Baltkrievijas un Krievijas attiecības – bez Georga lentītēm

30.05.2017

29.05.2017. www.irlv.lv/2017/5/29/bez-georga-lentitem

Bet, ja te daži gudrinieki, kuri uzskata, ka baltkrievu zeme ir, kā viņi saka – Krievu pasaules un pat pašas Krievijas daļa, – aizmirstiet! Mēs vienmēr esam bijuši viesmīlīgi pret jebkuru cilvēku, bet piespiedīsim arī jebkuru cienīt mūsu suverenitāti un neatkarību.

/Aleksandrs Lukašenko, preses konference, 2015.g. 29. janvāris/

Bet visiem rietumniekiem, un teikšu to tieši: gan Eiropas Savienība, gan ASV mani saprot, kad es saku, ka veči (mužiki), jums ir jāzina, un mēs jums godīgi sakām; nedod Dievs kas notiks – mēs stāvēsim plecu pie pleca ar Krieviju. Tā ir mūsu sabiedrotā!

/Aleksandrs Lukašenko, uzruna Nacionālajai sapulcei, 2015.g. 29. aprīlis/

Ar šiem Baltkrievijas prezidenta Aleksandra Lukašenko runu citātiem sākas Austrumeiropas politikas pētījumu centra izdotais rakstu krājums “Baltkrievijas ārpolitika: 360°”, kurā ārpolitikas eksperti no Baltkrievijas, Latvijas, Lietuvas, Ukrainas un Krievijas dalās savos secinājumos par Baltkrievijas ārpolitikas dinamiku pēc 2014. gada pavasara notikumiem Ukrainā. Abi citāti labi raksturo Minskas manevru robežas, proti, pilnīga apvienošanās ar Krieviju nav iespējama (Baltkrievijas nostājas dēļ), tāpat kā nav iespējama Baltkrievijas neitralitāte Rietumu un Krievijas militāra konflikta gadījumā (Krievijas nostājas dēļ). Teorētiski, jau Baltkrievija un Krievija ir apvienojušās Savienotajā valstī, tomēr reāla integrācija buksē, jo Maskava un Minska tās mērķus skata atšķirīgi.

Integrēt kaimiņus vai piespiest?

Arī citi NVS telpā īstenotie integrācijas projekti, kuros iesaistīta Baltkrievija, nevar lepoties ar lieliem sasniegumiem. Eirāzijas Ekonomiskās savienības (EES) dalībvalstu savstarpējās tirdzniecības kopapjoms varētu būt lielāks, ja tikai tās dalībnieces tik aktīvi nemeklētu ekonomisko sakaru iespējas ar Eiropas Savienību (ES) un Ķīnu. Pat Baltkrievijas-Krievijas attiecību “svētā govs” – sadarbība militārajā sfērā, nav nemaz tik svēta, kā no ārpuses varētu likties. Jau sadarbības aizsardzības jomā pirmsākumi 90. gadu sākumā iezīmēja Maskavas specifisko izpratni par NVS integrācijas turpmāko gaitu. Baltkrievija 1992. gadā nepiekrita parakstīt Kolektīvās drošības līgumu, uz kura bāzes 2002. gadā tika izveidota Kolektīvās drošības līguma organizācija (KDLO). NATO līdziniecei (drīzāk formālā nozīmē) KDLO ir 4. pants, kas nosaka, ka “Agresijas akta gadījumā, kurš būtu vērsts pret jebkuru no valstīm – dalībniecēm, visas pārējās valstis – dalībnieces sniegs tai nepieciešamo palīdzību, ieskaitot militāro, kā arī sniegs palīdzību ar tiem līdzekļiem, kuri atrodas to rīcībā [..]”. 1993. gadā Baltkrievija nespēja samaksāt par Krievijas piegādāto dabasgāzi un Maskava ieguvu spēcīgu argumentu, kurš bija tik pārliecinošs, ka Minska parakstīja līgumu, kas paredzēja ciešu sadarbību militārajā jomā.

Svarīgi ir ne tikai integrācijas institucionālie sasniegumi, bet arī pats integrācijas raksturs. Baltkrievija nav bijusi sevišķi entuziastiska KDLO dalībniece. Sākoties kārtējam ekonomiska rakstura strīdam ar Maskavu, Lukašenko ir atgādinājis, ka Baltkrievijas iesaiste Krievijas aizsardzības projektos nav par velti. 2009. gadā Baltkrievijas prezidents pauda sekojošo: “Ekonomika kalpo par pamatu mūsu kopējai drošībai. Bet, ja Baltkrievijas tuvākais KDLO sabiedrotais  mēģina sagraut šo bāzi un de facto spiež baltkrievus uz ceļiem, kā mēs varam runāt par drošības konsolidēšanu KDLO telpā?” Līdzsvaram gan jāpiemin arī tas, ka līdz ko tiek panākta kārtējā vienošanās par energoresursu cenu vai citiem ekonomikas jautājumiem, Lukašenko atsāk runāt par baltkrievu un krievu nesaraujamām vēsturiskām un kultūras saitēm…

Baltkrievijas ārpolitikas dinamika pēc 2014. gada: “maigā baltkrievizācija”

Varētu likties, ka 2016. – 2017. g. domstarpības starp Minsku un Maskavu ir tikai turpinājums ekonomiski-politiskās tirgošanās procesam, ko esam jau vērojuši vairākus gadus. 2017. gada sākumā abas puses apmainījās ar sevišķām “laipnībām”. Baltkrievija paziņoja par lēmumu piešķirt 80 valstu pilsoņiem iespējas īstenot īstermiņa vizītes bez vīzām, savukārt Krievija atbildēja ar lēmumu izveidot drošības zonu uz abu valstu robežām. Pēc 2017. gada 3. aprīļa Baltkrievijas un Krievijas prezidentu tikšanās Sanktpēterburgā tika paziņots, ka visas domstarpības ir atrisinātas…Tomēr kaut kas reģiona atmosfērā notiek citādi, attiecību klimats ir izmainījies kopš V. Putina runas 2014. gada 18. martā, kurā Krievijas prezidents cita starpā minēja Krimas pievienošanu Krievijai kā soli “Krievu pasaules” apvienošanā. Par attiecībām ar Ukrainu toreiz Putins teica: “[..] mēs esam ne tikai tuvi kaimiņi, mēs faktiski, kā jau es daudzkārt esmu teicis, esam viena tauta. Kijeva – krievu pilsētu māte, Senā Krievzeme – tas ir mūsu kopējs avots, mēs vienalga nevarēsim viens bez otra.” Šādu vārdu izvēle uzreiz pēc Krimas atņemšanas norāda uz neiedomājamo cinismu, ko varētu salīdzināt ar situāciju, kurā varmāka skaidro, ka izdarījis varas darbus pret upuri, jo ir emocionāli un kulturāli tuvs ar to… Krievijas reģionu pārstāvji, Valsts Domes deputāti, kuri klausījās valsts galvas teiktajā, bija izrotājuši uzvalku atlokus ar Svētā Jura jeb Georga lentītēm, pie tam lielākām nekā ierasts. Kopš tā brīža Georga lentītes neesam redzējuši ne pie Baltkrievijas ne Kazahstānas amatpersonu apģērba. Krimas aneksija lika Minskai uztraukties un uzsākt “maigo baltkrievizāciju” (soft belarusization), lai izceltu Baltkrievijas identitātes atšķirības no kaimiņvalsts. To nav vairs tik viegli panākt, jo A. Lukašenko īstenotā politika vairāku gadu garumā ir gājusi drīzāk rusifikācijas virzienā un 2017. gadā Baltkrievijā runā baltkrieviski daudz mazāk iedzīvotāju nekā 1994. gadā.

Satraukums par Zapad 2017

Nekas neliecina, ka Kremlī plānotu mainīt uzskatus par Baltkrieviju kā Maskavai pakļautu buferzonu, kas attālina NATO no Krievijas galvaspilsētas. Tomēr, vai A. Lukašenko ir neaizvietojams Kremļa iemītnieku acīs? Krievijas militārajā stratēģijā Baltkrievija ir svarīga valsts, tās lojalitāte Maskavai ir priekšnosacījums tam, vai oficiālā Krievija atbalstīs vai neatbalstīs pastāvošo Baltkrievijas eliti ar A. Lukašenko priekšgalā. Pašreizējā relatīvā stabilitāte attiecībās varētu mainīties, ja Kremlī spriedīs, ka Baltkrievija sāk slīdēt prom no Maskavas noteiktās orbītas.  Maskavai izdodas daļēji nodrošināt Minskas ielu sakoptību, jaunu stadionu celtniecību un ēku fasāžu izgaismošanu, piegādājot Baltkrievijai lētus energoresursus. Pretī tā saņem iespēju kopā ar baltkrieviem rīkot kārtējās militārās mācības Zapad. Kas notiks, ja Krievijai pietrūks ekonomisko iespēju nodrošināt A. Lukašenko lojalitāti?

Izskan dažādas spekulācijas un iespējamie nākotnes scenāriji. Krievijas militāro jautājumu eksperts Aleksandrs Goltss jaunajā APPC grāmatā norāda, ka “[..] Maskavas ekspansionisms un revanšisms izaicina Baltkrievijas suverenitāti, kā arī Lukašenko tiesības pašam lemt par savu valsti. Var pieņemt, ka Maskavai nākotnē būs arvien grūtāk ar Baltkrievijai sniegtajiem ekonomiskajiem labumiem panākt Minskas līdzdalību militārās sadarbības aktivitātēs. Savukārt, Baltkrievija meklēs, kā no šādām aktivitātēm izvairīties.” A. Goltss raksta, ka sabiedroto spēku dislokācija Baltijas valstīs un Polijā radīs lielāku Maskavas spiedienu uz Minsku. Krievija varētu vēlēties uzstāt, ka tās spēki paliek Baltkrievijā pastāvīgi, lai nostiprinātu savu klātbūtni pie stratēģiski svarīgā “Suvalku koridorā”, kas savieno teritoriju starp Baltkrieviju un Kaļiņingradas apgabalu. A. Lukašenko vajadzēs manevrēt, jo no vienas puses, viņš nevēlēsies pieļaut nozīmīgu Krievijas spēku dislokāciju Baltkrievijā, jo tas samazina viņa spējas vienpersoniski pārvaldīt valsti. No otras, kā norāda A. Goltss, Baltkrievijas prezidenta tuvināšanās ar Rietumiem liks mazināt spiedienu uz iekšējo opozīciju un līdzīgi kā pirmajā variantā, arī mazinās viņa varu valsts iekšienē.

Nobeigums: nekas nav beidzies

Lai gan līdz nesenajiem protestiem Minskas ielās pret “liekēžu likumu” Baltkrievijas un ES attiecībās bija vērojams neliels atkusnis, Rietumos nevajadzētu  lolot liekas ilūzijas par reālajiem Minskas ārpolitikas manevru iespējām. Baltkrievijas prezidenta manevrēšanai ir Maskavas stingri noteiktas stratēģiskās robežas, kuru pārkāpšana var izraisīt agresīvu Krievijas reakciju pret Minsku. Varam tikai iedomāties, kas notiktu, ja Baltkrievija paziņotu par vēlmi izstāties no KDLO un EES. Turklāt nereformētā Baltkrievijas ekonomika ir lielā mērā atkarīga no Krievijas labvēlības, kas izpaužas kā speciālu cenu noteikšana energoresursu piegādei. Minētais nenozīmē, ka Rietumos būtu jāatmet ar roku Baltkrievijai kā valstij, kura “pieder Kremlim”. Durvīm ir jābūt vaļā attiecību uzlabošanai, tomēr uzmanoties, ka netiekam iesaistīti tikai kā pagaidu strīda arguments Baltkrievijas – Krievijas tirgošanās procesos.

Pēdējos divdesmit gados Rietumu stratēģiskais aprēķins attiecībās ar Baltkrieviju un Krieviju ir bijis kļūdains. Ja attiecībās Krieviju ir dominējusi iesaistes (engagement) politika, tad pret Baltkrieviju ir dominējusi normatīva ārpolitika, kas pakārto sadarbību un palīdzību atbilstoši demokrātisko reformu sasniegumiem. Vai šāda pieeja ir palīdzējusi Baltkrievijai kļūt demokrātiskākai? Vai Krievijas iesaistīšana ir palīdzējusi būtiski risināt starptautiskās drošības jautājumus? Pašlaik Krievija ir drīzāk pasaules nedrošības vairotāja, tāpēc atbilde uz abiem jautājumiem ir noliedzoša. Lai gan abas valstis ir tālu no demokrātijas, to ārpolitikas būtiski atšķiras – Baltkrievija nemeklē kā pakļaut kaimiņvalstis. Jāatzīst, ka ES ārpolitikā, pagaidām uzmanīgi, bet noteikti arvien vairāk, izskan aicinājumi īstenot aktīvāku sadarbību ar Baltkrieviju, turklāt nevis aizmirstot par demokrātijas problēmām, bet gan drīzāk sagaidot rezultātu stratēģiskā attālumā, nevis taktiskā tuvumā. Savukārt pret Krieviju jāizturas stratēģiski pacietīgi, nevis jāapdedzinās kārtējos “pārlādes” (reset) mēģinājumos.

Vairāk par Baltkrievijas attiecībām ar Krieviju un citām kaimiņvalstīm būs iespējams lasīt Austrumeiropas politikas pētījumu centra rakstu krājumā “Baltkrievijas ārpolitika: 360°”, kas tiks prezentēts 31. maijā. Rakstu krājums tapis ar Frīdriha Eberta fonda atbalstu.

Andis Kudors, Austrumeiropas politikas pētījumu centra izpilddirektors

 

Dalīties: