Vēsture atkārtojas. Šodien, tāpat kā 2004. gadā, informatīvajā telpā aktuāls ir vārds “revolūcija”. No TV ekrāniem un interneta vietnēm politiķi – opozicionāri biedē varu ar revolūciju un aicina pilsoņus uz protesta akcijām. Kas patiesībā stāv aiz šī informatīvā uzbrukuma? Kādas tehnoloģijas tiek pielietotas? Vai mūsu valsts vara ir iemācījusies realizēt savu informatīvo politiku jeb tā joprojām neveikli reaģē uz savu politisko un ekonomisko konkurentu uzbrukumiem? Šos un citus jautājumus “Galvaspilsētas vēstis” (Stoļičnije novosti) uzdeva zinātniekam, filoloģijas zinātnes doktoram, profesoram Georgijam Počepcovam.
Georgij, Ukrainas informatīvajā telpā ir palaists un aktīvi tiek izplatīts vārds “revolūcija”. Revolūcijas tēma tiek “sildīta” un tiek veidots iespaids par cilvēku gaidām pēc tās. Vai pēc Jūsu domām šis ir gadījums, kad konkurējošie politiķi vienkārši apmainās sitieniem, vai arī tā ir sagatavošanās nopietnākai lietai?
Es domāju, ka gan viens, gan otrs. Visi vienmēr atgriežas pie sava kādreiz veiksmīgi realizētā projekta atkārtošanas. Tāds daļai opozicionāru bija „oranžā revolūcija”. Taču šie opozicionāri ir aizmirsuši, ka tie ir zaudējuši tiesības uz to, jo paši ar lielu blīkšķi, ar Juščenko priekšgalā, to izgāza. Ne jau vēlētāji viņus nodeva, bet gan viņi pameta savus vēlētājus. Pareizie vārdi toreiz nebeidzās ar pareizām lietām.
Un tomēr, kādi ir revolūcijas priekšnosacījumi, lai “process” notiktu?
Pirmais un galvenais – ne jau tiesu sistēmas nekvalitatīvā darbība, par kuru klaigā opozīcija, ir noteicošais faktors, bet gan ekonomiskais konteksts. „Oranžās revolūcijas” pamatā bija nepiepildītas tautas gaidas pēc labākas dzīves, jo tobrīd dzīves līmeņa uzlabojumi bija nemanāmi, lai gan tirdzniecības apgrozījums 2004. gadā sasniedza 20-30 procentus. Respektīvi, nebija pamata tam, ka reālie dzīves apstākļi pasliktinājās. Bija radīts “stāts” par situācijas pasliktināšanos, un tas dziļi iesēdās vēlētāju apziņā.
No teiktā izriet otrs nosacījums – televīzijas loma. 2004. gadā notika televīzijas izraisīta revolūcija. Maidana (Kijevas centrālās laukums) laukumā tīri fiziski nevarēja ietilpt tik liels cilvēku daudzums, par kādu tobrīd ziņoja televīzija. Trešais nosacījums – revolūcijas organizēšanai nepieciešama organizatoriskā struktūra, finanses, cilvēku apmācība. Un pēdējais – galvenās pretrunas speciālisti saredz ne jau tajā, ko saka vara un opozīcija, bet gan tajā, ko stāsta mediji un kā jūtas tauta. Starp citu, tauta jūt un neieredz netaisnību un negodīgumu. Toreiz tauta pieņēma lēmumu par labu opozīcijai iepriekšminētās uztveres dēļ. Taču opozīcija neizmainīja situāciju uz labo pusi, bet tikai pasliktināja to. Opozīcija neizmantoja savu iespēju.
Runājot par TV lomu, prātā nāk Savika Šustera (talk show raidījuma vadītājs Ukrainas TV) persona. Kāpēc viņa programma, lai kā arī nesauktos, ir tik populāra un pieprasīta?
Populāra un pieprasīta tāpēc, ka ziņu saturs tiek prezentēts konfliktējošā formātā – notiek debates, strīdi, kas no ziņu kanāliem sen jau pilnībā pazuduši. Starp citu, ASV televīzijas ziņas tiek dēvētas par stingrās pieejas ziņām, bet ziņas, kas tiek pasniegtas ar talk show starpniecību, tur tiek sauktas par maigajām ziņām. Informācija arī šādā veidā sasniedz klausītāju. Kāpēc Krievija palaida televīzijas ēterā tādu programmu, kā “Prožektorperishilton” vai tamlīdzīgas programmas, kas tiek dēvētas par “aktuālo humoru”? Iepriekšminēto apstākļu dēļ. Viss svarīgākais ar humora palīdzību viegli nonāks līdz jauniešu auditorijai. Ja tiks pieminēts Putins, tad arī Medvedevu neaizmirsīs pieminēt, Lukašenko obligāti tiks nosaukts par “batjku”, bet Igaunija vai Gruzija būs minētas kā slikto valstu piemērs. Šustera programma arī nodrošina nepieciešamo notikumu interpretāciju, tikai dara to kariķētākā formātā, nekā tas notiek klasiskajās ziņās.
TV ir svarīgs informatīvā kara elements. Bet kādi kara veidi tagad tiek realizēti pasaulē?
Cilvēce pieredzējusi vairākus kara etapus, pēdējais no tiem bija uzbrukumi personām, kas pieņem lēmumus. Piemēram, pirmā un pēdējā PSRS prezidenta Gorbačova rīcība lielvaras sabrukšanās laikā ne velti bija tāda, kāda tā tolaik bija. Viņu programmēja uz noteiktu rīcību, audzinot viņā misijas sajūtu un aizvācot no viņa palīgus, kas domāja citādi. Šodien jaunu aktualitāti ieguvis tīkla karš, kurā teroristiskās organizācijas uzbrūk modernām armijām, kas formētas pēc hierarhijas principa. Tīklā lēmumi tiek pieņemti pašā zemākajā līmenī, bet hierarhijā pavēles nāk tikai no augšas. Tāpēc tīkls izrādās efektīvāks nekā hierarhija. Šis, saprotams, ir pagrīdes karš, jo klajā laukā tīkls nespētu gūt uzvaru, tādēļ tas arī uz atklātu cīņu nepretendē.
Savos darbos Jūs rakstāt, ka ceturtās paaudzes karš paredz uzbrukumus personām, kas pieņem lēmumus. Pie kam notikumu konstruēšana spiediena veikšanai notiek vairākos līmeņos: fiziskajā, mentālajā, informācijas un morāles. Vai Jūs varētu aprakstīt šī, vairākos līmeņos veiktā spiediena piemērus attiecībā pret esošajiem valsts vadītājiem Viktoru Janukoviču (Ukrainas prezidents) un Nikolaju Azarovu (Ukrainas premjerministrs)?
Tas nav vienkārši, jo mēs nepārzinām visas informācijas plūsmas, kas viņus sasniedz. Šobrīd Krievija ieņem ļoti stingru pozīciju, iespējams, pat stiprāku nekā savulaik pret bijušo Ukrainas prezidentu Viktoru Juščenko. Šīs programmēšanas virzība ir acīmredzama. Tai pretoties psiholoģiski ir ļoti grūti, jo visas viņa aktivitātes it kā atrodas ārpus pareizas rīcības robežām. Mums nav tik intelektuāli spēcīgas aizsardzības, kāda ir uzbrukuma pusē. Visbiežāk mēs aizsargājamies vai klusējam. Kā zināms, uzbrukums ir pats izdevīgākais un efektīvākais līdzeklis. To arī Krievija izvēlējās. Pie kam Krievijas televīzija pārklāj Ukrainas teritoriju, bet mūsējā Krievijā nedarbojas. Krievijai ir vairāk sabiedroto Eiropā, valstu vadītāju līmenī, kas arī uztur spiedienu.
Kādi komunikācijas kanāli šodien ir visefektīvākie, kurus pielieto ietekmei un spiedienam pret Ukrainu?
Dažādi sabiedrības segmenti ir orientēti uz dažādiem komunikācijas kanāliem. Šodien izglītotākā sabiedrības daļa, piemēram, ziņas neskatās, jo tās jau no rīta ir izlasītas Internetā. Eksistē informācijas fons un informatīvā kampaņa. Fons ir gandrīz neredzams, taču kampaņai, tās intensīvās dabas dēļ, mēs pievēršam uzmanību. Lūk, šobrīd visos Krievijas ziņu kanālos sākusies informatīvā kampaņa, kas cieši saistīta ar gāzes piegāžu vienošanos.
Ukraina atrodas starp Rietumiem, kas kārdina ar iestāšanos Eiropas Savienības brīvās tirdzniecības zonā un Krieviju, kas velk Ukrainu Muitas savienībā. Pie kam gan Rietumi, gan Krievija pieprasa Jūlijas Timošenko atbrīvošanu. Tiesvedības gaitā J. Timošenko atklāti nostādīja sevi ārpus sistēmas (neatzina tiesnesi, neatzina valsts piedāvāto mediķu palīdzību utt.). Vai var teikt, ka Timošenko atgriešanās Ukrainas politiskajā dzīvē iedarbinās haosa programmu valsts iekšienē?
Man liekas, ka šī ir sarežģīta atbilde uz vienkāršu jautājumu. Tāpēc jau Timošenko aizstāvējās nesistēmiskā veidā, ka šis ir unikāls gadījums, kad uz apsūdzēto sola nonāk premjerministrs. Ar Lazarenko bija savādāk, viņu cietumā iesēdināja citā vaslstī.
Haosa valstī nevarētu būt, jo tajā nav īstas opozīcijas. Visa biznesa opozīcija pie pirmās iespējas pārgāja uzvarētāja pusē – bizness tai ir svarīgāks par politiku. Respektīvi, haoss iestāsies ne jau politikas, bet gan ekonomikas dēļ. Ekonomiskie zaudējumi politiskajā laukā samazinās atbalstu vēlēšanās. Balsojums drīzāk būs ekonomisku un nevis politisku motīvi vadīts.
Mūsdienās ir pieejams milzīgas informācijas daudzums. Kāpēc Ukraina ar sava personāla un resursu palīdzību pati neizmanto mūsdienu tehnoloģiju arsenālu? Kaut vai, piemēram, to pašu “maigās varas” koncepciju ?
Tās ir ilgspēlējošās tehnoloģijas, t.i. stratēģiski orientētas, bet mēs nespējam rast atbildes pat uz taktiskiem izaicinājumiem. Interesantas tehnoloģijas darbam ar atklāto informāciju tikai tagad tiek izstrādātas. Taču cilvēks, kas sēž vadītāja krēslos, vienkārši par to neko nezina. Tas jādara attiecīgajām struktūrām un institūtiem. Mēs zinātniskajā sfērā no Rietumiem atpaliekam jau nevis divdesmit, bet vēl vairāk gadu. Nosacīti runājot, viņi plāno savu rīcību, vadoties no citas “reizrēķinu tabulas”, kuru mēs nesaprotam un nezinām. Tāpēc, bieži vien, nespējam adekvāti saprast svešu lēmumu loģiku. Diemžēl tagad tas attiecas ne tikai uz Rietumvalstīm, bet arī uz Krieviju. Notikusi nopietna atpalicība zinātnes un izglītības jomās, pie kam ar katru gadu šī atpalicība palielinās.
Jūs kā pasniedzējs atrodaties izglītības procesa iekšienē. Kas īsti notiek ar mūsu izglītības sistēmu?
Tajā viss labi izskatās no ārpuses, jo katru gadu taču dzimst bērni un katru gadu tie ar ziediem iet uz skolu vai universitāti. Fanfaras aizklāj problēmas. Par kādu izglītību var būt runa, ja pasniedzējs, ņemot vērā savu ienākumu līmeni, šodien nevar nopirkt grāmatas? Pie tam divdesmit gadu laikā nemitīgi buksē grāmatu izdošana. Pat rakstīt nav kam. Izdevēji man saka, ka viņi nodarbosies ar veco grāmatu atkārtotu izdošanu. No otras puses, jaunums ir tajā, kas tagad tiek mācīts. Ja mēs paskatāmies uz amerikāņu universitāti, tad var redzēt, ka tur tiek pasniegtas pilnīgi jaunas zinātnes. Piemēram, jau par pamatlietu tur kļūst pārvaldes mācības apguve, bet mums vispār nav tādas specialitātes. Ar lēmumu pieņemšanu mēs saskaramies ik uz soļa: gan politikā, gan militārajās un biznesa lietās, nemaz nerunājot par nākotnes analīzi un projektēšanu. ASV jau vairāki desmiti universitātes šajā jomā gatavo speciālistus. Nākotnes formatēšana nacionālas drošības vajadzībām ASV armijā jau ir ikdiena. Vai mums to nevajadzētu apgūt?
Atgriezīsimies pie informācijas drošības problēmas. Cik efektīvi būtu Ukrainā ieviest „spindoktoringa” institūciju? Vai šī profesija jau sākotnēji nebūs diskreditēta ar tādiem apzīmējumiem kā “cenzors” vai “tumšā informācija”?
Droši vien informācijas drošība tiek zināmā mērā realizēta nepazināti. Ar ko atšķiras tehnoloģija no gadījuma iznākuma? Tehnoloģija dod labāku rezultātu ar mazāku resursa patēriņu. Piemēram, krievu “informācija no augšas” («темник» – no valsts administratīvā aparāta nosūtīts vēlamais sižeta vai notikuma atspoguļošanas saturs) ir savā ziņā palīgs žurnālistiem. Tiek gatavota vizīte uz kādu valsti. Tātad tur varēs atrast izziņu par šīs valsts tirdzniecības apjomu, vēsturi, ekspertu sarakstu, kas var sniegt interviju. Respektīvi, tas ir darbs ko žurnālistam vajadzētu izdarīt iepriekš pašam. Atsūtītajā informācijā var būt fakti, kurus žurnālists, iespējams, pat varēja nezināt. Vācijā es redzēju interneta lapu žurnālistiem, kas atspoguļo valdības darbu. Elektroniskās lapas uzdevums ir sniegt informāciju par varas gaidāmo rīcību. Ja tu kādam izstāsti tās jaunumus ātrāk, nekā to atļauj vienošanās, tevi atslēdz no šīs lapas lietotāju saraksta.
2002. – 2004. gadā Jūs strādājāt Prezidenta Administrācijas Stratēģisko iniciatīvu pārvaldes vadītāja amatā. Pastāstiet par šīs pārvaldes izveidi. Kādas tēmas jūs gatavojāt valsts vadībai? Ko izdevās paveikt? Kam pietrūka laika? Kādus praktiskus projektus Jums izdevās realizēt pēc aiziešanas no šī dienesta?
Tagad es redzu, ka līdzīgas struktūras 2002. gadā tika izveidotas Lielbritānijā un Francijā. Francijas vēstnieks man reiz teica, ka šāda struktūra darbojas Aizsardzības ministrijas ietvaros. Tomēr bija arī kāda ļoti būtiska atšķirība – pie viņiem projektiem tika atvēlēts miljoniem liels finansējums. Kas attiecās uz mūsu darbības tematiku, tad darbības lauks bija ļoti plašs: aviobūves apvienošana, kodoldegvielas problemātika, cīņa ar AIDS, naftas vads Odesa – Brodi u.c. Reizi divās nedēļās centāmies izstrādāt gatavu projektu un nodot prezidentam apstiprināšanai. Mani uzaicināja strādāt Prezidenta Administrācijā laikā, kad saņēmu priekšlikumu vadīt katedru Maskavas valsts starptautisko attiecību institūtā. Šobrīd uzskatu, ka izdarīju pareizu izvēli, jo darbs Administrācijā izmainīja mani.
Jūs aktīvi publicējaties medijos. Vai veidojas arī atgriezeniska saite ar auditoriju? Vai joprojām sadarbība notiek ar valsts iestādēm, politiskajām partijām vai biznesu?
Grūts jautājums, jo uz to nav optimistiskas atbildes. Ir manāmas tikai mazas kustības vēsmas pilnīgā miera stāvoklī. Kad kādi priekšlikumi arī rodas, tie neliekas pietiekami interesanti un perspektīvi. Principā valsts pārvaldes intelektuālais potenciāls kaut kā aizslīd otrā plānā. Tikai spēcīgas valsts atļaujas “audzēt muskuļus” šajās sfērās. Piemēram, Lielbritānija un Francija sāk strādāt ar tādiem parametriem kā laime. Viņi redz, ka četrdesmit gadu laikā tauta ekonomiski dzīvo labāk, taču laimes sajūtas no tā vairāk nav kļuvis. Pat Tonija Blēra laikā valdības struktūrā strādāja cilvēks, kas centās rast atbildes uz laimes sajūtas problemātikas jautājumiem.
Šobrīd tur strādā vesela nodaļa. Viņi strādā ar tādiem jēdzieniem kā “izvēles arhitektūra”. Tiek veidoti konteksti tādām nozarēm kā veselības aizsardzība, lai cilvēks optimāli un pareizi veiktu savu izvēli, piemēram, ēstu veselīgu pārtiku, nelietotu daudz alkohola. Puse no veselības uzturēšanai paredzētajiem līdzekļiem aiziet nepareizas cilvēku izvēles kļūdu labošanai (liekais svars, smēķēšana, alkohols, utt.). Tāpat aktuāla tēma ir elektroenerģijas taupīšana, kas arī ir jāmācās.
Intervija oriģinālvalodā lasāma šeit.