07.07.2009.
Autors: Māris Antonevičs.

Radu Vrabe ir Moldovas Ārpolitikas asociācijas programmu direktors, Dmitro Kondratenko – Kijevas–Mogiļevas akadēmijas Politiskās analīzes skolas pētnieks. Viņi abi piedalās pētījumā par tā saukto Krievijas ārpolitikas “humāno dimensiju”, ar ko saprot Maskavas piekopto tautiešu politiku, cīņu par cilvēktiesībām ārvalstīs, kultūru kā ārpolitikas instrumentu. Šo pētījumu organizē Austrumeiropas politisko pētījumu centrs (APPC), bet finansē Sorosa fonds – Latvija, un tā rezultāti būs zināmi šā gada nogalē. Eksperti ir gatavi dot savus ieteikumus – kā būtu jārīkojas Baltijas un NVS valstu politiķiem, lai nedancotu pēc Krievijas stabules. Ar R. Vrabi un D. Kondratenko sarunājās “Latvijas Avīzes” žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Māris Antonevičs.

V. Krustiņš: – Spriežot pēc pētījuma nosaukuma, jūs pētāt Krievijas propagandu?

R. Vrabe: – Jā, taču mēs neaprobežojamies tikai ar oficiālo propagandu, bet pētām arī to, kas notiek mazāk uzkrītoši. Neoficiālā propaganda tiek realizēta, piemēram, izmantojot tautiešu organizācijas un plašsaziņas līdzekļus, un tā ir Krievijas ārpolitikas sastāvdaļa – par to tiek runāts arī dokumentos.

– Krievijā pēdējos gados ir izdots ļoti daudz grāmatu, kurā neslēpti propagandēta impēriskā ideoloģija. Taču, kad Krievijas vēstniekam par to jautāju, viņš atbild – tā ir vārda brīvība.

– Krievijai svarīgākais ir saglabāt savus ietekmes kanālus postpadomju telpā, un tad vairs nav tik būtiski, kā tas tiek panākts. Piemēram, Moldova atrodas starp Ukrainu un Rumāniju, taču, kad cilvēkiem prasa, kas ir Moldovas kaimiņvalstis, viņi parasti kā pirmo min Krieviju. Patiesībā Krievija pat nerobežojas ar Moldovu, taču iedzīvotāju apziņā tas ir “iesēdies” – viņi skatās Krievijas televīzijas raidījumus, apmeklē krievu aktieru un mūziķu koncertus. Kad uz Moldovu atbrauc populāri Rumānijas mūziķi, viņu koncerti ir mazapmeklēti, lai gan rumāņu valoda mums ir dzimtā. Toties, kad atbrauc populāras Krievijas zvaigznes, tad visas biļetes ir izpārdotas. Vai arī humors! Kad atbrauc rumāņu jokdari, zāle viņu jokus nesaprot, bet, kad atbrauc Galkins vai Zadornovs, visi smejas, zemē gāzdamies. Un ne jau tāpēc, ka rumāņu humoristi būtu mazāk talantīgi par saviem krievu kolēģiem. Jokus par Krieviju cilvēki saprot labāk, jo ikdienā vairāk seko, kas notiek šajā valstī.

M. Antonevičs: – Kādā valodā Moldovā vairāk runā ikdienā – rumāņu vai krievu?

– Oficiāli mums ir viena valsts valoda – moldāvu jeb rumāņu valoda. Bet faktiski mums ir divvalodība, jo visi zina arī krievu valodu. Piemēram, kinoteātros visas filmas tiek dublētas krievu valodā, veikalos pārdevēji bieži atbild krievu valodā, vai arī restorānā var gadīties viesmīlis, kas neprot moldāvu valodu. Ja zini krievu valodu, tad Moldovā nekādu diskomfortu nejutīsi, drīzāk otrādi. Tāpēc diplomāti, kas ierodas Moldovā, parasti cenšas apgūt vispirms krievu valodu, nevis moldāvu valodu.

V. Krustiņš: – Vai tas nozīmē, ka moldāvi ir pārkrieviskojušies?

– Ne gluži. Šī situācija ir vēsturiski veidojusies. 80. gadu beigās Moldovā visi augstākie amati bija krievvalodīgo rokās. Redzot, ka mainās politiskā situācija, viņi to izmantoja un piešķīra saviem paziņām valsts kredītus ar ļoti izdevīgiem noteikumiem. Vēlāk vara mainījās, taču kredīti palika. Tāpēc šodien lielākā daļa Moldovas biznesa ir krievu rokās, kuri galvenokārt sadarbojas ar Krieviju, tāpēc pārsvarā tiek lietota krievu valoda. Piemēram, ja moldāvu uzņēmējam jātaisa reklāma, protams, viņš izvēlas krievu valodu, jo tad šo reklāmu sapratīs arī visā plašajā Krievijā. Taču arī politiski krievu valodai ir īpašs atbalsts. Pie mums parlamenta sēdes joprojām notiek divās valodās ar sinhrono tulkojumu.

– Tātad ir deputāti, kuri nesaprot moldāvu valodu?

– Jā.

– Un cik daudz tādu deputātu ir?

– Šobrīd gan mums ir gaidāmas jauna parlamenta vēlēšanas, taču ir tādi politiķi, īpaši starp komunistiem. Tāpat likums paredz, ka visi valsts dokumenti tiek publicēti divās valodās. Tātad jebkurš var pieprasīt, lai valsts iestāde viņam atbild krievu valodā.

– Un krievu valodai nav nekāda oficiāla statusa?

– Oficiāls statuss tai ir separātiskajā Piedņestras reģionā. Tur ir trīs valodas: krievu, ukraiņu un moldāvu, taču ar kirilicas, nevis latīņu alfabētu – kā PSRS laikos. Patiesībā dominējošā valoda Piedņestrā ir krievu un visi ierēdņi runā tikai šajā valodā.

D. Kondratenko: – Valoda ir viens no galvenajiem Krievijas propagandas instrumentiem, jo tā var nodrošināt informācijas plūsmu.

M. Antonevičs: – Ukrainā gan situācija ir atšķirīga. Tās rietumu reģionos krievu valodā tikpat kā nerunā.

– Jāatceras, ka Ukraina ir diezgan liela valsts ar lielāku patstāvību, kas dod iespēju stiprināt ukraiņu valodas pozīcijas. Padomju laikos ilgstoši tika piekopta ukraiņu asimilācijas politika, tādēļ pēc PSRS sabrukuma situācija nebija diez ko laba. Pēdējā laikā krievvalodīgo iedzīvotāju skaits ir samazinājies, daudzi ir atgriezušies pie vēsturiskajām saknēm. Tomēr dažādos reģionos situācija ļoti atšķiras. Piemēram, Krimā ir ļoti nelāgi. Tur ir daudz krievu, ukraiņi ir mazākumā, līdz ar to tikai divi procenti skolēnu mācās ukraiņu valodā. Ukrainas centrālā valdība cenšas paplašināt ukraiņu valodas ietekmi Krimā, taču sastopas ar ļoti asu pretdarbību. Krievija sūdzas EDSO komisāram, ka Ukrainā tiek ierobežotas krieviski runājošo iedzīvotāju tiesības. Šobrīd apmēram 70% Ukrainas iedzīvotāju runā ukraiņu valodā, bet ap 25% – krievu valodā. Šāda proporcija liek šaubīties, vai krievu valodu vispār var uzskatīt par mazākumtautību valodu un vai uz to attiecas Eiropā noteiktie aizsardzības mehānismi. Krievu valodā pārsvarā runā Krimā un Ukrainas austrumos. Šajos reģionos vēlētāji tradicionāli atbalstīja Komunistisko partiju, bet tagad arī Viktora Janukoviča vadīto Reģionu partiju. Ukrainas rietumos un centrālajā daļā balso par tā saucamajām oranžajām partijām – Viktoru Juščenko, Jūliju Timošenko. Pētījumā tika noskaidrots, ka iemesls šādam politiskajam sadalījumam nav tikai ideoloģiskās atšķirības, bet arī tas, kādu valodu šie politiskie spēki izmanto aģitācijā. Komunistu partija un Reģionu partija pārsvarā lieto krievu valodu un tāpēc ir daudz prokrieviskākas.

Protams, Krievija uz to nenoskatās no malas, bet cenšas ietekmēt. Tāpēc mēs esam iesaistījušies šajā APPC projektā kopā ar Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Gruzijas pētniekiem, lai noskaidrotu, kā tiek īstenota Krievijas politika, kur tā ir aktīvāka, kur mazāk aktīva, kāda ir kopējā aina un kādus ieteikumus mēs varam sniegt politiķiem.

V. Krustiņš: – Ņemot vērā pēdējā laikā izdotās grāmatas, šķiet, ka arvien populārākas kļūst idejas par Krievijas ietekmes telpu, kas aptver kādreizējo impēriju 1914. gada robežās. Vai jūs to esat ievērojuši?

– Tās nav tikai idejas, tiek sperti arī praktiskāki soļi. Konkrēti ir mēģinājumi izveidot plašu Krievijas kontrolētu organizāciju tīklu. Šīm organizācijām tiek piešķirts finansējums, to vadītājus ielūdz uz Maskavu, ar viņiem tiekas augstas Krievijas amatpersonas. Ukrainā viena no tādām īpaši atbalstītām ir “antifašistu” organizācija “Antifa”, kuru kūrē uzņēmējs Igors Markovs. Viņi deklarē, ka cīnās pret fašismu un ksenofobiju, bet pārsvarā tas izpaužas kā sadursmes ar ukraiņu patriotiskajām organizācijām. Reiz pat notika uzbrukums demokrātiskas organizācijas mītiņam, kur sanākušie protestēja pret Katrīnas II pieminekļa atjaunošanu Odesā. Kā zināms, Krievijas cariene Katrīna II likvidēja Ukrainas autonomiju, tāpēc ukraiņiem nekādas siltas jūtas šī persona neizraisa.

Tāpat pie radikālām jāmin vairākas kazaku organizācijas. It kā nevainīgākas ir dažādas krievu kultūras organizācijas, kuru skaists pēdējos gados ir palielinājies, taču arī tās kalpo kā Krievijas ārpolitikas instruments.

– Vai Ukrainas vara veic arī kādus, ja tā var teikt, kontrpropagandas pasākumus?

– Jā, Ukrainā ir pārtraukta vairāku Krievijas televīzijas kanālu raidīšana. Mums nav tāda veidojuma kā Pirmais Baltijas kanāls. Cik zinu, pie jums to skatās ļoti daudzi krievvalodīgie, tātad tas ir lielisks propagandas līdzeklis. Pie mums Krievijas televīzijas kopumā skatās tikai septiņi procenti iedzīvotāju. Ukrainā var raidīt tikai tie TV kanāli, kas atbilst standartiem, bet vairākums Krievijas kanālu tiem neatbilda. Vienlaikus šo kanālu slēgšana arī nozīmēja, ka samazinās to iedzīvotāju skaits, kuriem pastāvīgi tiek ziņota nepatiesība. Es dažreiz pat brīnos, kāpēc Krievijas kanāli savos raidījumos tik lielu uzmanību joprojām pievērš Ukrainai, lai gan Ukrainā tos vairs neskatās. Tātad šī propaganda pamatā ietekmē pašas Krievijas iedzīvotājus, un ne velti pēdējā aptaujā Ukraina tika minēta kā trešā starp Krievijas ienaidniekiem. Pirmās divas ir Gruzija un ASV. Protams, tas nedaudz satrauc, ja atceramies, kāds liktenis piemeklēja Gruziju. Kopumā nevar teikt, ka Krievijas ietekmes ekspansija Ukrainā vēl tiktu pienācīgi novērtēta. Pagaidām atbildes soļi ir diezgan vāji.

– Vai Ukrainā dzīvojošie krievi tādā jautājumā kā, piemēram, golodomors vairāk atbalsta Krievijas vai Ukrainas pozīciju?

– Kā zināms, Krievija ir nodibinājusi komisiju cīņai pret “vēstures falsificēšanu”, kurā ietilpst tikai divi vēsturnieki, bet pārējie ir dažādu specdienestu un spēka struktūru pārstāvji. Tas liecina, ka Maskava ir nobažījusies. Līdz ar vārda brīvību daudziem cilvēkiem sāk atvērties acis un šobrīd jau ir nepieciešama komisija, lai kaut kā mēģinātu pret to cīnīties. Arī Ukrainā daudziem ir atvērušās acis, tostarp arī daudziem tur dzīvojošajiem krieviem, un tagad viņi uz vēsturi skatās citādi nekā pirms 10 vai 20 gadiem. Nevarētu teikt, ka Ukrainas krievi pilnībā atbalstītu Putina politiku un pakļautos Krievijas propagandai. Tas attiecas arī uz golodomora jautājumu.

– Un kā Krievijas ietekmei pretojas Moldova? Vai arī tas netiek darīts, ņemot vērā iepriekš teikto, ka krieviskums Moldovā ir tik izplatīts?

R. Vrabe: – Moldovā, šķiet, Krievijai ir visvieglāk darboties, lai saglabātu savu ietekmi. Pirmkārt, mums ir prokrieviska valdība.

R. Vrabe: – Kad 2001. gadā pašreizējais prezidents komunists Vladimirs Voroņins nāca pie varas, viņš atklāti apziņoja, ka krievu valodai tiks piešķirts otras valsts valodas statuss un Moldova iestāsies Krievijas–Baltkrievijas savienībā. Pēc tam, kad opozīcijas partijas protestēja, no šiem nodomiem tomēr atteicās, un ap šo laiku Voroņins nonāca konfliktā ar Krieviju. Voroņins cerēja, ka ar Krievijas palīdzību viņam izdosies iekļaut Moldovā separātisko Piedņestras apgabalu, bet Krievija tā vietā piedāvāja parakstīt līgumu, kas faktiski padarītu Moldovu par marioneti Krievijas rokās. Pēdējā brīdī rietumvalstu un NATO spiediena dēļ Varoņins no šā līguma atteicās, bet tas ļoti aizkaitināja Putinu. Moldovas un Krievijas attiecības uz kādu laiku kļuva vēsas. Voroņins mainīja politisko orientāciju, kļuva par Eiropas virziena atbalstītāju un uz šā viļņa uzvarēja 2005. gada vēlēšanās.

– Tāpat kā tagad Baltkrievijas prezidents Lukašenko…

– Apmēram. Tomēr vēlāk Voroņins atkal mēģināja pielabināties Krievijai, un šobrīd šīs attiecības ir kļuvušas tuvākas. Interesants fakts – vienīgais no valstu līderiem, kas piedalījās Krievijas pareizticīgo patriarha Aleksija II bērēs, bija tieši Varoņins. Šis fakts tika veiksmīgi politiski izmantots, jo moldāvi ir diezgan reliģioza tauta, it īpaši lauku rajonos, kur pārsvarā dzīvo komunistu partijas vēlētāji.

– Ticīgie komunisti?

– Tas ir interesants fenomens. Starp citu, vēl 2001. gadā Voroņins norādīja, ka viņš ir ateists, bet drīz viņš saprata, ka baznīca ir ļoti labs ietekmes instruments. Baznīcai tika sniegts liels valsts atbalsts. Katru gadu Lieldienās par valsts līdzekļiem tiek sūtīta lidmašīna uz Jeruzalemi, lai atvestu svēto uguni. Un katru gadu to dara komunistiskās partijas pārstāvis. Taču tāpat Moldovā katru gadu tiek svinēta oktobra revolūcijas gadadiena un Ļeņina dzimšanas diena 22. aprīlī, kurās piedalās augstākās valsts amatpersonas. Nerunājot par 9. maiju, ko mums joprojām dēvē par Lielā Tēvijas kara uzvaras dienu. Voroņins īpaši uzsver, ka krievi ir izglābuši Moldovu un par to, kas valstī šodien ir, mums jāpateicas padomju laikiem.

M. Antonevičs: – Vai komunistiem ir kāda opozīcija?

– Ir vairākas partijas. Agrāk opozīcija bija diezgan vāja, taču tika nodibināta Liberāldemokrātiskā partija, kurai ir jaunas idejas, un tā kļūst arvien populārāka. Komunisti gan izmanto ne pārāk korektas politiskās cīņas metodes. Liberāldemokrātiskās partijas līderis tiek dēvēts par rumāņu specdienestu aģentu. Ir aizdomas arī par vēlēšanu viltošanu, jo vēlētāju sarakstos bija iekļautas daudzas personas, kas reāli vairs nedzīvo Moldovā.

V. Krustiņš: – Kas bija iemesls nesenajiem studentu nemieriem?

– Ar šiem nemieriem ir daudz neskaidrību. Daudzi cilvēki gaidīja, ka pēc 5. aprīļa vēlēšanām Moldovā būs pārmaiņas, un studentu vidū liberāļu atbalstītāju bija īpaši daudz. Pēc tam, kad noskaidrojās, ka vēlēšanās uzvarējuši komunisti, daudzi izgāja ielās, lai protestētu. Komunisti ļoti augstprātīgi izturējās pret šiem cilvēkiem un izraisīja vēl lielāku neapmierinātību, tāpēc nākamajā dienā ielās jau izgāja daudz lielāks skaits cilvēku. Izcēlās nemieri. Tomēr, spriežot pēc video sižetiem, starp protestētājiem bija daudz provokatoru, kuri veda pūli uz parlamentu un prezidenta pili. Ļoti dīvaini uzvedās policija, kas vispirms it kā uzbruka protestētājiem, bet tad atkāpās un ļāva satracinātajam pūlim ieņemt parlamentu. Komunistu propaganda īpaši uzsver, ka virs prezidenta pils ticis uzvilkts Rumānijas karogs, līdz ar to nemierus it kā esot organizējusi Rumānija. Taču atklājies, ka šo karogu uzvilkuši divi jauni cilvēki, un bildēs redzams, ka uz jumta viņi nokļuvuši policijas pavadībā. Katrā ziņā, šie notikumi izrādījušies vairāk izdevīgi komunistiem nekā opozīcijas partijām. Komunistu vēlētāji ir kļuvuši vienotāki, kaujinieciskāki, jo parādījies “ārējais ienaidnieks”, kamēr opozīcijai nākas taisnoties.

M. Antonevičs: – Kas tuvākajā laikā būtu jāgaida no Krievijas, vai tās ārpolitika paliks tāda pati kā līdz šim vai kaut kas mainīsies?

– Es domāju, Moldovā Krievijas ietekme noteikti paliks ļoti augstā līmenī, varbūt pat lielākā nekā šobrīd. Ir daudz dažādu faktoru, un viens no būtiskākajiem – Piedņestra. Neviens Moldovas politiķis nevar atteikties no Piedņestras, bet Krievija vienmēr būs starpnieks šajā jautājumā un ar tās lomu nāksies rēķināties. Turklāt Krievijai ir izdevīgi, lai Piedņestras un Moldovas attiecības būtu saspringtas. Risinājums varētu būt Moldovas demokratizācija un attīstība, kā arī spēcīgi Eiropas partneri, kas palīdzētu risināt sarunas ar Krieviju. Vienatnē runāt ar Krieviju ir tas pats, kas spēlēt šahu tumsā, jo vairāk tāpēc, ka Krievija šahu spēlē krietni labāk.

D. Kondratenko: – Ekonomiskā krīze noteikti radikalizēs Krievijas centienus pēc ietekmes. Ukrainai priekšā ir diezgan sarežģītas prezidenta vēlēšanas, vēlāk acīmredzot arī parlamenta vēlēšanas. Ļoti daudz kas atkarīgs no vēlētāju izvēles. Protams, liela nozīme būs arī NATO un Eiropas Savienības attieksmei.