Starpvalstu ietekmes politikas kontekstā uzmanību piesaista Vladimira Frolova (neatkarīgā politiskā konsultanta, efektīvās politikas fonda ģenerāldirektora vietnieka 2003.-2004.g.) pirms diviem gadiem publicētais raksts par jaunu pieeju Krievijas ietekmes nostiprināšanai bijušajās Padomju Savienības valstīs („Soft Power”), īpaši uzsverot mērķtiecīgu kultūras, kā ietekmes instrumenta, izmantošanu.

Šāda ietekmēšanas mehānisma būtību skaidro un iespējas to izmantot Latvijā komentē sociālantropologs Roberts Ķīlis. Viņš norāda – lai situāciju sabalansētu un uzlabotu integrācijas procesu, Latvijai nebūtu par ļaunu aktīvi strādāt saskaņā ar tādiem pašiem(„Soft Power”) principiem.

„Soft power” būtība nav nekas jauns. Šāds ietekmes veids ir pazīstams kopš seniem laikiem un ticis izmantots arī kultūras un izglītības kontekstā daudzviet. Piemēram, Lielbritānijas padome (The British Council) daudzās situācijās, kur AK diplomātiskajiem dienestiem bija apgrūtināta darbība politisku iemeslu dēļ, veidoja pozitīvu tēlu par britiem un AK ar citiem, nevis oficālajiem līdzekļiem, vairāk izmantojot kultūras un izglītības sadarbību. Mūsdienās tam dots jauns nosaukums – soft power. Dažkārt līdzīgā kārtā tiek lietots arī nosaukums ‘tautas diplomātija’. Tas ir veids kā, arī neesot diplomātiskām pārstāvniecībām noteiktās vietās, izmantot kultūras areāla paplašināšanu ārpolitisku, valstisku mērķu realizācijai. To realizē, veidojot valodu centrus, atbalstot kultūras delegācijas un cilvēkus, kas brauc uz konkrēto valsti mācīties u.tml. Palīdzot konkrētiem cilvēkiem, tiek veidota pozitīva attieksme pret attiecīgo kultūru un idejām.

Eiropas Savienības praksē „Soft power”, t.i. maigās/netiešās varas jeb kultūras instrumentu izmantošana politisko mērķu virzīšanai ir, lai arī nesens, bet aktīvi kultivēts rīcības veids. Ir sastādīti vairāki visiem pieejami ziņojumi par to, vai un cik kultūra ir izmantojama Eiropas vērtību izplatīšanai citās valstīs (skat. http://www.labforculture.org/). Taču mazāk tiek aplūkota citu valstu iespējamā kultūras ietekme ES valstīs. Eiropa tradicionāli un līdz pēdējam laikam neuzskatīja sevi par tik vāju, lai no ārpuses to tik vienkārši ietekmētu.

Krievu valodas un tautības jautājums Eiropai ir salīdzinoši maznozīmīgāks par, piemēram, musulmaņu kultūras un reliģijas ietveramības jautājumu. Līdz ar Turcijas pievienošanos aliansei, tas kļūs pat par megaproblēmu.

Skatoties tikai Latvijas kontekstā un it īpaši austrumu virzienā, var modelēt sekojošu situāciju. Krievijas ietekme pastiprinās un izvēršas grūti identificējamā (skaidrā) formā. Latvijas krievvalodīgie iedzīvotāji, iegūstot pilsoņu tiesības Latvijā un var ar laiku noskaņoties tiešā vai netiešā formā rīkoties atbilstoši Krievijas valsts interesēm, kas tiek paustas nevis skaidri, bet difūzā – kultūras sakaru – kontekstā

Te uztraukumam var būt pietiekams pamats, jo krievvalodīgo mediju izmantošana dažādu Krievijai labvēlīgu konceptu un ideju pārraidīšanai var būt gana efektīva, jo cilvēki to savā uztverē ne tik bieži izvērtē kritiski. Viņiem tas ir svarīgi kaut vai tāpēc, ka vēstījums ir dzimtajā – krievu valodā.

Pašlaik eksistē vairāki apsvērumi, kas varētu sekmēt difūzas/nenoteiktas Krievijas ietekmes pastiprināšanos Latvijā:

• Latvijas valsts institūcijas par krieviem pa īstam praktiski neinteresējas. Viņi konceptuāli lielos vilcienos izslēdz krievus no valsts attīstības vienādojuma, kas ir ārkārtīgi bīstami. Piemēram, līdz pat pēdējam laikam, teiksim, Kultūras ministrijas priekšstats par to, kas notiek kultūras kontaktos ar Krieviju, bija praktiski nulle, neskatoties uz to, ka atliek aiziet līdz jebkuram afišu stabam, lai redzētu, ka regulāri notiek dažādi koncerti un pasākumi.
• Stratēģiskās diskusijās par valsts nākotni krievi gandrīz nekad netiek pieaicināti.
• Krievi nav uzskatāmi, redzami integrēti valsts pārvaldē. Galvenokārt tāpēc, ka tur strādājot valsts valoda ir jāzina atbilstoši pirmajam līmenim. Tas automātiski izslēdz iespēju daudziem krieviem tur būt. Tas no ideoloģiskā, no PR viedokļa ir ļoti slikti. Tad krievi par patiesu uzskata un var uzskatīt apgalvojumu, ka valsts ir pret viņiem. Un valsts ir latvieši.
• Valstij nav ne jausmas, kas notiek Latvijas krievu kultūras dzīvē. Tas dod iespēju šajā laukā netraucēti darboties katram, kam vien ir interese to darīt.
• Komunikatīvais process starp kopienām ir minimāls.

Nošķirtība starp latviešiem un krieviem ir ilgstoša, nopietna un grūti iedomāties, ka situācija varētu mainīties vai, ka kādreiz būtu bijis labāk. Ja agrāk tā bija dabiska un tradicionāla, tad tagad tā jau ir diezgan politizēta, kas ir vēl ļaunāk. Tas viss liecina, ka šeit ir ļoti auglīga augsne konfrontējošu vai vismaz ‘sava ceļa’ argumentu piedāvājumam. Ja Krievijā ir pietiekami talantīgi un gudri cilvēki, viņi var realizēt ietekmes politiku, izmantojot šeit izveidojušos situāciju. Pie tam, viennozīmīgi polittehnoloģiju jomā viņiem noteikti ir lielākā pieredze manipulatīvo mehānismu izmantošanā, salīdzinājumā ar Latvijas speciālistu kvalifikāciju (lai paskaitām, cik vēlēšanu notiek Krievijā un kas tajās likts uz spēles, salīdzinot ar Latviju).

Cerīgums ir tajā, ka latvieši un Latvijas krievi samērā līdzīgi pieņem biznesa lēmumus ( tā vismaz rāda pētījumi). Arī veids, kā viņi iztēlojas Latvijas priekšrocības salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm, nav īpaši atšķirīgs. Tāpēc konceptuāli nav nepārvaramas plaisas veidot vienotu vai kopēju Latvijas tēlu kā vienai tā otrai auditorijai. Latvijas krievu iedzīvotājiem šāds tēls ir vajadzīgs kā ēst, lai viņiem šeit būtu ar ko identificēties un nebūtu jāmeklē pēc identifikācijas formām Krievijas mediju areālā. Man šķiet, ka galvenā interese ir, lai šeit dzīvojošie krievi uzskatītu, ka Latvija ir kaut kas „kruts”, īpašs, labāks, un galvenais, savējais. Kā valsts. Tāpat kā hokejs, kur ir vienalga, kas tu tāds esi, bet ir svarīgi, ka tu pārdzīvo līdzi hokejistiem, neskatoties uz viņu tautību.

Manuprāt, netiešo, maigo varu ( „Soft Power”) reālistisku padara nevis krievu noskaņojums vai stāvoklis, bet gan galvenokārt tas, ka Latvijas valsts ir pilnībā atteikusies no mēģinājumiem ietekmēt krievu auditoriju jebkādā formātā. Un tas ir vislielākais drauds, ka šāds plāns (ietekmēšana ar „Soft Power” tehnoloģijām) varētu tikt sekmīgi realizēts, ja kāds ķertos pie šāda plāna nopietni un ar labu budžetu.

Latviešiem, lai veidotu imunitāti pret šāda veida ietekmēm vai vismaz vājinātu tās, pašiem trūkst priekšstata par to, ka kultūra patiesībā un gandrīz vienmēr ir daļa no politikas. Latvieši kultūru praktizē citu iemeslu dēļ, nevis apzināti politiski vai stratēģiski. Tas nav slikti, taču uz to vien jēdziena ‘kultūra’ nozīmi nedrīkst reducēt. Mums diemžēl nav prakses, kā manipulēt ar kultūras saturu, bet tas nav attaisnojums (kur nu vēl aizsargjosla) tad, ja citas nācijas kultūru izmanto stratēģisku mērķu sasniegšanā.

Mani ieteikumi situācijas uzlabošanai būtu sekojoši:

• Aktīvi domāt, kā piesaistīt vietējo krievu naudu Latvijas kultūras atbalstam. Vietējiem krievu biznesmeņiem ir vēlme, bet nav daudz iespēju Latvijā izpausties. Daļa cilvēku, ja viņiem līdz ar to iedotu arī vēl statusu (apliecinājumu piederībai šai valstij), droši vien būtu gatavi sniegt nozīmīgu finansiālu atbalstu. Vajadzētu publiski parādīt, ka krievus pie mums atzīst, ciena un respektē. Un no šāda scenārija nevajag baidīties. Baidoties būt tolerantiem, komunicēt, riskēt, ja nepieciešams, varam rēķināt, ka esam jau zaudējuši.
• Vajadzētu, lai latviešu mākslinieki (tie, kas to vēlas, protams) koncentrētā veidā strādātu virzienā uz Krievijas tirgu un auditoriju, bet Latvijā par to visi, īpaši krievi, zinātu. Tie latvieši, kas ir populāri Krievijā, ir populāri arī šeit krievu vidū (piem. Busulis), tādējādi ceļš uz Latvijas krievu sirdīm ir lielā mērā caur Krieviju. Tas būtu jādara kā pretdarbība Krievijas kultūras ārējam spiedienam uz vietējo auditoriju.
• Manuprāt, lai ar krieviem darbotos, ir jāmēģina strādāt ne ar visu lielo cilvēku skaitu, bet ar eliti. Latviešiem jāieinteresē Latvijas krievu turīgā elite sevi identificēt ar Latviju. Lai ģeopolitiskā saikne būtu nevis ar Maskavu, bet uz šo pusi no robežas.
• Es arī ieteiktu ielikt vismaz vienu krievu par ministru, vai arī krievus vadošos amatos (Loskutovs ir labs piemērs) lai krievi Latvijā sajustu savu atbalstu valsts struktūrās.
• Paralēli būtu lietderīgi veidot aliansi ar komercbankām, kas ir lielākie spēlētāji Latvijā, lai tās aktīvi veicinātu integrācijas atskaites sistēmu savā komunikācijā.
• Varētu mēģināt arī veidot aliansi ar krievu ortodoksālo baznīcu, lai dabūtu atbalstu no reliģiskās puses. Stratēģiski vispareizāk būtu ieviest brīvdienu vai vismaz svinamo dienu krievu Ziemassvētkos, lai parādītu, ka valsts izturas ar cieņu pret pareizticīgajiem.
• Ļoti lietderīgas būtu svētku uzrunas arī krievu valodā. Vajag mēģināt šādos īpašos brīžos rādīt, ka mēs viņus cienām, tādējādi veidojot valsts tēlu kā vietu, kur krievi var justies pietuvināti un komfortabli. Pēc šādiem žestiem krievi ir ļoti izbadējušies.
• Jāveido krieviem pietuvināts Latvijas tēls. Šobrīd, paskatoties jebkuru Latvijas tēla popularizēšanas klipu, ir skaidrs, ka krievi tajos vispār netiek uzrunāti.
• Lai saprastu, kā vispareizāk rīkoties, būtu sevišķi svarīgi noskaidrot, cik lielā mērā Krievijas rīcība noteiktā areālā ir segmentēta. Vai Krievijai savā darbībā pret Latviju ir izstrādāta īpaša pieeja? Ja tādas nav un piegājiens ir vienots visiem krievu dzīves areāliem, tad esam ieguvēji, jo varam nepārtraukti pozicionēties kā kaut kas atšķirīgs no, piemēram, Ukrainas, kas kopējā stratēģijā neiekļaujas.
• Lai sāktu kādu mērķtiecību rīcību ietekmes identificēšanai un novēršanai, vajadzētu aicināt uz sarunām cilvēkus, kas veido viedokļus Latvijas publikā, mēģināt viņus uzrunāt un pārliecināt, ka ir ļoti būtiski rīkoties un panākt, lai krievi identificētos ar šo valsti. Mēs taču nevaram domāt, ka šie tūkstoši cilvēku ņems un aizbrauks no valsts. Turklāt, ņemot vērā gandrīz neizbēgamo imigrāciju un tai sekojošo attālinātāku kultūru klātesamību Latvijā, būtu nepieciešams labāk saprasties ar krieviem jau tagad, nevis pēc desmit gadiem būt neizpratnes stāvoklī ne tikai ar krieviem, bet arī ar musulmaņu kopienu..