16.03.2010., www.ej.ru

Sarunas par modernizāciju kaut kā ir pieklusušas. Tēma pati sevi izsmēlusi. Runas par olimpiskajiem „rekordiem” arī nolemts apklusināt. Nav kam „PRu” taisīt. Pavasara sezonas jaunums – tuvāko gadu laikā atjaunot PSRS, kuras sastāvā ietilptu Krievija, Baltkrievija, Kazahstāna un, šobrīd jau „prokrieviskā”, Ukraina. Kā izteicies Krievijas vicepremjers Šuvalovs: „..sāksim ar muitas savienību, tad vienoto ekonomisko telpu un pēc tam – vienotu valūtu”. Vēlāk, pats par sevi saprotams, notiks arī politiskā reintegrācija. Un tas viss – tikai dažu gadu laikā. Rietumu mediji jau ceļ trauksmi: PSRS atgriežas!

Interesantas detaļas par topošo PSRS 2 projektu.

Saskaņā ar žurnāla „Forbes” snegto informāciju, Krievijās dolāru miljardieru skaits gada laikā palielinājies no 32 līdz 62 cilvēkiem. 50 no tiem dzīvo Maskavā, tādējādi izvirzot to otrajā vietā pēc miljardieru skaita, uzreiz pēc Ņujorkas. Noķērām tak to Ameriku !

NVS valstīs „Forbes” atradis piecus miljardierus Kazahstānā un četrus Ukrainā. Tas arī ir PSRS 2 mugurkauls. Baltkrievijas galvenais oligarhs Aleksandrs Lukašenko „Forbes” sarakstā nav iekļuvis. Taču arī bez „Forbes” ir zināms, kas ir šīs valsts galvenais saimnieks visdažādākajās nozīmēs.

Tādējādi „padomju četrinieks” – Krievija, Kazahstāna, Baltkrievija, Ukraina – ir postpadomju telpas lielāko oligarhu apvienības projekts. Tā nav vis „strādnieku un zemnieku savienība”, bet gan oligarhu savienība, kas uzskata, ka apvienojoties tiks mazināti tehniskie blakusizdevumi un tādējādi varēs gūt vēl lielāku peļņu no viņu kontrolētajām valstīm. Ne velti, Ukrainas oligarhi viennozīmīgi apvienojās ap Janukoviču un ķērās klāt Ukrainas „putinizācijai”. Azarova nozīmēšana premjera krēslā ir pirmais solis Ukrainas varas „vertikāles” izveidē. Nākamais solis – pārvērst revanša partiju „Reģiona partija” „Vienotās Krievijas” partijas analogā, „nostumt” opozīciju un klusām raust naudu sadarbībā ar pārējiem PSRS2 oligarhiem.

Šīs kombinācijas krāšņums slēpjas apstāklī, ka tautai tas tiek pasniegts attiecīgajā iepakojumā, kā – „valsts atjaunošana”, „bijušās varenības atdzimšana”, „tautu brālība”, utt. Un tas nostrādā. Īstenībā runa ir par projektu, kas vēl vairāk paverdzinās valstu iedzīvotājus, izspiežot no tiem pēdējo.

Vērtējot tā mērķus un uzdevumus tas drīzāk ir „anti PSRS” projekts. PSRS bija nolīdzinošs, antikapitālistisks projekts. Šeit mērķi acīmredzami ir diametrāli pretēji – nieka mazākuma pasakaina iedzīvošanās bagātībās uz nabadzībā slīkstošās tautas vairākuma rēķina.

Šis projekts turklāt ir agresīvi vērst pret modernizāciju. PSRS 2 projekta vadība ir vienkāršota, lai izceltu pēc iespējas lielāku peļņu no citām ekonomikas nozarēm. Par peļņas avotu kalpo nevis valsts ekonomiskās atpalicības pārvarēšana, bet gan tās atpalicība. Modernizācija prasa lielus kapitālieguldījumus un tēriņus, kas atpērkas tikai daudzu gadu garumā. Oligarhus, kas dižojās uz žurnāla „Forbes” vāka, šāda pieeja neinteresē. Viņi ir pieraduši taisīt naudu krāpjot muļķus («разводя лохов»), nevis ekonomiski attīstot savas valstis.

Kāds bijušais kāršu spēlmanis un krāpnieks Anatolijs Barbakaru, atgājis no sava aroda, sāka rakstīt atmaskojošas grāmatas par krimināla rakstura krāpšanas tehnoloģijām. Kādā no intervijām viņš pastāstīja, ka savā „profesionālajā pūlā” krāpnieki iedala cilvēkus divās kategorijās – „muļķis piespiedu dēļ” un „muļķis pēc dabas”. Lai apmuļķotu pie pirmās kategorijas pieskaitāmos cilvēkus, ir jāpieliek zināmas pūles. Tamdēļ eksistē atstrādātas muļķošanas tehnikas, kuras balstās uz cilvēka psihes īpatnību pārzināšanas. Otrie paši uzprasās, lai tos apmānītu. Pēc dabas šie ļaudis ir lētticīgi un naivi, tic brīnumam un citu cilvēku goda prātam. Lūk, uz pēdējiem tad arī tiek „taisīta nauda”.

Rietumvalstīs „muļķi pēc dabas” ir paši paklausīgākie pilsoņi, uz kuriem arī bāzējas rietumu demokrātijas celtne. Uzticība politiskajai sistēmai, biznesa partneriem, tiesām ir rietumu sabiedrības izaugsmes pamatā. Taču, kad valstī vara pieder politiskajiem „kāršu spēlmaņiem”, tad situācija izmainās. Likumpaklausīgie un lētticīgie pilsoņi nokļūst „izmuļķojamo lomā”. Publiskā politika tiek veidota kā blefs un muļķošana. Valdošā šķira bagātīgi iedzīvojas, bet sabiedrības noslāņošanās pastiprinās. Kā gan varēja sanākt, ka Ukrainā, kas atrodas uz defolta robežas, Krievijā, kas smagi cieta no ekonomiskā sagruvuma, Kazahstānā, kur pārplīsa „ekonomiskā brīnuma” burbulis, pieaug miljardieru skaits? Ļoti vienkārši. Uz piemuļķoto rēķina. Miljardieru kļūst vairāk, taču algas iedzīvotājiem mazākas, aug faktiskais bezdarbs, vidusšķira samazinās. Pēc ekspertu aplēsēm Krievijā krīzes laikā, kā arī laikā, kad „tiek aktivizēta cīņa ar korupciju”, korupcija ir dubultojusies, bet ierēdņu patvaļa izgājusi no jebkādiem rāmjiem. Cenas enerģijai ir kritušās, taču dzīvokļu un komunālo saimniecību rēķini pieaug, degviela maksā dārgāk nekā ASV.

Tā saucamā elite nevada valsti, bet gan kontrolē īpašumu un finansu plūsmas. Tā nekalpo iedzīvotājiem, bet gan muļķo tos, lai iegūtu naudu. Politisko šmaucēju galvenais resurss valsts iekšienē ir iedzīvotāju likumu paklausība. Mēs jums „PSRS atjaunošanu”, jūs mums varu un naudu. Tāds, lūk, „sabiedriskais koplīgums”.

Ārpolitikā valda tās pašas pieejas. Galvenais uzdevums – „piemuļķot” rietumus, lai iegūtu naudu, vienlaicīgi saglabājot kotroli pār īpašumu. Tāda ir „suverēnās demokrātijas” būtība un stratēģija izejai no krīzes. Vai Irānai būs kodolieroči vai nēbūs? Tas PSRS 2 eliti neinteresē. Galvenais – turēt ASV, plašāk – rietumus uz „āķa”, iztirgojot sev par labu jaunas, konkrētas piekāpšanās. Ja Irāna iegūs atombumbu, situācija reģionā kļūs saspīlēta, cenas naftai nenovēršami pieaugs. Tas ir lieliski! Dubults ieguvums. Vispirms ietirgot, ko vien iespējams no ASV, pretī solot pastiprināt sankcijas pret Irānu, bet pēc tam „uzmest” to un iedzīvoties uz krīzes rēķina. Labi izdomāts. Un lai jau eiropieši ņemas ar savām „vērtībām”, bet Obama sapņo par savu pasauli bez kodolieročiem. Muļķi. Galvenais – nauda un kontrole. Viss pārējais nav svarīgs.

Ārpolitika nav virzīta uz valsts iedzīvotāju labklājības celšanu, bet gan kalpo valdošajai „augšai” par instrumentu. Kodolarsenāls – lielisks šantāžas un naudas „izsišanas” līdzeklis no politkorektajiem rietumu „muļķiem”. „Varenas valsts” un „valsts nostiprināšanas” mitoloģija ļauj maskēt „elites” mantrausīgās kombinācijas, aizbildinoties ar „starptautiskās drošības”, „spēku balansa samēra saglabāšanas” u.c. apsvērumiem. Rietumu analītiķu bari sēž un spriež, ko gan varēja nozīmēt tie vai citi Kremļa paziņojumi. Izvirza teorijas, koncepcijas.. Taču „suverēnie demokrāti” tikai ķiķina. Lētticīgie idioti. „Muļķi pēc dabas”. Kā lai uz tiem neiedzīvojas, ja tie paši to vēlas? Beigu beigās – blefs ir un paliek tikai blefs.

Raksts oriģinālvalodā lasāms: http://www.ej.ru/?a=note&id=9945