Māris Cepurītis: Vai represijas izglābs Ukrainu?

23.01.2014

22. 01. 2014. www.ir.lv

Šonedēļ aprit divi mēneši kopš „Melnās ceturtdienas” – 21. novembra, kad Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs paziņoja, ka aptur sarunas par asociācijas līguma noslēgšanu ar Eiropas Savienību. Divu mēnešu laikā Ukraina un tās galvaspilsēta Kijeva ir piedzīvojusi vairāku simtu tūkstošu iedzīvotāju protestus, valdības ēkas ieņemšanu, kā arī Eiropas valstu un ES augstāko amatpersonu vizītes ar mērķi veicināt kompromisu starp V.Janukoviča un Reģionu partijas dominēto politisko eliti un opozīciju.  Tuvojoties gada noslēgumam, samazinājās gan protestētāju aktivitātes, gan starptautiskā interese par norisēm Kijevas centrā un izskatījās, ka, cilvēkiem atgriežoties ikdienas dzīvē, protesti varētu izsīkt pavisam. Tomēr Ukrainas parlaments, grozot vairākus likumus un šādi palielinot ierobežojumus cilvēku vārda un pulcēšanās brīvībai, deva jaunu impulsu, lai protestētāji atgrieztos Kijevas ielās. Bez protestu atsākšanās likumu grozījumiem var būt daudz tālejošākas sekas, kas negatīvi ietekmēs Ukrainas sabiedrību, tās sabiedriskās organizācijas un Ukrainas attiecības ar starptautiskajiem partneriem.

16. janvārī Ukrainas parlaments pieņēma grozījumus vairākos likumos, bet 21. janvārī tie tika publicēti parlamenta oficiālajā laikrakstā „Golos Ukraini”, kas nozīme, ka tie stājās spēkā ar 22. janvāri. Sākot ar šo datumu Ukrainas varas iestādes iegūs likumisku pamatu, lai vērstos pret protestētājiem. Kā liecina 22. janvāra rīta notikumi Kijevā, tad milicijas spēki ir sākuši „ieviest” jaunos normatīvus.

Grozījumi Ukrainas Kriminālkodeksā paredz, ka personas, kuras būs organizējušas masu protestus, kas ietver nekārtības, īpašuma bojāšanu un vardarbību, varēs sodīt ar ieslodzījumu uz 5-10 gadiem. Personām, kuras būs aicinājušas uz rīcību, lai grautu sabiedrisko kārtību, varēs piemērot 2-6 gadu ilgu cietumsodu. Bet dalība valsts un publisko ēku ieņemšanā vai ēku bloķēšanā (traucējot valsts un pašvaldību funkciju veikšanai) tiks „novērtēta” ar attiecīgi 3-6 gandu un 5 gadus ilgiem cietumsodiem. Tiesībsargājošajām iestādēm arī būs tiesības aizturēt personas, kuras uz protestiem ieradīsies ķiverē, uniformā vai kurām līdzi būs degoši priekšmeti.

Tā vien izskatās, ka Reģionu partija un tās sabiedrotie vēlas opozicionāriem pateikt, ka vairs nepieļaus novembra beigās un decembra sākumā notikušo protestu izpausmju atkārtošanos. Paaugstinātie soda mēri var sākotnēji atturēt mērenākus opozicionārus no dalības protestos, tomēr pietiks ar dažiem tūkstošiem aktīvistu lai Kijevas ielās atgrieztu desmitus un varbūt pat simtus tūkstošus iedzīvotāju. Arī Ukrainas varas institūciju pārlieku liela „centība” ieviešot jaunās normas praksē, var izraisīt jaunus protestu viļņus.

Papildus bažas rada jaunievedumi Telekomunikāciju likumā un normatīvos, kas regulē sabiedrisko organizāciju darbību. Sākot ar 22. janvāri, lai iegādātos telefona SIM karti, personai būs, jāslēdz īpaša vienošanās ar telekomunikāciju operatoru. Vienlaikus tiek palielinātas pilnvaras valsts komisijai, kas pārrauga sakaru un informācijas jomas. Jaunajos Telekomunikāciju likuma grozījumos, komisijai būs iespējams ierobežot piekļuvi interneta resursiem, kas satur likumam neatbilstošu informāciju vai ziņu aģentūrām, kas nav reģistrētas Ukrainā. Savu lēmumu komisija varēs pieņemt, balstoties uz „eksperta” slēdzienu par informācijas atbilstību/neatbilstību Ukrainas likumiem.

Savienojumā ar daudz striktākiem ierobežojumiem amatpersonu kritizēšanai un ekstrēmistisku viedokļu paušanai, jaunie normatīvi var ievērojami ierobežot Ukrainas sabiedrības piekļuvi informācijai. Jau pašlaik aktīvākā opozicionāru organizēšanās un informācijas apmaiņa notiek ar sociālo mediju palīdzību, kas arī ir primārais kanāls, kā opozicionāri var informēt starptautisko auditoriju par jaunākajām aktualitātēm, jo oficiālajos TV un radio kanālos plašāk tiek atspoguļots Ukrainas politiskās elites skatījums. Minēts, ka SIM karšu piesaistīšana noteiktai personai Ukrainas varasiestādēm ļaus īstenot personu izsekošanu un noteikt vai persona atrodas protesta akciju norišu vietās. Saskaņā ar neoficiālu informāciju, jau pašlaik, tieši izmantojot mobilos telefonus, tiek noteikts, kuras personas piedalās protestos.

Vēl viena novitāte, ko ievieš Ukrainā, ir „ārvalstu aģenta” statusa piešķiršana sabiedriskajām organizācijām. Par „ārvalstu aģentiem” kļūs tās sabiedriskās organizācijas, kuras savas darbības veikšanai būs saņēmušas finansējumu no ārvalstīm un ārvalstu interesēs būs iesaistījušās Ukrainas politiskajās aktivitātēs. Jāatgādina, ka 2012. gadā līdzīga likuma norma tika ieviesta Krievijā, pieprasot sabiedriskajām organizācijām, kas saņem finansējumu no ārvalstīm, veikt pārreģistrāciju „ārvalstu aģenta” statusā. Krievijā šī likuma norma tiekot piemērota ar atpakaļejošu datumu, pieprasot organizācijām reģistrēties kā „ārvalstu aģentiem” pat, ja tās finansējumu ir saņēmušas pirms 2012. gada jūlija.

Augstākminētās likumu izmaiņas liek jautāt, vai Ukraina sāk virzīties pa Baltkrievijas un Krievijas attīstības ceļu, pārtopot par fasādes demokrātiju, jeb valsti, kas formāli līdzinās demokrātijai, bet faktiski visa vara ir koncentrēta šauras politiskās un ekonomiskās elites rokās?

V. Janukovičs un viņa sabiedrotie ir paveikuši to, no kā opozīcijas protestu organizatori centās izvairīties visus šos divus mēnešus – vardarbības eskalācijas. Pēdējās nedēļas laikā, kopš protesti ir atsākušies, dažādus ievainojumus  guvuši vairāk nekā tūkstotis protestētāju un daudzi desmiti milicijas darbinieku. Protestiem pieņemot vardarbīgu raksturu, savukārt samazinās gan opozīcijas partiju, gan politiskās elites iespējas kontrolēt situāciju, kas var novest pie turpmākām sadursmēm un vēl vairāk upuriem civiliedzīvotāju vai milicijas vidū. Arī tā saucamo titušku[1] darbība un īstenotās provokācijas ir papildus situāciju destabilizējošs faktors.

Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs jau paspējis Ukrainas situācijā visu vainu uzvelt Eiropas Savienībai, kuras pārstāvju atbalsts opozicionāriem esot veicinājis konflikta saasināšanos. S. Lavrova skatījumā protesti un opozīcijas aktivitātes tiekot organizēti no ārpuses. S. Lavrova vērtējums liek aizdomāties, vai Krievijā nav aktualizējušās bažas par tā saucamajām „tālvadāmajām revolūcijām”, par kādām Krievijas pārstāvji uzskata 2003. – 2005. gados notikušās varas maiņas Gruzijā, Ukrainā un Kirgizstānā. Ukrainas pieņemtie likumu grozījumi un liegums iebraukšanai valstī vairākiem ASV, Gruzijas un Serbijas pilsoņiem, kuri „esot konsultējuši opozīciju ar mērķi destabilizēt situāciju valstī”[2], liek domāt, ka Krievijas bažas ir kļuvušas par Ukrainas bažām.

Ar lielāko izaicinājumu pašreizējā situācijā ir jāsastopas Eiropas Savienībai. ES jau ir nosodījusi Ukrainā pieņemtos likuma grozījumus un aicinājusi abas puses izvairīties no vardarbības, bet diez vai ar to pietiks. Ukrainas opozicionāri aicinājuši palielināt spiedienu uz V. Janukoviču un ieviest sankcijas pret politisko eliti, piemēram, liedzot iebraukšanu ES teritorijā. Papildus iespēja ES ir ieviest „Maidana sarakstu” – nosakot noteiktas personas Ukrainas politiskajā un galvenokārt ekonomiskajā elitē, kurām tiek noteikti ievērojami finanšu pakalpojumu ierobežojumi ES jurisdikcijā. Pašlaik ASV jau tiek apspriests likumprojekts, kas paredz „Magņitska likuma” normatīvu attiecināšanu uz citām valstīm, piemēram, Ukrainu.

Īstenojot šīs iniciatīvas, ES iegūs vēl plašāku Ukrainas opozīcijas atbalstu. Protams, sankciju ieviešana pret Ukrainas valdošo eliti, var iedzīt vēl lielāku ķīli Ukrainas un ES attiecībās, tuvinot valsti Krievijai un tās dominētajai Muitas savienībai, bet „viedu sankciju” gadījumā ES varētu izdoties panākt Ukrainas situācijas normalizāciju un varbūt pat vienošanos starp valsts varas eliti un opozīciju.

Pašreizējā situācijā kā viens no lietderīgākajiem ES instrumentiem var izrādīties Austrumu partnerības politika, konkrētāk, – tās ietvaros īstenotās palīdzības programmas. ES pastiprinot atbalstu pilsoniskās sabiedrības izglītības, studentu un profesionāļu apmaiņas programmām, var tikt veicināta Ukrainas pilsoniskās sabiedrības nostiprināšanās. Tas turpmāk ļautu izvēlēties sabiedrības interesēm atbilstošu attīstības ceļu, nevis to, ko iezīmējuši lielo uzņēmumu īpašnieki un viņu atbalstīto politisko spēku pārstāvji.


[1] Šādi tiek dēvēti sportiski un civilā ģērbti jaunieši, kas tiek algoti, lai iesaistītos protestos un rīkotu provokācijas. Ukrainas gadījumā titušku algošana un izmantošana tiek piedēvēta V.Janukovičam.

[2] http://www.kyivpost.com/content/ukraine/newspaper-a-number-of-citizens-of-georgia-us-and-serbia-banned-from-entering-ukraine-334188.html

Dalīties: