Kremļa un Eiropas nacionālistisko partiju tuvināšanās?

02.06.2014

Krievijas laikraksta „Novaja Gazeta” portālā 2014. gada 17. maijā publicēts raksts „XX gadsimts turpinās”. Raksts pievērš uzmanību Kremļa un Eiropas ultralabējo nacionālistisko un populistisko partiju (Francijā, Itālijā, Austrijā, Lielbritānijā) tuvināšanās procesa attīstībai pēdējos mēnešos. Nacionālisma un „tautiešu aizstāvības” jautājumos viņu viedokļi izrādās līdzīgi. Eiropas Savienības dalībvalstu nacionālistiskās partijas darbojas eiropeisko parlamentāro tradīciju ietvaros. Tomēr tiek paustas bažas, ka galējā nacionālisma aizstāvju aktivizēšanās var atkal izvirzīt jautājumu par 20. gadsimta bruņoto konfliktu traģiskajām mācībām, no kurām, iespējams, kāds atkal nav mācījies. Tas rada līdzīgu konfliktu potenciālas atkārtošanās bīstamību 21. gadsimtā.

ХХ gadsimts turpinās

Ungārijas premjerministrs Viktors Orbans nesen paziņojis, ka Budapešta aizstāvēs etnisko ungāru tiesības ārzemēs un uzskata, ka lielām ungāru kopienām, kuras kompakti dzīvo kaimiņvalstīs (piemēram, Ukrainas Aizkarpatos), ir tiesības uz nacionālo autonomiju. Orbana retorikas līdzība ar Vladimira Putina paziņojumiem par Ukrainas krievvalodīgo iedzīvotāju aizsardzību ir acīmredzama. Taču priekšgājējs šajā jautājumā ir tieši Orbans: viņš pacēla „aizrobežu tautiešu” tēmu vēl pāris gadus pirms tā kļuva par svarīgu Kremļa ideoloģijas un propagandas sastāvdaļu.

Orbana pilnvaru laikā Ungārijas parlaments izmainīja pilsonības likumu, piedāvājot ārzemju ungāriem tiesības kļūt par viņu vēsturiskās dzimtenes pilsoņiem. Tas bija korekts politisks gājiens, kas atnesa Ungārijā valdošajai partijai „Fides”, kuras līderis ir Viktors Orbans, desmitiem tūkstošus papildu balsu. Vairāk nekā 90% «jauno» ungāru pēdējās parlamenta vēlēšanās balsoja par „Fides”. Beztam, par „Fides” balsoja arī vēlētāji pašā Ungārijā, kuriem ciltsbiedru atbalsts kaimiņvalstīs – aiz Ungārijas robežām dzīvo vairāk nekā 2 miljoni maģiāru – ir labdarīga un pareiza lieta, mēģinājums kaut vai daļēji novērst netaisnību, ko Ungārijai nodarīja 1920. gada Trianonas līgums (Ungārija Pirmajā pasaules karā zaudēja divas trešdaļas teritorijas, un ārpus jaunajām robežām izrādījās vairāk nekā 30% etnisko ungāru.).

Tāpat kā Krievijas, arī Ungārijas „tautiešu aizstāvības” retorikai ir divas puses: iekšpolitiskā un ārpolitiskā. Pirmā veicina nācijas saliedēšanu, tās līdera reitinga pieaugumu. Otrā, visdrīzāk, atspoguļo kaut ko visai svarīgu: „zemju piederības”, „asiņu un augsnes” mīti un citi priekšstati, kas spēlējuši ievērojamu, un visbiežāk traģisku lomu Eiropas ХХ gadsimta vēsturē, ir dzīvi un mirt netaisās. Nav brīnums, ka Vladimirs Putins atrod kopīgu valodu ar to Eiropas politiķu daļu, kas liek uzsvaru tieši uz nacionālo jūtu asumu. Pie šiem politiķiem pieder arī Viktors Orbans un viņa radikālākie partneri – konkurenti no ultralabējās partijas „Jobbik” (Kustība par labāku Ungāriju) un franču „Nacionālās frontes” līdere Marina Le Pēna, kā arī nacionālistisko un konservatīvo spēku pārstāvji no Itālijas, Austrijas, Lielbritānijas.

Protams, brāļošanās ar Eiropas ultralabējiem izskatās diezgan pikanti uz pastāvīgo apsūdzību par „fašismu” fona, ko Maskava izvirza tagadējām varas iestādēm Kijevā. Šeit, acīmredzot, ideoloģija kļūst par politiskā pragmatisma kalponi: Kremlim svarīgāk par uzticību „аntifašistiskajam” pūrismam ir Eiropā radīt kaut ko frontei līdzīgu pret Eiropas integrāciju un liberālo „meinstrīmu”. Šī savienība izskatās tīri taktiska, kā jebkura koalīcija, kas ir balstīta uz principu „pret ko draudzēsimies”: gandrīz neviens no Kremļa jaunajiem draugiem nav parlamentārās demokrātijas pretinieks un nesimpatizē Krievijas politiskajam modelim. Тā, Naidžels Faradžs, britu populistiskās partijas UKIP līderis, nesenā intervijā, atzinīgi izsakoties par Putina, kā politiska manipulatora, spējām, tomēr atzīmēja: „Es neticu viņam un negribētu dzīvot viņa valstī”.

Tomēr gan pati nacionāli – populistisko spēku popularitāte Eiropā, gan viņu centieni izveidot sadarbību ar Maskavu runā par to, ka Eiropa iegājusi jauna nacionālistiska pacēluma fāzē. Pagājušajā gadsimtā tādu viļņu bija vairāki, tie risinājās pirms abiem pasaules kariem, bet pēc tam pavadīja komunistiskā bloka un PSRS sabrukumu.

Tomēr tagadējam Eiropas nacionālkonservatīvismam nav tik liela graujoša potenciāla, kā tai ideoloģijai, kuru „konservatīvismа” veidā pašlaik propagandē Kremlis. Viktors Orbans var runāt par ārvalstīs dzīvojošo ungāru tiesībām, bet viņš tomēr neiedomājas, piemēram, par Aizkarpatu aneksiju. Itālijas Ziemeļu līga apsveic Krimas referendumu tikai tāpēc, ka pati vēlas panākt analoģisku gribas izpausmi Itālijas ziemeļu reģionos, taču neuzskata par atdarināšanas cienīgu piemēru ne „zaļo cilvēciņu” klātbūtni, ne specifisko balsošanas organizēšanas metožu pielietošanu. Holandes Brīvības partijas līderis Gerts Vilderss iestājas pret ES plaša apjoma finansu palīdzību Ukrainai ne tāpēc, ka viņam patīk Krievijas darbības, bet tāpēc, ka viņš uzskata tādu palīdzību par Eiropas nodokļu maksātāju līdzekļu iztirgošanu. Citiem vārdiem sakot, pat nacionālkonservatīvo noskaņojumu pacēluma apstākļos Eiropa joprojām plāno spēlēt pēc demokrātijas un tiesiskās kārtības noteikumiem.

Šādā ziņā Eiropa ir tiešām konservatīva, atšķirībā no Krievijas „konservatīvisma”, kas tagad uzstājas ģeopolitiskā revolucionāra lomā. Iespējams, ka, papildus pragmatiskiem apsvērumiem, tieši ar konservatīvismu ir nosacīta Briseles, Berlīnes un Parīzes nevēlēšanās iet uz stingru konfrontāciju ar Maskavu Ukrainas krīzes dēļ. Piedāvāt Kijevai nekavējošu militāru palīdzību un sākt sarunas par Ukrainas iestāšanos NATO nozīmē pieņemt Kremļa spēles noteikumus, kas, sašūpojot vājo Ukrainu, cenšas aizvest Eiropu totālās robežu pārskatīšanas laikos.

Politiskajā ziņā Eiropas ХХ gadsimts turpinās. Tomēr pagājušajam gadsimtam bijusi ne tikai apokaliptiskā pirmā puse, bet arī labklājīga un radoša otrā puse. Tuvākie gadi un varbūt jau pat tuvākie mēneši parādīs, kurš no šiem vēsturiskajiem orientieriem ir tuvāks Eiropai un kurš – Krievijai.

Šis ir raksta neoficiāls tulkojums. Oriģināls krievu valodā pieejams šeit.

Dalīties: