Taču ne visas paverdzinātās nācijas ir tādas. Dažas nekad ar tādu stāvokli nesamierinās, un tad impēriskajai varai nākas nokāpt no baltā zirga, kam zvaigzne pierē, un iet uz pārrunām, lai arī ne vienmēr tās ir iespējamas. Viegli noprast, ka runa ir par kalniešiem. Un tas attiecas ne tikai uz Kaukāzu, bet arī Pirenejiem, Andiem, Alpiem, Karpatiem. Līdzenumu nācijas ir stiprākas, jo ir daudzskaitlīgākas, taču mazskaitlīgās kalnu nācijas ir gatavas izrādīt tām pretestību praktiski mūžīgi. Tā Napoleons vai Francijas impērija nespēja uzvarēt spāņus un baskus, Anglija – īrus, kurai arī skoti ir kā „skabarga pakaļā”. Hitlers nevarēja tikt galā ar melnkalniešiem, bet Staļins gandrīz desmit gadus pēc Otrā pasaules kara cīnījās ar “rietumnieķeļiem”. Krievija, jau cik ilgi savā impēriskajā noskaņojumā joprojām karo Kaukāzā. Kaut arī vēsturiskajā perespektīvā Krievijas sagrāve ir nenovēršama, tā joprojām stūrgalvīgi uzstāj uz sava – ja reiz mēs šīs zemes iekarojām, tātad, tās ir un paliek mūsējās.

Kā vidēji statistiskā krieva apziņā (kura šajā gadījumā sakrīt ar augstākās varas pozīciju) būtu jāuzvedas čečeniem, kuriem ciniskais un pragmatiskais Kadirovs ir kārtējais, tikai nežēlīgāks par iepriekšējiem, Kremļa ieliktenis? Droši vien tā: sēdiet taču savos ciemos, mežos un kalnos, savā zvēriskajā riebeklībā, taču nelieniet pie mums. Mēs neesam ar mieru dot jums brīvību (jo pie mums arī tās nav, taču zaudējums lielvaras statusam būs milzīgs, ja mēs jūs atlaidīsim), neesam gatavi jūs uzskatīt arī par pilnvērtīgiem impērijas pilsoņiem: jūs esat otrās, ja ne desmitās šķiras pilsoņi, tāpēc jums jāsēž kur sēžat un mute jātur ciet. Mēs jums maksājam, lai jūs tēlotu jaunākā brāļa lomu. Un, ja jums tas nepatīk, mēs jūs iznīcināsim.

Bet tur jau tā lieta, ka ne iznīcināt, ne piespiest tos mieram, neizdodas. Atgādinu vēlreiz tiem, kas mani nesaprata: es neattaisnoju asiņainos terora aktus metro, es tikai atzīmēju, ka loģika – kas ar zobenu, tas no zobena – nav Umarova vai Bin Ladena izdomāta, bet gan to, kas nevar samierināties ar stiprāko verdzību pār vājākajiem.

Umarova loģika ir radikālas demokrātijas parodija. Tā skan: jūs, parastie pilsoņi, balsojat par varu, kas mūs ir nežēlīgi paverdzinājusi, kas iznīcinājusi desmitiem tūkstošu mūsu, līdzīgi kā jūsu, mierīgo iedzīvotāju, tātad jūs atbildat par šīs varas rīcību un jums no mūsu atriebības neizbēgt. Domājat Putins ar Medvedevu jūs aizstāvēs, varbūt to darīs Lužkovs ar Matvijenko, vai Mutko? Nē, mēs atnāksim uz jūsu mājām, kā jūs atnācāt uz mūsējām. Liberālajam pasaules uzskatam šāda loģika ir vērtējama kā noziedzīga, tāpēc, ka civilizācija sākas līdz ar paverdzināšanu, sākotnēji impērija ar nokaitētu dzelzi izdedzina pretošanos, tad cenšas vergiem iestāstīt, ka tiem jābūt paklausīgiem, tāpēc kā tāda ir civilizācija.

Taču civilizāciju sadursmē, čečeni izrādījās stiprāki par krieviem, kā baski – stiprāki par spāņiem, indieši – par angļiem, melnkalnieši – par vāciešiem. Jebkurai impērija ir savs sākums un noriets. Šobrīd mēs esam liecinieki Krievijas impērijas norietam, kura sen vairs nav varena, bet gan nolemta un zaudējumus nesoša. Var jau izlikties, ka tā nav, ka koloss uz māla kājām, ir spēka pilns, var piepūst vaigus un tēlot no sevis iezemiešu draudu. Čečeni izrādījās stiprāki ar savu raksturu, dabu un gribasspēku.

Čečenijai jādod brīvība, vajag atteikties no šīm mocībām – lielās impērijas kompleksa, kura ir kā atsvars mums kaklā, kura, saskaņā ar savu maldīgo lielvaras apgalvojumu, cenšas ieskaidrot, ka iekarotās tautas mīl to kā labestīgu, viedu un dāsnu kungu. Nē, nemīl un nekad nemīlēs, bet ar daudz lielāku iespējamību kļūs par mūsu nāves iemeslu, mūsu valsts sabrukšanas cēloni. Krievijas valsts imperiālisma dzīvais mironis tur savos ciešajos apskāvienos Krievijas dzīvi un nelaiž vaļā, kaut arī tā smok nost. Kamēr nav par vēlu, no tā jāatbrīvojas. Laiks, sen jau laiks to darīt.

Raksts oriģinālvalodā lasāms: http://www.ej.ru/?a=note&id=9985