Ārvalstu ietekme uz sabiedrības etniskās integrācijas procesu Latvijā. Tēmas psiholoģisko aspektu komentē: Dr. psych., asoc. prof., RPIVA psiholoģijas fakultātes dekāne Guna Svence.

No psiholoģijas viedokļa, – jebkuru komunikācijas stilu nosaka jau iepriekš izveidojies nosacījuma reflekss, kas rodas kā atbildes reakcija uz vairākkārtīgi atkārtotām darbībām. Šajā gadījumā psihē veidojas ilgstoša atkarība. Ja kāda valsts gadu desmitiem ir bijusi lielvalsts un ir pārvaldījusi citas – mazākas zemes, tad šīs lielvalsts iekšpolitikā un ārpolitikā veidojas noteikta – pārāka komunikācija, kas atspoguļojas tās rīcībā, domāšanā un attieksmē. No otras puses, identisks process notiek arī ar mazajām valstīm, kuras laika gaitā ir pieradušas būt atkarīgas no kādas lielvalsts. Šīm mazajām valstīm komunikācijas procesā izveidojas ieradums – aizsardzība. Jebkura ieraduma pamatā ir psiholoģiskais mehānisms, kas veidojas uz baiļu pamata. Runājot par mazajām valstīm, to baiļu pamatā ir pieņēmums, ka tiek apdraudēta viņu etniskā identitāte un neatkarība. Taču šīs bailes tiek balstītas tikai uz iztēles bāzes, kas savukārt rodas kā novērojumu un propagandas rezultāts. Jāatzīst, ka bērni ar šāda veida bailēm nepiedzimst. Tās rodas un attīstās pakāpeniski socializācijas procesā. Šīs bailes ir tiešs propagandas rezultāts, kas tiek kultivēts mūsdienu plašsaziņas līdzekļos. Ja sīkāk analizē kādas lielvalsts ārpolitiku, tad nenoliedzami var saskatīt nosacījumu refleksa klātesamību, kas raksturo lielvalsts attieksmi pret mazajām valstīm. Ja gadsimtiem ilgi lielvalsts pārvaldē ir bijušas mazākas valstis, un laika gaitā kāda no tām ir atguvusi neatkarību, lielvalsts rīcības (attieksmes) ieradums nespēj jaunās izmaiņas uzreiz akceptēt un ļaut mazajai zemei pastāvēt neatkarīgi. Šādā situācijā lielvalstu reakcija turpina ietekmēt un noturēt mazās valstis savā pakļautībā, izmantojot plašsaziņas līdzekļu starpniecību. Šādā veidā tās turpina kultivēt mazo zemju ieradumu baidīties no integrācijas procesa jeb saplūšanas jaunā vidē, kā rezultātā varētu zust to etniskā identitāte. Notiek slēptā un atklātā propaganda. Taču svarīgi atzīmēt, ka, ja pats cilvēks ir stiprs un nebaidās no pārmaiņām, tad viņu nespēj ietekmēt mediju paustā propaganda. Pakļaušanās propagandas ietekmei ir atkarīga no indivīda rakstura un personības iezīmēm. Savos uzskatos spēcīgs, nobriedis indivīds apzinās, ka integrācijas procesā viņa etniskā identitāte netiek apdraudēta. To pierāda arī daudzi piemēri ārpus valsts robežām. Tā piemēram, ASV trimdas latvieši ir spilgts piemērs tam, cik veiksmīgi var saglabāt un popularizēt savu etnisko identitāti, tajā pašā laikā veiksmīgi iekļaujoties jeb integrējoties citas valsts kopējā sabiedrībā. Šis piemērs ir tikai viens no daudzajiem visā pasaulē. Tātad rodas jautājums – kas ir baiļu pamatā? Vai tā ir realitāte vai pieņēmumi, kas rodas plašsaziņas līdzekļu tiešā ietekmē? Mūsu sabiedrībā valsts politika nav pretrunā ar integrācijas ideju. Nevienam cilvēkam netiek aizliegts naturalizēties, un šādā veidā mēģināt kļūt par pilntiesīgu valsts pilsoni. Valstī netiek pārkāptas cilvēku tiesību normas. Tātad nenoliedzami rodas secinājums – bailes rodas pašā cilvēkā, un to pamatā ir novērojumi un secinājumi, kas ir tiešs plašsaziņas līdzekļu paustās propagandas atspulgs indivīda apziņā un zemapziņā. Bailes nosaka indivīda izdarītie pieņēmumi, kas mainās socializācijas procesā. Es pilnīgi piekrītu viedoklim, ka Latvijā ir nepieciešams izveidot atsevišķu televīzijas kanālu, kas būtu orientēts uz sabiedrības krievvalodīgo auditoriju. Taču šim televīzijas kanālam jābūt tik profesionālam, lai tas varētu konkurēt ar KF televīzijas kanāliem, kas tiek raidīti Latvijas telpā. Šim kanālam jābūt interesantam un tajā pat laikā – sadzīviskam, lai auditorija to izmantotu vēlmē uzzināt par aktuālo tieši šeit – Latvijā. Šādā veidā etniskā minoritāte aizvien vairāk justos piederīga savai valstij un laika gaitā kļūtu aizvien aktīvāka sabiedriskās dzīves realizēšanas procesā. Šobrīd ir ļoti neviennozīmīgi vērot, kā tiek atlasītas ziņas Latvijas krievvalodīgajā presē. Rodas jautājums – kas nosaka šo ziņu prioritāti? Šķiet, ka lielākoties tie ir galvenie redaktori vai arī mediju īpašnieki. Šajā procesā, t.i. ziņu atlasē un dienas kārtības noteikšanā tiek projicēts viņu pašu (redaktoru un īpašnieku) iekšējais psiholoģiskais uzstādījums. Būtu interesanti uzaicināt uz diskusiju tieši Latvijas krievvalodīgo mediju īpašniekus un galvenos redaktorus un pajautāt viņiem, kā viņi jūtas Latvijā un kāpēc viņi pieļauj tādu mediju tirāžu, kas ne visai pozitīvi kodē 40% krievvalodīgo iedzīvotāju apziņu un zemapziņu. Šajā gadījumā runa ir par cilvēka izvēles motīvu. Būtu interesanti uzzināt, kāds ir galvenais motīvs krievvalodīgo mediju ziņu atlasē. Pastāv vairāki atbilžu varianti – pirmkārt, izvēle par savu labumu, un man par to samaksā, otrkārt, izvēle par labu kopienai un tās identitātes nostiprināšanai (šajā gadījumā tiek izdarīta izvēle par labu savai minoritātei), taču izvēles pamatā ir tā brīža emocionālais noskaņojums. Tās var būt dusmas, kas automātiski tiek projicētas uz mediju izmantotājiem – tūkstošiem lasītāju, klausītāju un skatītāju. Šeit var pieļaut vislielākās kļūdas! Ziņu redaktoriem un mediju īpašniekiem vispirms ir jādomā par to, kādas sekas var būt viņu publikācijām. Psiholoģiski šeit būtu ļoti daudz ko komentēt tieši no projekciju viedokļa. Treškārt, ziņu redaktors vai īpašnieks var izdarīt izvēli par labu nākotnei, par labu nākotnes integrācijas vīzijai, kuras pamatā ir miers, sadarbība un tolerance. Šajā gadījumā mediju pārstāvji cenšas būt objektīvi un atspoguļo vismaz divus atšķirīgus viedokļus. Šie žurnālisti izvairās no ziņu interpretācijas, viņiem ir iekšējais emocionālais balanss, un viņi ļoti labi apzinās, ka jebkurš plašsaziņas līdzeklis ir masu zemapziņas kodētājs. Šis ir vēlamais variants, uz kuru savā profesionālajā darbībā vajadzētu tiekties visiem Latvijas plašsaziņas līdzekļiem un to pārstāvjiem. Žurnālistiem un mediju vadītājiem ir jāsaprot, ka nedz bērni, nedz jaunieši nepiedzimst ar zināšanām par to, kas patiesībā notiek politikā un tās aizkulisēs. Šos uzskatus veido un attīsta plašsaziņas līdzekļi. Iepazīstoties ar pētījumā iegūtajiem secinājumiem, konstatēju, ka vairāk kā 40% Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju izsakās pozitīvi par bijušajiem PSRS laikiem un, ka 62% krievvalodīgo Latvijā jūtas kā otrās šķiras iedzīvotāji. Skaitļi ir visai šokējoši. Manuprāt, daļa atbildības par šiem rezultātiem ir jāuzņemas Latvijas krievvalodīgajiem plašsaziņas līdzekļiem, kuru darbības pamatā trūkst objektivitātes. Tas pats attiecas arī uz latviešu medijiem, jo arī tie dažreiz pārsteidz ar savu radikālo nostāju vai arī ar novērotāju pozīcijas ieņemšanu. Integrācija šajā gadījumā ir kā sauklis, bet nevis reāls pasākums. Lai integrācija veiksmīgi realizētos sabiedrībā, tai jābūt kā reālu pasākumu kopumam. Ir vairāk uzmanības jāpievērš reālam darbam ar medijiem un reālam darbam ar minoritātēm. Ir jāattīsta vesels pasākumu komplekss, lai konsolidētu sabiedrību kopumā. Runājot par Latvijas vēstures interpretācijām, kurām ir liela nozīme sabiedrības vienotības aspektā, būtu vērts nodrošināt Latvijas vēstures apmācības kursu ne tikai valsts latviešu apmācības skolās, bet arī krievvalodīgo bērnu mācību iestādēs. Šobrīd valstī ir vērojama paradoksāla situācija, kad mācību procesā lielākoties uzmanība tiek veltīta tieši pasaules vēstures apguvei, bet nevis Latvijas vēsturei, kurā ir tik daudz neviennozīmīgi vērtētu notikumu. Šādā veidā varētu atrisināt daudzus strīdīgus jautājumus, kas traucē kopējam integrācijas procesam.

Taču, jāatzīst, – ka integrācija veiksmīgi realizēsies dzīvē, laikam vienkārši ritot uz priekšu. Situācija nepārprotami uzlabosies, kad naidīgās paaudzes pamazām nomainīsies ar jauniešu paaudzi, kas ir daudz pozitīvāka un tolerantāka pēc savas būtības. Integrācijas process savā attīstībā pamazām tuvinās stadijai, kad integrācija nozīmēs nevis atsevišķu minoritāšu integrēšanos kopējā sabiedrībā, bet gan integrēšanos kopējā biznesa, izglītības un kultūras telpā. Jādomā, ka nākotnē nepastāvēs kritērijs latvieši – krievi, krievi – poļi, utt., bet gan līdzvērtīgas nācijas kopējā pasaules telpā. Laika gaitā izzudīs cilvēku naidīgie uzskati, kas traucē integrācijas procesam un kuru pamatā ir plašsaziņas līdzekļu izveidotie mīti un stereotipi. Šobrīd visnaidīgāk noskaņotie sabiedrības pārstāvji ir tie, kuriem pietrūkst bijušās izredzētības izjūtas, kas viņiem bija PSRS laikos. Šiem cilvēkiem ir propagandas rezultātā izveidoti stingri uzskati, bet viņiem nav izjūtas, ka laiki mainās. Viņi nespēj mainīties apstākļiem un laikiem līdzi. Taču jāsaprot, ka dzīvē viss ir mainīgs, tāpēc vislielākais akcents ir jāliek uz jaunatni, kas mainīs pasauli. Vecā naidīgā pasaule mainīsies, jo bizness, kultūra un izglītība ir internacionāla. Vislielākās nākotnes perspektīvas ir integrācijai caur kultūru, biznesu, mākslu un izglītību.