www.ej.ru

Kremļa deklarētais atbalsts sankcijām pret Teherānu dažus esošā krievijas režīma kritiķus novedis apjukumā, bet „suverēnās demokrātijas” atbalstītāji atsaukušies vicinot lozungus „par padomju valdības gudro politiku”. Tādnozīmē, ka šī politika likusi prezidenta Obamas administrācijai mainīt savus plānus attiecībā par Pretraķešu aizsardzības sistēmu (PAS) izvietošanu Eiropā un prasību Maskavai iestāties antiirānas klubā.

Domāju, ka ne pēdējo lomu Kremļa rīcībā nospēlēja, kā minimums, divi faktori kuriem ir mazs sakars ar PAS. Pie kam Krievijas vadība var uzstāties arī pret Obamas jauno programmu, aizbildinoties jau ar noplicināto argumentu par Rietumu draudiem.

Pirmais faktors saistīts ar to, ka neskatoties uz Maskavas atbalstu (pagaidām tikai verbālo) stingrākām sankcijām, tas nespēs ietekmēt Irānas plānus atteikties no kodolieroču iegūšanas. Kuro reizi atkārtošos, ka pat reāla sankciju iedarbība būs jūtama Teherānai tikai pēc pusotra – diviem gadiem (un arī gadījumā, ja viss ies labi sankciju parakstīšanu), taču pat šāda laika starpatutiskajai kopienai nav.

Pie kam , Maskavas spēju ietekmēt Teherānu Krievijas vadība krietni pārspīlē, reāli tā pietuvināta nullei. Īpaši jau pēc tā, ka Irāna jau ir saņēmusi tik nepieciešamās krievijas kodoltehnoloģijas. Pēc manu avotu ziņām, tas ļāvis Irānai ne tikai veiksmīgi darboties pie savas kodolprogrammas Natancē, Isfahanē, Arakā un praktiski pabeigt AES būvniecību Bušerā, bet arī izveidot urāna bagātināšanas rūpnīcu Kumā.

Par rūpnīcu Kumā, ASV jau zināja krietni pirms Pitsburgā notiekošās „divdesmitnieka” tikšanās, vēl Dž. Buša valdīšanas laikā, kas nepubliskoja šo informāciju visai pasaulei pateicoties savai „nosliecei saglabāt noslēpumus” vai „iedzimtajai kautrīgumam”.

Tādējādi ne jau Maskava, vai ANO DP (ieskaitot vai izslēdzot norūpējušos Ķīnu, kura joprojām importē naftu no Irānas) ar savām sankcijām izlems Irānas jautājumu. Slīkonis pats nodarbosies ar savas glābšanas jautājumiem, izlemjot kurš būs tiesīgs lemt par to vai tas noslīks vai nē. Izdarot nepareizu izvēli Kremlis nepiedalīsies Irānas kodolobjektu bombardēšanā, par ko tas ir ne reizi vien paziņojis, bet gan tīksmināsies no kolosālajām naftas un tām piesaistītājām gāzes cenām.

Rezultātā var konstatēt, ka Maskava maksimāli pietuvinājusi Teherānu  kodolieroču iztrādei, un tagad neko nezaudējot , vārdos pievienojas civilētajai pasaules daļai, kas sen un pagaidām bez sekmēm cenšās pārliecināt Irānu atteikties no pašnāvības.

Otrkārt, vērtīgā „sarkankoka krava”no kuģa „Arctic Sea”, visdrīzāk nonākusi izraēliešu rokās, kuriem Maskava zvērēja, ka nepārdos Irānai C-300 pretgaisa aizsardzības iekārtas. Skandāls ar „koku vedēju” visdrīzāk varēja pārsteigt arī Vašingtonu, kura palīdzēja Kremlim C-400 iekārtu pārdošanā  Saūda Arāvijai. Tas viss notika pēc vairākkārtējiem prezidenta Medvedeva paziņojumiem, ka C-300 iekārtu pārdošana Irānai ir  stingri komerciāls jautājums Krievijai tik grūtos laikos. Ļoti iespējams, ka vēlēšanās izvairīties no liela skandāla, noslieca Kremļa vadību vārdos atbalstīt antiirānas kampaņu.

Taču šis variants izklausās maz ticams, jo Kremlis jau sen kā nereaģē uz Rietumu „apmelojošajiem apvainojumiem”. Vērts tikai atgādināt, ka PSRS un to neboļševistisko pēcteču miermīlīgo nodomu un vēlmju slēgt līgumus par draudzību deklarēšana, apmēra ziņā  piekāpjas tikai tam melu daudzumam, kuris izplata prokremliskā televīzija un radio.

Nedaudz no pagātnes. 1955. gadā ASV Kongresa senāta juridiskajās lietās komisijas darbinieki veica dokumentu revīziju, lai novērtētu vienpusējo un daudzpusējo līgumu izpildes statusu (Soviet Political Agreements and results, U.S. Senate, Committee on Judiciary, Washington, 1964). Lūk, rezultāts:

„Komitejas darbinieki nonāca pie slēdziena, ka par 38 gadiem kopš izveidojās PSRS, tā valdība pārkāpusi vienošanos gandrīz vai katru valsti, ar kuru bija noslēgts rakstiks līgums.

Tā (PSRS valdība) parakstīja neubrukšanas līgumus ar kaimiņvalstīm, bet vēlāk šīs valstis aprija. Tā apsolīja atteikties no revolucionāras darbības ar valstīm ar kurām vēlējās noslēgt miera līgumus, taču vēlāk ciniski tos pārkāpa.

Tā pārkāpa pirmo vienošanos ar ASV tai pašā mirklī, kad padomju pārstāvis Ļitvinovs parakstīja šo līgumu un dara to līdz pat šim brīdim (1955. gadam).

Tā pārkāpa Teherānas un Jaltas vienošanos ar rietumvalstīm.

Tā pārkāpa līgumu ar ASV par lend-lease, kas palīdzēja Staļinam no zaudējuma karā ar nacistiem.

Tā pārkāpa ANO statūtus.

Tā netur vārdu kopumā, ja vien tas nedod būtisku pārsvaru Padomju Savienībai.

Mums ir nopietnas bažas attiecībā uz to vai eksistē citi piemēri civilizācijas vēsturē, kad kāda liela nācija, tik īsā laikaposmā, būtu izveidojusi tik briesmīgu bagāžu (orģinālā pieminēts vārds „nodevīgs”)”

Atgriezīsimies mūsdienās, lai noskaidrotu vai situācija nav mainījusies. Vairākkārtēji deklarējusi savu norūpētību ar stāvokli Tuvajoas Austrumos, aicinot Izraēlu un palestīniešus uz miera sarunām, Kremlis turpina savu „slaveno” padomju tradīciju, piegādājot ieročus Sīrijai. Kuri vēlāk, kaut kādā „brīnumainā” kārtā nokļūst pie „Hesbollas” Livānā un Hamasa Gazā. Maskava to uztver ar neslēptu izbrīnu.

Kremlis, daudzkārt paziņojot par kodolvalsts Irānas bīstamo tuvumu savām robežām, nav pārtraucis tehnoloģiju un ieroču piegādi Teherānai. Krievija balstās uz postulātu, ka tas neesot pretrunā ar starptautisko likumdošanu.

Ņemot vērā „ Venesuēlas prezidenta augsto intelektuālo izsmalcinātību un aicinājumu „draudzībai” ar Dienvidmeriku, viņa ciešos sakarus ar Teherānu, teroristiskajām organizācijām Tuvajos Austrumos un ciešo teritoriālo tuvību ar ASV, Kremlis piegādā un apņēmies vēl piegādāt ieročus, tādā veidā radot nestabilitāti vienlaicīgi trijos reģionos: Dienvidamerikā, Ziemeļamerikā un Tuvajos Austrumos.

Visbeidzot, deklarējot savu uzticēšanos demokrātiskajām vērtībām, ieskaitot draudzīgas attiecības ar savām kaimiņvalstīm, Kremlis destabilizē situāciju Ukrainā un Eiropā („gāzes kari”), Moldovā, provecē Gruziju izraisot karu ar neatkarīgu valsti. Pat vairāk, Maskava militārā konflikta rezultātā atņem Tbilisi daļu tās suverēnās un ANO atzītās teritorijas, ar spēka palīdzību to notur, nepievēršot uzmanību starptautiskajai likumdošanai, izveido un atzīst nelikumīgi šajās teritorijās izveidotas valstis.

Vašingtonas cerība, Kremlis pildīs savus solījumus – biežs baltā nama ciemiņš. Taču šī cerība drīzāk mirs, nekā attaisnosies. Pamatā tam ir Krievijas apsūbējušā vēlme sacensties ar ASV, kas nozīmē aktīvu situācijas destabilizāciju – ir un paliek par padomju un krievijas ārējās politikas pamata sastāvdaļu.Padomju- Amerikas un Krievijas – Amerikas attiecību vēsture ir spilgtākais tam pierādījums.