Šoreiz savas atziņas par Krievijas ietekmes iespējamību un tās psiholoģiskajiem mehānismiem sniedz Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes pasniedzējs, psiholoģijas profesors – Ivars Austers.
Viens no biedrības “Austrumeiropas Politisko pētījumu centrs” (APPC) šī brīža primārajiem jautājumiem ir – pētīt un analizēt Krievijas Federācijas ietekmi uz bijušajām PSRS valstīm, tās sociālos un psiholoģiskos faktorus. Tāpēc APPC pētnieki ir ieinteresēti uzzināt dažādu nozaru ekspertu (politologu, sociologu, psihologu u.c.) viedokļus par Krievijas ietekmes iespējamību Latvijā, tās cēloņiem, mērķiem, kā arī tās pozitīvajiem un negatīvajiem aspektiem.
Šoreiz savas atziņas par Krievijas ietekmes iespējamību un tās psiholoģiskajiem mehānismiem sniedz Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes pasniedzējs, psiholoģijas profesors – Ivars Austers.
Krievijas ietekmes iespējamība Latvijā, tās psiholoģiskais aspekts
Jā, es piekrītu, – šāda Krievijas ietekmes iespējamība Latvijā pastāv. Un tās psiholoģiskā aspekta pamatā ir viena no cilvēka stabilām pamatvajadzībām, – vajadzība pēc pozitīvas piederības grupai. “Man vajag piederēt noteiktai sociālai kategorijai – vismaz vienai vai vairākām, kas tiek pozitīvi novērtētas sabiedrībā (vai vismaz grupas iekšpusē)”. Cilvēki ir pietiekami radoši, un gadījumā, ja konkrētai sociālai grupai ir negatīvs raksturojums (tēls) no ārpuses, – viņi spēj šo novērtējumu pozitīvi celt vismaz no grupas iekšpuses.
Manuprāt, Latvija nav tā valsts, kur pastāv lielas, krasi izteiktas etniskās atšķirības. Strādājot Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē, nākas novērot, ka šeit, – vidē, kur studē daudzu tautību pārstāvji, nepastāv etniskas dabas robežas. Studenti ar dažādu etnisko piederību labprāt savstarpēji komunicē un strādā kopējās darba grupās.
Tātad – etniskā piederība – nav tas pamatkritērijs, pēc kura indivīdi dalās sociālās grupās. Tas nozīmē, ka ne vienmēr mēs identificējamies tikai ar savu etnisko grupu. Piemēram, studējot augstskolā, daudz svarīgāk ir piederēt studentu grupai vispār, apgūt noteiktu programmu, iegūt vēlamo specialitāti, grādu un sasniegt konkrētu mērķi. Tieši šis rādītājs kļūst par vienojošo, kopējo elementu, kas noteiktā laika periodā apvieno dažādas etniskās identitātes indivīdus vienotās sociālās grupās.
Pastāv vairākas indivīda identitātes izpausmes – etniskā, dzimuma, vecuma, dzīvesvietas un daudzas citas. Taču atsevišķas identitātes tiek aktualizētas noteiktās dzīves situācijās. Šīs ir visvienkāršākās, visraksturīgākās cilvēka identitātes izpausmes, tāpēc atsevišķos brīžos tās saasināt un aktualizēt ir visvienkāršāk. Etniskā identitāte ir viena no “hroniski” pieejamajām un viegli izmantojamām indivīdu raksturojošām iezīmēm. Tā cilvēkam nāk līdzi kopš dzimšanas un tiek uzsvērta ar valodas palīdzību. Konkrētai etniskai identitātei nāk līdzi arī sava vēsturiski – ideoloģiskā dimensija, kas noteiktos vēstures atceres brīžos tiek uzsvērta vai mērķtiecīgi aktualizēta. Šis ir tas pamats, uz kuru balstās ietekmes psiholoģiskais mehānisms.
Skaidrs, ka Latvijā līdz šim nav bijuši mēģinājumi vadošajām etniskajām minoritātēm pozitīvā veidā piepildīt šo viņu psiholoģisko vajadzību pēc etniskās identitātes izpausmes. Tāpēc vēl aizvien pastāv Krievijas ietekmes iespējamība Latvijā. Un šo procesu rezultāti ir acīmredzami.
Ja atceramies nesenos notikumus, kas risinājās 9.maijā pie Uzvaras pieminekļa Rīgā, tad jāatzīst, ka tieši tādā veidā realizējās Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju vajadzība identificēties etniskā aspektā. “Latviešiem ir savi Dziesmu svētki, – mums arī tādus vajag,” atzina pasākuma dalībnieki un atbalstītāji. Arī Latvijas krievvalodīgie iedzīvotāji grib piepildīt savu etnisko identitāti.
Ja runājam par Krievijas ietekmes iespējamību Latvijā, tad nenoliedzami ir jāpievērš lielāka uzmanība tam, kādus plašsaziņas līdzekļus izmanto valsts krievvalodīgie iedzīvotāji. Protams, būtiska nozīme šajā kontekstā ir Krievijas TV programmām, ko skatās lielākā daļa Latvijas krievvalodīgās auditorijas. Tieši šajā aspektā izpaužas Krievijas ietekmes iespējamība. Protams, Krieviju neinteresē Latvijā notiekošie Dziesmu un Deju svētki, bet 9.maija notikumi pie Uzvaras pieminekļa regulāri tiek izvērsti par vienu no svarīgākajām ziņām. Manuprāt, 9.maija svētki ir pārāk ideoloģizēts pasākums, ko, diemžēl, ar lieliem panākumiem izmanto Krievijas TV. Jāatzīst, ka 9.maija svētki nav vienīgais pasākums Latvijā, kura tendenciozā atspoguļojumā plašsaziņas līdzekļos tieši Krievija ir būtiski ieinteresēta. 9.maijs ir svarīgs Krievijas televīzijai. Tas tiešā veidā apstiprina pieņēmumu, ka šī Krievijas ietekme Latvijā pastāv.
Runājot par to, kas Latvijas valstij, tās vadībai, nevalstiskajam sektoram un citām organizācijām būtu jādara, lai mazinātu iepriekšminētās ietekmes iespējamību, jāsecina, ka vislielākā nozīme ir Latvijas pozitīvā tēla izveidei un tā īstenošanai dzīvē. Sabiedrībai un valdībai ir jārespektē citu pārstāvju viedoklis. Nedrīkstam būt augstprātīgi pret citām minoritātēm. Valsts pozitīvā tēla veidošanas, realizācijas procesā nedrīkst noniecināt vai neievērot citu minoritāšu izglītības, kultūras, valodas un reliģijas intereses. Šie jautājumi ir vienlīdz aktuāli kā mazām, tā arī lielām etniskām grupām. Sabiedrība nedrīkst kļūt egocentriska un norobežoties no citu minoritāšu aktualizētajiem jautājumiem.
Ja analizējam situāciju Igaunijā, tad jāsecina, ka arī tur viens no nemieru izraisījušajiem faktoriem bija valdības nerēķināšanās ar visām ieinteresētajām grupām. Pats notikuma sākotnējais plāns, tas ir, pieminekļa pārvietošana uz daudz piemērotāku vietu, bija pašsaprotams un objektīvi pamatots. Taču veids, kā notika (precīzāk izsakoties, – nenotika) komunikācija ar visām ieinteresētajām grupām, pavēra iespēju ietekmēt sabiedrību un izmantot tās agresīvo uzvedību, neapmierinātību manipulatīvu mērķu sasniegšanai. Ja šo plānu vēl pirms tā realizēšanas sākuma Igaunijas valdība apspriestu ar visām ieinteresētajām grupām, – it sevišķi, ar kara veterānu pārstāvētajām organizācijām, rezultāts būtu bijis savādāks. Vēl jo vairāk, – plāna realizācijas laiks sakrita ar 9.maija svinībām, kas jebkuras valsts krievvalodīgajiem iedzīvotājiem jau ir simbols pats par sevi. Arī simboliem ir liela nozīme sociālās grupas pastāvēšanā.
Ja mūsu valsts vadība un sabiedrība kopumā aizvien vairāk respektēs un atbalstīs visu Latvijā dzīvojošo minoritāšu intereses un viņu psiholoģisko vajadzību piepildīt savu etnisko identitāti, situācija neapšaubāmi mainīsies, – cilvēki identificēsies ar valsti, kurā viņi dzīvo un strādā. Līdz ar to arī Krievijas ietekmes iespējamība Latvijā tiks samazināta.