Mārcis Balodis, Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks
Dezinformācija ir apzināta nepatiesas informācijas izplatīšana ar mērķi maldināt auditoriju. Konkrētu auditoriju maldināšanas iemesli var būt dažādi, taču to galvenā rīcības loģika ir iejaukšanās citu valstu iekšpolitikā.
Tas varētu radīt priekšstatu, ka dezinformācijai pašai par sevi ir jābūt konsekventai, proti, vēstījumiem jābūt savstarpēji saskaņotiem, lai pastiprinātu to efektu un iespējami ātrāk panāktu vēlamo rezultātu.
Taču viena no prokremliskās dezinformācijas iezīmēm ir konsekvences trūkums vēstījumos. Tā rezultātā vienlaikus var tikt izplatīti savstarpēji nesaskaņoti vai pat konfliktējoši vēstījumi, radot zīmīgu disonansi. Šādā kontekstā nebūt nav pārsteidzoši arī pret Latviju vērstie vēstījumi, kuri vienlaikus gan nopeļ, gan savā ziņā cildina Latvijas rīcību.
Enerģētiskā drošība vai tomēr tuvredzība?
Intervijā vietnei “Nation News” Krievijas Zinātņu akadēmijas Eiropas institūta pārstāvis Nikolajs Meževičs atzinis, ka 20. gs. 90. gadu sākumā Baltijas valstis tiešām esot ieguvušas neatkarību, taču tikpat drīz pašas to pazaudējušas. Viņš uzskata, ka sabiedrības valdošās varas lietderību mērot pēc valsts sniegtajiem pakalpojumiem, respektīvi, ja valsts par saviem pilsoņiem rūpējas, pilsoņiem neradīsies it nekādi iebildumi vai prasības.
Lai gan šajā uzskatā ir daļa taisnības, viņš šo principu izmanto, lai skaidrotu Baltijas valstu neatkarības kustības. Viņaprāt, jau 1991. gadā valsts vara vairs nespēja tikt galā ar saviem pienākumiem jau tik lielā mērā, ka veikalu plauktos esot bijušas pieejamas tikai bērzu sulas.[1]
Tā rezultātā vietējie iedzīvotāji esot secinājuši, ka sliktāk vairs nevarot būt, pieprasījuši un referendumos apliecinājuši savu vēlmi pēc neatkarības. Zīmīgi, ka notikušais nekādā mērā neesot saistāms ar okupāciju. Meževičs norāda, ka okupācija esot vien juridiska konstrukcija ar mērķi attaisnot padomju varas graušanu, jo nekādas okupācijas neesot bijis.[2]
Taču ar laiku Baltijas valstu iedzīvotāji esot sapratuši, ka nekādas brīvības nemaz neesot. Proti, pastāvot demokrātijas imitācija, ko veidojot trīs vai četras partijas, kuras varu nododot viena otrai rindas kārtībā. Pat vairāk – ārpolitika esot pilnībā pakļauta Eiropas Savienībai un NATO, kamēr iekšpolitikā visu diktējot Eiropas Savienība.
Tā rezultātā Baltijas valstīm esot savas himnas, ģerboņi, karogi un teritorijas, taču trūkstot paša galvenā – patstāvības. Rezultātā Baltijas valstis pašas neesot spējīgas vispār kaut ko īsti ietekmēt. Nobeigumā “eksperts” rezumē, ka Baltijas valstu komunistiskajām partijām esot bijusi krietni lielāka teikšana, – tās vismaz esot bijušas spējīgas patstāvīgi pieņemt lēmumus.[3]
Šādā kontekstā arī tiek skaidrota Baltijas valstu vēlme izstāties no tā dēvētās BREL enerģētiskās zonas, lai nodrošinātu pilnīgu sinhronizāciju ar Rietumeiropas sistēmām. Tas ir būtisks solis, lai mazinātu Baltijas valstu tā dēvēto enerģētikas salu principu jeb to, ka mūsu reģiona energosistēmas ir balstītas resursu piegādē no Krievijas.
Taču, kā skaidro vietne “Rubaltic.ru”, Baltijas valstu vēlme pēc enerģētiskās neatkarības esot NATO pasūtījums, lai līdz 2025. gadam pilnībā izstātos no BREL sistēmas.[4] Centieni nodrošināt enerģētisko neatkarību tiek pielīdzināti pašnāvībai, jo šobrīd neesot risinājumu, kā panākt enerģētisko neatkarību.
Vissmagāk no tā jau šobrīd ciešot Lietuva, kura Rietumvalstu spiediena dēļ bijusi spiesta slēgt Ignalinas AES, tādā veidā zaudējot PSRS laikā iegūto enerģētikas potenciālu.[5] Saprotams, tam tiek pretnostatīti Krievijas un Baltkrievijas centieni stiprināt savu enerģētisko drošību, it īpaši Kaļiņingradā. Līdz ar to arī kopējais vēstījums ir gana vienkāršs – Baltijas valstis, akli pakļaujoties Rietumvalstu diktātam, neņem vērā un pat apdraud pašas savas nacionālās intereses. Laikā, kad Krievija attīsta jaunas spējas, Baltijas valstis mēģina atslēgties no sistēmas, kas jau ilgtermiņā ir pierādījusi savu uzticamību un izdevīgumu.[6]
Par spītīgu atbalstu idejām
Ar to krasi kontrastē militārie jaunumi no Baltkrievijas. Jau vairākus gadus simbolisks strīdus ābols Baltkrievijas un Krievijas attiecībās bija Krievijas interese izveidot aviobāzi Baltkrievijā, kas ļautu radīt vienotu pretgaisa aizsardzības sistēmu Savienotās valsts aizsardzībai. Politisku apsvērumu dēļ Minska nevēlējās palielināt dislocēto Krievijas karavīru skaitu savā valstī, vadoties pēc aprēķina, ka lielāka Krievijas bruņoto spēku klātbūtne nozīmētu arī lielāku Maskavas spiedienu.
Saprotams, papildus dimensija bija arī pakāpeniski arvien vairāk nokaitētās Krievijas un Rietumu attiecības. Minska rēķinājās, ka arvien lielāka Krievijas militārā kontingenta klātbūtne pašu Baltkrieviju padarītu par mērķi gadījumā, ja izvērstos bruņots konflikts. Informatīvajā telpā Baltkrievija to izmantoja kā pierādījumu saviem miermīlīgajiem nolūkiem un gatavībai veidot konstruktīvas attiecības ar Rietumiem.
Taču marta sākumā prezidents Aleksandrs Lukašenko paziņojis, ka Baltkrievija un Krievija ir panākušas vienošanos par aviobāzes izvietošanu, un saprotams, ka vainīgais jau ir atrasts – Baltijas valstis un Polija. Kā skaidro vietne “Rubaltic.ru”, Baltkrievijas stratēģiskais aprēķins mainījās pēc 2020. gada vasaras Baltkrievijas “maidana”, kurā aktīvi esot piedalījušās Baltijas valstis. Nu pēkšņi, sastopoties ar agresiju no saviem Rietumu kaimiņiem, Minskai vairs neesot citu variantu kā vien sadarboties ar Krieviju.[7]
Līdz ar to tiek veidots priekšstats, ka Baltkrievijas militārā integrācija patiesībā esot Baltijas valstu un Polijas nopelns. Baltijas valstis esot mēģinājušas iesaistīties protestos ar visiem pieejamajiem līdzekļiem, lai panāktu Baltkrievijas iekšpolitikas pārmaiņas. Piemēram, Baltijas valstis un Polija atbalstīja sankciju piemērošanu Lukašenko režīmam, kā arī pauda atbalstu protestētājiem un opozīcijas pamanāmākajai pārstāvei Svetlanai Tihanovskai.[8]
Saprotams, tiek arī norādīts, ka Krievijai nekādā veidā neizdodoties veidot normālas, abpusēji izdevīgas attiecības tieši ar Lietuvu un Poliju, jo tās īstenojot iracionālu politiku. Tā vietā, lai rīcību balstītu konsekventā stratēģijā, Baltijas valstis paļaujoties uz emocijām. Tāpēc lēmumu pieņemšanā objektīvas intereses aizvietojot dogmas, un pārdomātas politikas vietā notiekot spītīga turēšanās pie iluzorām idejām, piemēram, demokratizācijas.[9] Līdz ar to Baltijas valstu un Polijas konsekventā ietiepība un objektīvu interešu neņemšana vērā esot veicinājusi Krievijas politiskos panākumus. Autors pat ironizē, ka Lietuvas un Polijas politiķiem vajadzētu piešķirt apbalvojumu “Par nopelniem Tēvzemes labā”.[10]
Apzinātā disonanse
Attiecīgi īsā laika posmā par Latviju un Baltijas valstīm kopumā tiek izplatīti savstarpēji konfliktējoši vēstījumi. Viens no tiem ir populārs vēstījums par to, ka Baltijas valstis atrodoties pilnīgā Rietumvalstu pakļautībā un tām nepiemītot it nekādas patstāvības.
Ar to visbiežāk prokremliskajos medijos tiek skaidrota it kā iracionālā valstu rīcība, mēģinot attālināties no Krievijas ietekmes. Enerģētiskās neatkarības pamatā ir piegādes avotu diversifikācija, lai nepieļautu vai vismaz mazinātu atkarību no viena energoresursu piegādātāja. Lai gan pēdējo gadu laikā daudz uzmanības ir ticis pievērsts valsts fiziskās aizsardzības stiprināšanai, nedrīkst aizmirst par enerģētisko drošību.
Vēsturisku apstākļu rezultātā Baltijas valstis bija pilnībā savienotas ar Krievijas energotīkliem. Raugoties no Rietumeiropas enerģētikas politikas, Baltijas valstis faktiski atradās nosacītā enerģētisko salu pozīcijās, proti, tām nav tieša savienojuma ar Rietumeiropas sistēmām.
Saprotams, ka pievienošanās Rietumeiropas tīkliem nozīmētu piegāžu diversifikāciju, mazinot atkarību no viena vienīga resursu piegādātāja. Šāda pati salas problemātika ir viens no iemesliem, kāpēc tiek attīstīts “Rail Baltica” projekts – Baltijas valstīm, neraugoties uz dalību Eiropas Savienībā un NATO, nav dzelzceļa savienojumu ar pārējo Eiropu, kas arī ir veidojies vēsturisku apstākļu rezultātā.
Līdz ar to Baltijas valstis aktīvi mēģina pārorientēties no Krievijas un Rietumeiropas tīkliem, kas Kremlim nepavisam nav izdevīgi. Lai sabiezinātu krāsas, tiek demonstrēta Krievijas kapacitāte un gatavība attīstīt jaunas tehnoloģijas, lai sūtītu vēstījumu, ka visdrošākais sadarbības partneris ir Krievija. Turpretī Baltijas valstis, kuras ir zaudējušas neatkarību, to nekad tā īsti nemaz neiegūstot, akli sekojot rīkojumiem, kas esot pret to nacionālajām interesēm.
Tas acīmredzami disonē ar ideju, ka Baltijas valstis patstāvīgi esot mēģinājušas panākt režīma maiņu Baltkrievijā, un tā rezultātā esot piespiedušas Baltkrieviju sadarboties ar Krieviju. Arī šeit neizpaliek pārmetumi, ka objektīvas nacionālās intereses esot aizvietotas ar iluzorām vērtībām un ideāliem, kas nenesot reālu labumu.
Saprotams, ne NATO, ne Baltijas valstīm nav intereses iebrukt vai radīt bruņotu apdraudējumu Baltkrievijai vai Krievijai. NATO klātbūtnes pastiprināšana ir tiešas sekas Krievijas agresīvajai rīcībai Ukrainā, ko prokremliskie mediji cenšas apgriezt ar kājām gaisā, lai apgalvotu, ka Rietumvalstis nepamatoti provocējot un izaicinot Krieviju, kura neesot neko sliktu izdarījusi.
Pārmetumi par Baltijas valstu ietiepību savā ziņā izgaismo Kremļa neapmierinātību. Kremlis vēlas panākt savas ietekmes palielināšanu, izmantojot piekļuvi saviem resursiem sadarbības partneru pievilināšanai, kas vairākas reizes ir arī pāraudzis šantāžā. Taču Baltijas valstis konsekventi iestājas par principu ievērošanu, kas arī pieprasa atbildību no Krievijas. Tā rezultātā Krievija mēģina nopelt Baltijas valstis par mugurkaula demonstrēšanu – atsacīšanos sadarboties ar neuzticamu valsti.
Attiecīgi savstarpēji konfliktējoši vēstījumi, lai arī tiek mērķēti atšķirīgām auditorijām, darbojas viena vienota mērķa vārdā – palielināt Krievijas ietekmi. No vienas puses, Baltijas valstīm tiek pārmesta iešana citu valstu pavadā. No otras puses, tiek apliecināta Baltijas valstu patstāvība, pat agresija attiecībās ar mūsu austrumu kaimiņiem.
Abus vēstījumus vieno ideja par mūsu it kā iracionālo, nepraktisko pieeju ārpolitikai un iekšpolitikai, aizmirstot par savām “patiesajām” interesēm. Saprotams, prokremliskās dezinformācijas kontekstā “patiesās” intereses ir iespējami ilgāka palikšana Krievijas ietekmes sfērā un atturēšanās no mēģinājumiem to mazināt.
[1] Nation News, “Эстония и Латвия потеряли свободу после выхода из СССР: 30 лет “независимости””, skat. 08.03.2021., https://nation-news.ru/603721-estoniya-i-latviya-poteryali-svobodu-posle-vykhoda-iz-sssr-30-let-nezavisimosti
[2] Turpat
[3] Turpat
[4] Александр Филей, “Кто разрушает БРЭЛЛ: Прибалтика идет на энергетический суицид под давлением НАТО”, Rubaltic.ru, skat. 08.03.2021., https://www.rubaltic.ru/article/ekonomika-i-biznes/20210308-kto-razrushaet-brell-pribaltika-idet-na-energeticheskiy-suitsid-pod-davleniem-nato/
[5] Turpat
[6] Turpat
[7] Александр Носович, “Прибалтика обеспечила ВВС России размещение в Беларуси”, Rubaltic.ru, skat. 08.03.2021., https://www.rubaltic.ru/article/politika-i-obshchestvo/20210304-pribaltika-obespechila-vvs-rossii-razmeshchenie-v-belarusi/
[8] Turpat
[9] Turpat
[10] https://www.rubaltic.ru/article/politika-i-obshchestvo/20210304-pribaltika-obespechila-vvs-rossii-razmeshchenie-v-belarusi/