www.ej.ru

Krievijas elites īpaša veida izklaide – rakstīt rakstus laikrakstos. Taču, ja Putina un Medvedeva rakstiem, ņemot vērā viņu amatu, nenoliedzami tiek piešķirta politiska rezonanse, tad oligarhu raksti parasti negūst īpašu ievērību. Taču, par cik audirorija šādiem rakstiem ir krietni šaurāka, tad šo rakstu saturs ir atklātāks un tāpēc, interesantāks. Piemēram, Pjotrs Avens žurnālā „Krievu pionieris” atklāti raksta par postpadomju režīmu, kaut arī tai pašā rakstā piebilst, ka savādāk jau nevarēja būt. Oligarhi nav pie vainas, ka tie ir tādi – šādi. Avens jautā sev, no kurienes ir radusies šī „valdošā šķira” un pats atbild (vecs retorisks paņēmiens): „Ne jau no Marsa vai Venēras. Un vai viņš varēja būt savādāks? Jautājums paliek strīdīgs,- vai  tie cilvēki, kas pēdējos divdesmit gadu laikā nokļuvuši tur „augšā”, tur arī vēl atrodas. Varbūt šeit pat neiet runa par personālijām, bet gan par mūsu lielās valsts īpatnībām, kad „katros piecos gados mainās viss, bet katros divsimt – nekas”.

Īsāk runājot – valsts nav tā un cilvēki nav tie. Lūk, kur izrādās problēma. Pie šādas pieejas, oligarhi izskatās kā „drausmīgas valsts” upuri, disidenti ar miljardu vērtiem īpašumiem. Gluži vai žēlums rodas pret šiem varonīgajiem cilvēkiem. Taču kaut kas šeit nav kārtībā. Varbūt Avens ir ko sajaucis un  runājot par valsts īpatnībām, viņš domājis ko pavisam citu?

Nomenklatūras spožums un posts

Tik tiešām, no kurienes radusies šī „valdošā šķira”? Interesants jautājums. Elite, kura pēc tās pārstāvja vārdiem nav tikusi „virsotnē” ir profesionāli nederīga un pēc idejas, tai būtu „jānoiet no skatuves”. Tā ir izvirtusi un ņemot vērā sabiedrības intereses,- neefektīva.  Taču tā izmisīgi turas pie varas, īpatnējā izdzīvošanas veidā – degradējot valsti. Elite nolaiž visu Krieviju  līdz savas primitīvās uztveres līmenim. Tā rīkojas pēc principa – ja reiz elite neatbilst valstij, tad valstij vajadzētu atbilst elitei. Arhaiskās politiskās un ekonomiskās sistēmas, „suverēnās demokrātijas”pseido ideloģijas iespaidā,  krievijas iedzīvotāji ir  atstumti no politikas. Tās nodoms: iegrūst sabiedrību pusmežonīgā stāvoklī, lai pēc tam nostiprinātu degradējošās elites varu.

Kā jebkuram sabiedriski- politiskam procesam, padomju un postpadomju elitēm ir sava degradācijas vēsture. Jau sen pierādīts, ka galvenais elites degradācijas cēlonis ir tās rotācijas mehānisma trūkums.

Pamatus slēgtajai sitēmai, kura ir aktuāla šodien, ielika Ļeņins. Pēc revolūcijas uzvaras viņam bija nepieciešams jebkuriem līdzekļiem noturēt varu. Vissavienības komunistiskā boļševiku partija (ВКП(б)) toreiz bija neliela ekstrēmiska politiska partija tādēļ, lai pakļautu sev valsti, tai nācās izmantoja attiecīgās metodes. Opozīcijas partijas tika izdzenātas, un ar Viskrievijas Ārkārtas Komisijas (ВЧК) palīdzību valstī tika ieviests „sarkanais terors”, ne tikai, lai iebaidītu politiskos opnentus, bet arī iedzīvotājus.

Taču partijas iekšienē, frakciju līmenī, izveidojās konflikts, kurš pēc Ļeņina nāves pārauga ne tikai programmu nostādījumu konkurencē, bet arī cīņā par varu. 1927 gadā Trockis mēģināja realizēt kaut ko līdzīgu „oranžajai revolūcijai”, taču tika padzīts no valsts. Vēlāk, jau kara priekšvakarā Staļins pieņēma lēmumu pārtraukt šo „balagānu”. Viņš vienkārši  iznīcināja opozīciju un nodibināja personisku varas režīmu.

Diktatorisku režīmu sistēmas trūkums ir nespēja diktatūru nodot savam „pēcnācējam”. Diktatoriski režīmi vienmēr ir personificēti. Tāpēc diktatoram noejot no skatuves, kā likums, pastāv iespēja, ka tiks demontēts viss režīms. 1953. gadā šādas iespējas priekšā nonāca Staļina „līdzgaitnieki”. Otra Staļina viņu vidū neatradās. Radās jautājums : „Ko darīt ?”

Izšķirošu nozīmi ieguva izrēķināšanās process pār Beriju. Berija laikā apvienotajai Iekšlietu sistēmai piemita milzīga vara . Berija turēja „uz āķa” visu valdošo augšu. Likvidējot atslēgas figūru, Berija „līdzgaitnieki” atdalīja miliciju no valsts drošības institūcijas, taču bailes no specdienestiem joprojām palika. Neviens nevēlējās „tīrīšanu” atkārtošanos. Uz skatuves parādījās Hruščovs un veica pavisam negaidītu gājienu. Viņa slavenais ziņojums partijas XX kongresā atrisināja vairākus uzdevumus vienlaicīgi.

Pirmkārt, Hruščovs pārņēma iniciatīvu no saviem konkurentiem.

Otrkārt, no kongresa tribīnes noliedzot Staļinu, Hruščevs noslēdz publisku vienošanos ar nomenklatūru – apņemoties neveikt „tīrīšanas”. Tiesībsargājošās struktūras bija diskreditētas un pakļautas partijai.

Treškārt, visa atbildība tika novelta uz vienu cilvēku – Staļinu. Tas palīdzēja noņemt atbildību no visiem pārējim, un pirmām kārtām,- no paša Hruščova, kas iepriekš tīrīšanu laikā bija izrādījis lielu dienesta centību. Ar savu ziņojumu viņš bija sasniedzis sava imidža liberalizāciju un piesavinājās sev „humānista” laurus. Šis mīts darbojas vēl šodien, ēnā atstājot demonstrācijas apšaušanu Gruzijā 1956. gadā, tā paša gada notikumus Ungārijā, Novočerkasā, kā arī citus „mūsu dārgā Ņikitas Sergejeviča varoņdarbus”.

Vēlāk, izmantojot ambiciozo, taču politiski tuvredzīgo Žukovu,  Hruščevs atbrīvojās no iekšpolitiskās opozīcijas un ar partijas aparāta atbalstu pārņēma vadību savās rokās. Nomenklatūras glābējs varēja plūkt savas uzvaras augļus.

Kļūstot par „vadoni”, Hruščovs saskārās ar nopietnu pārvaldes problēmu. Staļina izveidotā elites rotācijas sistēma, darbojās tikai ar represīvu „tīrīšanas” mehānisma strapniecību. Partijas un valsts elites „demokla zobens” bija Iekšlietu ministrijas Tautas Komisariāts (NKVD), struktūra, kas neizcēlās ar humānismu, uzturot aparātu pastāvīgā tonusā. Staļina kadri strādāja uz savu spēju robežas.

Taču tiklīdz Hruščovs aizvāca no sistēmas „zobenu”, ātri vien nācās sajust šīs iniciatīvas sekas,- elite sāka izlaisties. Tad uzņēmīgais Ņikaita Sergejevičs pielietoja savu „know-how”. Viņš uzsāka aparāta represijas, izmantojot neskaitāmas reaorganizācijas un pārbīdes. Viņa vienošanās ar elitēm neļāva tam izmantot fiziska rakstura „tīrīšanas” , taču administratīvo pašpārvaldi Hruščovs uzskatīja par pilnā mērā savu privilēģiju un tā ļāva viņa turēt nomenkatūru pastāvīgā spriedzē. Neparedzamība kļuva par viņa galveno manipulatīvo resursu. Pašām reformām nebija nekādas stratēģiskas jēgas. Kā piemēram, piecgades nomaiņa uz septiņgadi ekonosmiskās problēmas nerisināja, taču Valsts plāna struktūra bija tādā spriedzē, ka nemitīgi ziņoja par kārtējām plāna izpildēm pirms laika. Hruščova „reformas”pildīja galvenokārt represīvās funkcijas lomu. Pats Hruščovs no savas idejas bija sajusmā, Dostojevska vārdiem baudot,- „administratīvo ekstāzi”.

Nomenklatūra tādu ekstāzi neizjuta. Atrisinot fiziskās nepieskaramības problēmu, tā nosprauda jaunu mērķi – nodrošināt savus amatus un feodālās „latifindijas”. „Dienaskārtībā” parādījās nepieciešamība stabilizēt politisko sistēmu. Zem tās parakstījās kautrīgs partijas funkcionārs un Hruščeva „līdzgaitnieks”- Leonīds Iļjičš Brežņevs.

Brežņevam nebija mandāta uz administratīvajām represijām, tādēļ viņam bija nepieciešama cita aparāta kontroles sistēma. Brežņevs atrada risinājumu totālas koruptīvas sistēmas izveidē, t.i. „nopirka” varu no nomeklatūras. Tādā veidā tika nobremzēts padomju modernizācijas projekts, kas nu pārtapa viduslaiku feodālajā sistēmā, kur labumi tika pārdalīti apmaiņā pret lojalitāti „monarham”.

Taču nomenklatūras apetīte auga. Lai arī padomju „baronu” rīcībā bija milzīga vara un nauda, to  nebija kur tērēt. Partijas elitei cilvēku priekšā bija jāizskatās „pieticīgai”, PSRS patēriņa preces nepietika pat priekš „parastās” tautas.

Jaunā partijas Ģenerālsekretāra Gorbačova uzdevums bija legalizēt „ēnu” ekonomiku un elites tiesības uz bagātību. Esošā sociālā taisnīguma ideoloģija neļāva konvertēt varu kapitālā, – skaidrā naudā. Tāpēc sākās ideoloģiskā karkasa demontāža, meklējot „vēstures baltos plankumus” u.c. No augšas vadāmas „atklātības” un ekonomiskās „pārkārtošanās” mērķis bija diskreditēt padomju nolīdzināšanas sistēmu, sākās sabiedrības noslāņošanās pēc mantiskā principa, tika nostiprinātas valdošās klases tiesības pār „kopējo tautas” īpašumu.

Taču Gorbačovs tā arī pilnībā neizpildīja savu vienošanos ar eliti. Novest lietu līdz galam nācās Jeļcinam. Īpašuma izdalīšana „savējiem” Jeļcina laikā ieguva publisku un  cinisku raksturu. Pirmajam Krievijas prezidentam par to nācās upurēt ar savu autoritāti un popularitāti. Taču lietu viņš izdarīja. Īpašums nonāca pietuvinātu oligarhu rokās, tādējādi tiesības uz bagātību bija legalizētas.

Procesā radās jaunas problēmas. Demokrātiskās procedūras paredzēja elites rotāciju, kas nozīmēja ne tikai varas zaudēšanu, taču arī kontroles zaudēšanu par nesen pārņemto īpašumu. Tā radās projekts ”Putins”, kura uzdevums bija īpašuma nodrošināšana un demokrātijas dekorāciju novākšana, kas potenciāli apdraudēja valdošās augšas. Bijušais KGB darbinieks lieliski iederējās šai lomai. Pēc tā, kā šī organizācija bija zaudējusi partijas kadru un valsts kadru represīva iestādes slavu,  tās  pamatnodarbošanās kļuva cīņa ar disidentiem un tautas „profilaktēšana”. Šis funkcijas bija Andropova tobrīd jaunākais izgudrojums, kas deva pamatu Andropovu vēl līdz šim dēvēt par „liberāli”. Taču tieši „liberālis” Andropovs pārvērta VDK par milzīgu, smaganēju spiegošanas mašīnu, kas lielākoties „ganīja” savus pilsoņus. Šādā situācijā formējās Putins. Jeļcina „ģimenei” bija vajadzīgs tieši šāds „gans”, kas turētu zem kontroles iedzīvotājus.

Šodien daudzi jau aizmirsuši par „Mabeteksa lietu”, par P. Borodina arestu ASV un daudzām citiem koruptīviem skandāliem, kas notika ap Jeļcinu un viņa komandu. Kā zīmīgi 1999. gadā izteicās J. Primakovs, ka daudziem „augsti stāvošiem biedriem un oligarhiem draud cietuma nāras”. Uzsākot karu Čečenijā, Putins izglāba no atbildības Jeļcina eliti. Krieviem vairs nebija aktuāli korupcijas skandāli. Tādā veidā sistēma ne tikai izdzīvoja, bet arī nostiprinājās.

Putina laikā korupcija tikai nostiprinājās, līdz beidzot pārvērtās nevis par novirzi no normas, bet gan kļuva par sistēmas mugurkaulu. Plašsaziņas līdzekļu kontrole, politisko oponentu „tīrīšana”, publiskās politikas nomaiņa ar aģitācijas propogandu – kas viss kopumā palīdzēja elitēm ne tikai izvairīties no atbildības bet arī noturēt „salaupīto”, kā arī būtiski paplašināt savas „latifundijas”.

Putina laika elite sasniedz visu ko vēlējās tās priekšgājēji sākot no 1953. gada. Pilnīgs kontroles trūkums. Bagātības legalizācija. Sabiedrības nodalīšana no politikas, t.i. valsts pārvaldes. Viss bija viņu rokās. Taču sasniedzot savu vēlmju augstāko punktu, elite izsmēla pati sevi. Nebija vairs pēc kā tiekties. Atlika tikai uz visiem laikiem nofiksēt status quo. Taču tuvojoties 2008 gadam, augšās sāka uzkarst  frakcijas iekšējā cīņa, kas beigu beigās noveda pie spēku disbalansa. Krīze tikai paātrināja šo procesu.

Medvedevam sākotnēji vajadzēja uzstāties kā Putina dublierim un nepieļaut pārāk lielas varas koncentrēšanos „spēka struktūru lobija” rokās. Taču izrādes gaitā mainījās tās loma. Izrādījās, ka kombinācijai ar „dublieri” ir daudzi trūkumi. Viens no būtiskākajiem –„dublieris” var aizēnot pašu oriģinālu, un ne jau sava personīgā rakstura dēļ, bet gan šī amata specifikas dēļ. Prezidents ir birokrātiskās piramīdas virsotne. Putins juta, ka viņu palēnām cenšas „nostumt” un nolēma pielietot jau pārbaudītu metodi – lai nostiprinātu aiz sevis pirmās personas statusu valstī – uzsāka karu.

Karu ar Gruziju, Putins gatavoja rūpīgi un mērķtiecīgi, sākot no tīri militāra rakstura pasākumiem un beidzot ar propogandas jautājumiem. Taču Saakašvili sajauca Putina kārtis, veicot triecienu pret Chinvali. Pie kam Gruzijas uzbrukums bija tik spēcīgs, ka varonīgais Kokoiti aizmuka no Dienvidosetijas. Putinam realizēt specoperāciju, līdzīgi kā ar Amina pils ieņemšanu, neizdevās. Nācās izvērst pilnvērtīgu kara plānu. Ar šādu rīcību nevarēja samierināties pacietīgajā Eiropa, kura labprātāk vispār izvirītos no jebkāda veida konfliktiem.

Kā tālāk attīstījās notikumi, visiem ir zināms. Uz šodienu sausais atlikums:

–         Kremlis kopā ar Nikaragvu cenšās pierādīt visai pasaulei , ka Dienvidosetija un Abhāzija ir „neatkarīgas valstis”. No otras puses pat NVS valstis nevēlas spēlēt Maskavas spēlītes, tai vietā distancējoties no tām.

–         Krievijas karaspēks Dienvidosetijā un Abhāzijā zaudējis miera operāciju nodrošināšanas statusu un saskaņā ar starptautiskajām tiesību normām ir uzskātāms par okupācijas karaspēku. Tas nostāda Krieviju, starptautiskās kopienas acīs neērtā situācijā. Grūti veidotā Krievijais autoritāte ir pārvērtusies putekļos. „Krievu lāča” agresīvais un neparedzamais tēls atkal kļuvis par valsts imidža būtisku sastāvdaļu.

–         ASV eksperti ierindojuši Krieviju savu ārējo apdraudējumu sarakstā. Kremlis ir panācis savu. Amerikāņi tos ir atzinuši par ienaidniekiem

– „Enerģētiskās impērijas”projekts ir izgāzies. Putins „uz tīro” ir zaudējis „gāzes karu”duelī ar Jūliju Timošenko, kura allaž meistarīgi pratusi izlikt savas lamatas. Karš Gruzijā licis eiropiešiem aktivizēt „Nabukko”projektu. Enerģētiskas un kurināmā komplekss ir pārvērties no naudas dalītāja, par valsts kredītu  prasītāju.

– No „klusas ostas” Krievija ir pārvērtusies par attiecību bojātāju. Kā rezultātā – ārvalstu investīciju apjoma kritums, bizness netiek kreditēts, ekonomika grimst purvā

– Spēlītes, ap Pretraķešu aizsardzības vairogu Eiropā (kuras ne ar ko nedraudēja Krievijai), beigušās ar to, ka Obama paziņojis par jaunas Pretraķešu aizsardzības sistēmas izveidošanu. Pēc R. Geitsa vārdiem šī sistēma būtu gatava reaģēt „arī uz krievijas raķetēm”. Šobrīd Kremlī steigšus palielina militāro budžetu un plāno būvēt avionesējkuģus. Taču nespēj izremontēt jau esošo „Admirāli Gorškovu”.

– Putina, kā „mačo” heroizācija, novedusi pie prezidenta institūcijas diskreditācijas. Jau tā vājā valsts, pārvēršas par fikciju,- ēnu klanu ieroci. Un tas viss notiek pasaules acu priekšā.

– Tik tiešām, šī „valdošā šķira” izrādījusies ne savu uzdevumu augstumos. Varbūt esošā vara, – vairs nav valsts vara, bet gan uz tās parazitējoša elite? Droši vien tā, taču rodas jautājums: ja reiz ši „elitei”izdevies tik ilgi noturēties, kāpēc tai vajadzētu piekāpties šoreiz.

Starp diktatūru un demokrātiju

Tas notiks, un ne jau no „valdošās šķiras” tas būs atkarīgs. Jau iepriekšējās nodaļās tika teikts, ka politiskie procesi ne tikai attīstītas demokrātijas valstīs, bet arī Krievijā notiek cikliski. Politiskā procesa ciklisko gaitu var aprakstīt ar sistēmas „dzīves cikla” jēdziena skaidrojumu. Šis jēdziens aigūts no bioloģijas, taču noteikti un pārliecināti izpaužas mārketingā (kā preces „dzīves cikls”), vēsturiskajā zinātnē (kā civilizācijas  „dzīves cikls”) utt.

Attiecībā pret politiku, saskaņā ar G. Diligenska skatījumu, „dzīves cikls” izpaužās sekojošā veidā: „1. sistēmas izveidošanās; 2. tās nostiprināšanās un virzība uz evolūciju; 3. sistēmas stagnācija, kurai seko tās disfunkcionalitāte; 4. krīzes situācijas stāvoklis, ko izraisa iekšpolitikas un ārpolitikas situācijas sarežģījumi , kas rada apdraudējumu situācijas stabilitātei; 5. kopējā sistēmas krīze, kās izpaužās tās neatgriezeniskā destabilizācijā”. 4-5to fāzi var uzskatīt par dažādām sistēmas sabrukšanas stadijām. Katra fāze ietver sevī savas attīstības stadijas.

Sākot ar kompartijas XX kongresu, kad tika demontēta staļiniskā sistēma, sāka darboties jaunā sistēma, kuru nosacīti varam nosaukt par „feodālo”. Šīs sistēmas veidošās stadijas jau aprakstīju iepriekš. Putinā laikā šī sistēma saniegusi savu augšējo robežu un viņa laikā tā sāka arī savu pagrimuma stadiju. Tāds nu ir sistēmas attīstības likums – sasniedzot apogeju, attīstības līkne tiecās uz leju.

Medvedevam ir tas gods ieņemt prezidenta krēslu laikā, kad sistēma tiecās uz pagrimumu. No visiem padomju un pēcpadomju vadītājiem, Medvedevam ir palikuši vismāzāk resursu, kas izriet no sistēmas kopējās attīstības tendences,- paplašinot savus „laukus”, nomenklatūra izstumj uz augšu arvien vairāk no sevis atkarīgās figūras. Konkurence starp Medvedevu un Putinu, lai arī pagaidām tikai vārdos, novājina varas „augšu” un atver dažādiem nomenklatūras grupējumiem nostiprināt savas varas pozīcijas. Loģisks noslēgums sauklim „varu priekš varas”, ir šīs varas novešana līdz sadalīšanās stāvoklim.

Sistēmā elites un sabiedrības savstarpējā mijiedarbība paredz noteiktus variantus. Politiskās elites un sabiedrības intereses var: a) noteiktā mērā sakrist, b) lielā mērā būt pretrunā, c) pilnībā būt pretrunā, d) būt neitrālām.

Pilnīgas harmonijas starp elitēm un sabiedrību nemēdz būt. Taču saskanot interesēm noteiktos jautājumos, eksistē lielas kompromisa iespējas. Rietumu demokrātijas veidotas uz sistēmas dažādu interešu saskaņošanas procedūrām.

„B” variants raksturīgs autoritāriem režīmiem. Elite izmanto manipulatīvas metodes, lai slēptu savas īstenos nodomus un maldinātu sabiedrību, piem., ar viltus patriotismu, u.c.

Trešais gadījums, ir tas, kuru Ļeņins dēvēja par „revolucionāru situāciju”, t.i. elites un sabiedrības karš. Šobrīd Krievija atrodas uz „B” variantā, kurš lēzeni pāriet „C” varinatā: manipulāciju resurss izsīkst , iekšējie elites konflikti saasinās, īstenā varas „seja” ar katru dienu kļūst skaidrāka.

Ir arī tā, ka elites un sabiedrības intereses nešķērsojās. T.sk. „treknie gadi” bija nosacīti stabili, tāpēc ka, vara dzīvoja pati par sevi un sabiedrība arī,- pati par sevi. Taču krīzes situācijā visi neviļus nonāca „vienā laivā”. Elite joprojām turpina „vākt visu zem sevis”, grūžot postā visu valsti. Nodevējam „valdošai šķirai”, kura līdz šim ir izvairījusies no atbildības un nodarbojusies ar tautas mānīšanu, trūkst manevra iespēju. Paliek tikai divi elites rotācijas veidi: diktatora režīma ieviešana ar represijām, kā tas bija 37 –jā gadā vai reāla valsts demokratizācija

Saprotamu iemeslu dēļ represijas veikt „elite”nav ieinteresēta, taču arī atdot varu demokrātiskā ceļā nomenklatūra nevēlas. Šobrīd notiekās mēģinājums imitatīvā ceļā ieviest režīma liberalizāciju. Šo uzdevumu uzticēts veikt Medvedevam. Putinam šajā izrādē iedalīta „sliktā puikas” loma. Nekāda sacensība 2012 gadā starp Putinu un Medvedevu nebūs. Putinu „novāks” daudz ātrāk, lai varētu uz viņu visu norakstīt un „baltos cimdos” turpināt „slaukt” Krieviju. Taču arī šis plāns nenotiks, jo Krievija šobrīd stāv nopietnu izaicinājumu priekšā, kas nobāl salīdzinājumā  Dž. Oruela televīzijas translētajiem multiplikācijas „briesmonīšiem”.

Sistēma ir sevi izsmēlusi. Medvedeva realizētā kosmētiskā „pārbūve”, beigsies ar vecās Sistēmas krahu un jaunas veidošanos uz vecajām drupām.

Jaunas figūras, tāpat kā agrāk, parādīsie no Krievijas reģioniem. Tieši reģionālās elites izjūt vislielāko pressingu krīzes situācijā. No augšas tos spiež Kremlis, kas tādējādi pa „vertikāli”uz leju, cenšas novelt atbildību no sevis. No apakšas, pieprasot valsts sociālo aizsardzību,  gubernatorus spiež reģionu iedzīvotāji.

Līdzīgā situācijā XX gs. 80 –tajos gados radās Jeļcina fenomens. Kas līdzīgs var notikt arī šoreiz. Pilnīgas federālās elites bankrota  apstākļos, iniciatīva automātiski pāriet uz reģioniem. Federāļi pretojās, pedalējot „ārējos draudus”, taču iekšējās pretrunas sistēmā ir nonākušas tik tālu, ka minētā taktika tikai paātrina tās sadalīšanos.

avots: http://ej.ru/

(turpinājums sekos)