www.delfi.lv
2019. gada augusts un septembris Krievijas propagandistu veidotajā saturā iezīmējas spilgti ar vēstures tematiku. Lai arī kaimiņvalsts politiķi ik palaikam publiskajā telpā aicina vēsturi atstāt vēsturnieku ziņā, tomēr paši minētajam sauklim neseko. Vladimirs Putins ir paraugs šādai nekonsekvencei. Viņa izteikumi par Staļina-Hitlera paktu laika gaitā ir mainījušies atbilstoši politiskajai nepieciešamībai. Šāda mūsdienu nepieciešamība ir saistīta ar Maskavas vēlmi kontrolēt kaimiņvalstis un panākt, ka starptautiskā sabiedrība neiebilst (vai vismaz aktīvi nerīkojas) pret to. Citiem vārdiem sakot, Kremļa nostāja PSRS vēstures jautājumos ir pakārtota oficiālās Krievijas agresīvās ārpolitikas mērķiem. 2016. gada Krievijas Ārpolitikas koncepcijā ir teikts, ka ir nepieciešams “stingri iestāties pret “mēģinājumiem falsificēt vēsturi un izmantot to konfrontācijas un revanšisma vairošanai globālajā politikā, mēģinājumiem pārskatīt Otrā pasaules kara rezultātus [..].”[1]Vēstures falsificētāji māca mūs, ka nedrīkst falsificēt vēsturi. Okupēt un anektēt bija labi, jo arī tagad okupējam un anektējam. Tāpēc, lai nebrīnāmies par jaunajām virsotnēm vēstures skaidrošanā Krievijā! Komunisti padomju laikā kautrējās no Staļina-Hitlera pakta, sevišķi no slepenajiem protokoliem, saprotot, ka tie norāda uz abu agresoru (PSRS un Vācijas) savstarpēju palīdzību un koordināciju Eiropas saplosīšanā. Tagad mums tiek skaidrots, ka līgums starp agresoriem bija Krievijas diplomātijas sasniegums, kura rezultātā “PSRS robežas tika pārceltas uz Rietumiem”. Tā neitrāli un bezpersoniski, it kā šīs teritorijas būtu tuksnesis bez cilvēkiem un valstīm. Vai varam gaidīt no V. Putina objektīvu skatījumu uz Krievijas un Latvijas vēsturi, ja viņa valdīšanas laikā ir uzcelti pieminekļi Staļinam Novosibirskā, Arhangeļskā, Penzā un citās Krievijas pilsētās? Nevaram, bet toties varam trenēties kritiskajā domāšanā, lai nepieļautu, ka mūs maldina ar pasakām par vēsturi.
Raksts tapis Austrumeiropas politikas pētījumu centra (APPC) analītisko materiālu sērijā, kuras mērķis ir atklāt maldināšanas piemērus interneta portālu saturā, tos atspēkot un izskaidrot maldināšanas metodes.
Maldināšana: Interneta vietne lv.sputniknews.ru (kā arī vairākas citas Krievijas interneta vietnes) 1. un 2. septembrī publicēja rakstus par komunikāciju starp Latvijas ārlietu ministru Edgaru Rinkeviču un Krievijas Ārlietu ministriju Twitter platformā 27. augustā.[2] Publikācijās ir pausts viedoklis, ka par Baltijas valstu okupāciju 1940. gadā nevar būt ne runas. Krievijas Ārlietu ministrija paskaidrojusi, ka Baltijas valstu pievienošanās PSRS notikusi atbilstoši tā laika starptautisko tiesību normām. Atbildot Latvijas ārlietu ministra Edgara Rinkēviča ierakstam Twitter par PSRS īstenoto Latvijas okupāciju, Krievijas Federācijas padomes loceklis Aleksejs Puškovs norādījis, ka “Latvijas ĀM vadītājs dzimis padomju dzemdību namā, gājis padomju bērnudārzā, ārstējies padomju slimnīcās, mācījies padomju skolās. Un viņš šo sauc par dzīvi okupācijā. Viņš nezina, kas tā okupācija tāda ir. Ir muļķība, ir liela muļķība un ir viņa paziņojums,” rakstījis Puškovs.[3]
Atspēkojums: Ir jāņem vērā, ka Latvijas ārlietu ministrs reaģēja uz sekojošo KF ĀM 27. augusta Twitter ierakstu: “90. gadu sākumā Baltijas nācijas ieguva savu valstisko neatkarību. Šis notikums radīja cerības un gaidas, ka Baltijas Padomju Republikas varētu pārvērsties par modernām, demokrātiskām valstīm ar likuma varu, kas diemžēl, nekad nav piepildījies.” E. Rinkevičs savā Twitter kontā atbildēja: “Nekad nav pastāvējusi tāda lieta kā Baltijas Padomju Republikas; sekojot Hitlera-Staļina paktam, Padomju Savienība okupēja Baltijas valstis, atguva neatkarību un tagad ir modernas, demokrātiskas valstis ar likuma varu. Ir meli, lieli meli un ir @mfa_russia tvīti.” Kā redzams, KF Ārlietu ministrijas vēstījumā ir lietots vārds “ieguva” nevis “atguva neatkarību”, kas jau ir lasītāju maldināšana, it kā Latvija nemaz nebūtu pastāvējusi kā valsts pirms 1940. gada. Tas, ko Krievijas politiķi un propagandisti izliekas nezinām, ir 1940. gadā īstenotā Latvijas okupācija un inkorporācija PSRS sastāvā. 1940. gada jūnija sākumā PSRS Baltijas valstu robežu tuvumā sāka koncentrēt ievērojamus militārus spēkus. 1940. gada 14. jūnijā PSRS izvirzīja ultimātu Lietuvai, apsūdzot to Savstarpējās palīdzības līguma pārkāpumos, pieprasot valdības maiņu un papildus padomju karaspēka kontingenta ielaišanu valstī. 15. jūnija agrā rītā padomju karavīri uzbruka Latvijas robežapsardzības posteņiem Šmaiļos un Masļenkos. PSRS izteica ultimātu ar analogām prasībām Latvijai un Igaunijai 16. jūnijā. Latvija, tāpat kā Lietuva un Igaunija pakļāvās ultimātam, un 17. jūnijā padomju karaspēks šķērsoja Latvijas robežu un ieņēma visus stratēģiski svarīgos objektus. Maskava, balstoties uz jau iepriekš padomju sūtniecībā un specdienestos sastādītu kandidātu sarakstu, izveidoja marionešu valdību. PSRS aģentus iecēla amatos, kas ļāva kontrolēt armiju, aizsargu organizācijas, valsts policiju un politisko policiju. Tika panākta šķietami brīvprātīga politiskās iekārtas maiņa 21. jūlijā un Latvijas “iestāšanās” PSRS sastāvā 5. augustā.[4]
- Puškovs, uzskaitot E. Rinkeviča darbības (iešana skolā u.tml.) padomju laikā, izvairās no vēsturiskas faktu analīzes par Baltijas valstu okupāciju. Vienkārša metode – nopietnu tēmu (kurā nav iespēju uzvarēt) jānomaina uz citu, ja iespējams, pārvēršot diskusiju par farsu.
Maldināšana: Interneta vietne rubaltic.ru 2. septembrī publicēja rakstu “Meževičs: Igaunija stāsta par “padomju okupāciju”, lai iegūtu naudu Rietumos.”[5]Krievijas politologs Nikolajs Meževičs apgalvo: “Šodien Igaunijas nemitīgās pasakas par okupāciju – tas ir veids, kā saņemt naudu no Rietumiem. Kas vēl atliek, ja pašiem ekonomika brūk un jau ir sarauta gabalos? Vajag noformēt situāciju tā, lai cilvēki piekristu valsts bezierunu militarizācijai. Vajadzīgs ienaidnieks.”[6]
Atspēkojums: To, ka Igaunija, līdzīgi kā Latvija un Lietuva, tika okupēta šeit nav nepieciešams vēlreiz rakstīt, jo jebkurš izglītots cilvēks to zina. Arī Sanktpēterburgas profesoram to vajadzētu zināt. Tāpēc varam tikai izteikt prieku par tiem Krievijas zinātniekiem, kuri nav nodevuši zinātnes principus un izteikt nožēlu par tiem, kas tādu vai citādu iemeslu dēļ iet uz kompromisiem ar sirdsapziņu un apkalpo Kremli, ignorējot akadēmisko vēsturi un mūsdienu sociālās zinātnes. Publikācijā ir izmantota ne ar ko nepamatota ideja par to, ka okupācijas tēma Igaunijā tiek kultivēta ar mērķi iegūt finansējumu no Rietumiem. Tiek izplatītas manipulatīvas versijas par to, ka NATO sabiedroto spēku izvietošanai Baltijā ir ekonomiski mērķi – naudas iegūšana no Rietumiem. Profesors klusē par Krievijas agresiju pret Gruziju un Ukrainu – notikumiem, kas lika Baltijas valstīm daudz nopietnāk izturēties pret savu aizsardzību pēc 2014. gada.
Nav skaidrs, uz kā Meževičs balsta savu apgalvojumu, ka Igaunijas ekonomika “brūk un ir jau sarauta gabalos”. Igaunijas Banka prognozē, ka Igaunijas IKP izaugsme 2019. gadā būs 3,3% (2018. gadā bija 3,9%).[7]Bezdarbs 2019. gadā prognozēts 4,6 % līmenī (2018. gadā bija 5,4%), kas ir ļoti labs rādītājs. 2016. gadā Igaunijas valsts ārējais parāds bija viszemākais no visām OECD (valstis ar attīstītāko ekonomiku) dalībvalstīm.[8]Pēc Pasaules Bankas datiem 2018. gadā IKP uz vienu iedzīvotāju Igaunijā bija USD 22928, bet Krievijā – USD 11289.[9]Ekonomiskās brīvības indeksā 2019. gadā Igaunija ir atzīta par 15. brīvāko valsti pasaulē.[10]Salīdzinājumam, Meževiča pārstāvētā Krievija šajā indeksā ieņem 98. vietu kā “pārsvarā nebrīva valsts”. Igaunijas sasniegumus varētu turpināt, bet jautājums paliek atklāts – ar kādiem datiem “operē” Meževičs?
Maldināšana: Interneta vietne ria.ru 8. septembrī publicēja rakstu: “Starptautiskā fašisma upuru piemiņas diena”[11], kurā pausts viedoklis, ka Eiropā ir vērojama pakāpeniska nacisma attaisnošana un atdzimšana. Igaunijā jau vairākus gadus notiek SS 20. divīzijas veterānu salidojumi. Latvijā katru gadu 16. martā tiek organizēts SS leģionāru gājiens. “Tomēr vairākas valstis cenšas pārskatīt Otrā pasaules kara rezultātus, vadoties pēc savtīgām, politiskām un ekonomiskām interesēm, tiek izkropļoti vēsturiski fakti, tiek uzspiesti atklāti melīgi uzskati, izdomājumi, kas balstīti uz pieņēmumiem un spekulācijām.”[12]
Atspēkojums: Nav saprotams, kas rakstā ir domāts ar “savtīgām ekonomiskām interesēm”, kuras it kā var panākt, atbalstot nacismu. Nav saprotams arī, kas liecina, ka tieši tagad Eiropā atdzimst nacisms, ja jau, kā raksta autori norāda, Igaunijas un Latvijas leģionāru piemiņas pasākumi notiek vairākus gadus. Turklāt “atdzimšana” nozīmē, ka fenomens jau ir pastāvējis. Kad Latvijā ir bijis populārs nacisms vai fašisms? Kā plaša parādība – nekad. Tas, ka ir bijuši daži jūsmotāji (kā daudzās valstīs), nenozīmē, ka tā ir Latvijai tipiska lieta, kā to mēģina pasniegt Krievijas dezinformatori.
Tas, ka rakstā vienā rinda salikti, igauņu un latviešu leģionāru pieminētāji, ukraiņi, kuri atceras Ukrainas Sacelšanās armiju (UPA), ASV neonacistu organizācijas un holokausta noliedzēji, jau pati par sevi ir maldināšana metode. Maldinātājiem par katru cenu ir jāparāda, ka mūsdienu Krievija ir neonacistu ielenkts cietoksnis un, ka visi latviešu leģionāri un UPA kareivji bija nacisti. Tomēr akadēmiskā vēstures un mūsdienu politikas izpēte nedod mums iespēju nonākt pie šādiem secinājumiem. Kremļa propagandas varoņu sāgā ir nepieciešami anti-varoņi, ja tādu dabā nav, tad tie ir jāizdomā. Ja Latvijā nav vērojams atbalsts fašismam un nacismam, tad vienalga ir jāatbalsta Latvijas t.s. antifašistu organizācijas un regulāri jāvēsta t.s. medijos par to darbību (pārsvarā ap 16. martu). Maldinātāji apzināti ignorē faktu, ka 16. marta pasākumos Rīgā bieži ir redzami plakāti, kas nosoda abus totalitāros režīmus – gan nacismu, gan komunismu.
Maldināšana: Interneta vietne baltnews.lv 20. septembrī publicēja rakstu: “Valsts Domes deputāts: tagad Eiroparlaments falsificē vēsturi.”[13] Krievijas Valsts domē nosodīta Eiropas Parlamentā pieņemtā rezolūcija, kurā atbildība par Otrā pasaules kara uzsākšanu vienādā līmenī tiek uzlikta gan PSRS, gan nacistiskajai Vācijai. Pēdējo 15 gadu laikā var novērot centienus, kurus aizsākušas Polija un Baltijas valstis un kuri vērsti uz to, lai vienādotu nacismu un “staļinismu”. Šos centienus vajag nosodīt, jo tā ir vēstures pārrakstīšana. Rakstā ir citēts Krievijas Valsts Domes deputāts Leonīds Kalašņikovs, kurš saka, ka pēdējos divos-trijos gados, “kad ir pastiprinājusies rusofobija, šie mēģinājumi sāk pieņemt reālu miesu. Agrāk tie negāja cauri Eiroparlamentā, tagad iet un ieņem vietu kategorijā, kas visādi falsificē vēsturi.”[14]
Atspēkojums: Publikācija uzskatāma par mēģinājumu diskreditēt EP pieņemto rezolūciju, kas ir pretrunā Krievijas ģeopolitiskās intereses sekmējošām vēstures notikumu interpretācijām. Eiroparlaments pieņēma rezolūciju ”Par Eiropas vēsturiskās atmiņas svarīgumu Eiropas nākotnei”, 535 deputātiem balsojot “par”, 66 – “pret” un 52 atturoties. Rezolūcija atgādina, ka ne tikai Vācija, bet arī PSRS ir līdzvainīga Otrā pasaules kara uzsākšanā, turklāt tajā ir norādīts, ka arī PSRS ir īstenojusi agresiju un noziegumus pret cilvēci. Rezolūcijā izskan aicinājums visām ES dalībvalstīm noteikt 23. augustu kā Eiropas Piemiņas dienu totalitāro režīmu upuru atcerei.
- Kalašņikovs sasaista objektīvu skatījumu uz vēsturi ar rusofobiju (lai ko tā īsti nozīmētu). Vai atbilstoši minētajam lielākā daļa pašreizējā Eiropas Parlamenta deputātu ir jāuzskata par rusofobiem? Pirms aptuveni 8-10 gadiem Krievijas propagandisti oponentus sauca par fašistiem, tagad “rusofobija” ir vēl populārāks jēdziens, ko lieto ārkārtīgi bieži. Kalašņikovs saka, ka rusofobija ir sevišķi aktīva pēdējos trīs gadus. Tas ir periods pēc Krimas aneksijas, kad daudziem Eiropas politiķiem un eksperti ieguva dziļāku izpratni par Krievijas ārpolitikas būtību. Ja pirms tam starptautiskās sabiedrības uzmanība bija vērsta uz citām valstīm vairāk nekā uz Krieviju, tad Krimas aneksija un karš Donbasā neļāva daudziem palikt vienaldzīgiem pret Krievijas agresiju. Līdz ar to, var novērot, ka par rusofobiju bieži tiek dēvēta adekvāta Rietumu reakcija uz Kremļa politiku. Tas tiek darīts ar mērķi mazināt cilvēku skaitu, kuri gatavi publiski paust patiesību par Krievijas ārpolitiku. EP rezolūcija ir liels sasniegums vēstures izgaismošanā un objektīva skatījuma uz PSRS noziegumiem izplatīšanā Eiropā.
Maldināšana: interneta vietne lv.sputniknews.ru 2019. gada 22. septembrī publicēja rakstu “Tā vairs nebūs Latvija”: kultūras ministrs atzinās rusofobijā.”[15] Kultūras ministrs Nauris Puntulis atzinis, ka ir rusofobs. Viņš paziņojis, ka viņa galvenais uzdevums – saglabāt Latvijas kultūru un nacionālo identitāti. Radio Baltkom ēterā uz jautājumu, vai Latvija var būt internacionāla, N. Puntulis atbildēja stingru “nē”.
Atspēkojums: Publikācijā tiek aprakstīts un interpretēts kultūras ministra sacītais radio Baltkom intervijā. Tajā N. Puntulis neatzīstas “rusofobijā”, taču norāda, ka “kāds mani varētu uzskatīt par rusofobu”. Te vērojama bieži izmantota maldināšanas metode – radikāli saasināt vēstījumu ar skaļa virsraksta palīdzību. Šoreiz tas pat nav vienkārši saasinājums vai pārspīlējums, bet meli, jo intervijā ministrs nesauc sevi par rusofobu. Intervijas laikā N. Puntulis uzsver, ka viņa kā kultūras ministra uzdevums ir aizsargāt latviešu kultūru un nacionālo identitāti. Ministra teiktais necik nav pretrunā ar Latvijas Satversmes preambulā rakstīto: “1918.gada 18.novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes un balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu un tai neatņemamām pašnoteikšanās tiesībām, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem [..].”[16]
Kremļa politiku apkalpojošā Sputnik rakstā tiek uzdots jautājums: “Kā citādi var skatīties atšķirīgi uz to, ka kultūras ministrs valstī, kurā dzīvo divas tautas, runā par titulnācijas saglabāšanu, domājot ar to, ka visi citi šajā zemē ir lieki, nav saprotams.”[17] Atspēkojot šo teikumu, jānorāda, ka Latvijā dzīvo daudz vairāk nekā divu tautību pārstāvji. Latvijā dzīvojošo tautību skaita samazināšanu līdz divām – latviešiem un krieviem, var uzskatīt par tipisku paņēmienu, lai visu uzmanību vērstu tieši uz krieviem, tādējādi netieši kultivēt ideju par divkopienu valsts izveides neieciešamību. Par ukraiņiem, baltkrieviem, ebrejiem un poļiem mērķtiecīgi tiek aizmirsts, jo Krievijas propagandisti iestājas par sevišķu statusu tikai krievu valodai, bet ne citām. Sputnik autors apzināti izdara maldinošu pieņēmumu par to, ka “visi citi ir lieki”. Maldinātāji papildina ministra interviju ar tādiem secinājumiem, kuri neizriet no N. Puntuļa teiktā, līdz ar to maldina lasītājus.
1 КОНЦЕПЦИЯ внешней политики Российской Федерации Утверждена Президентом Российской Федерации В.В.Путиным 30 ноября 2016 г., http://www.mid.ru/ru/foreign_policy/official_documents/-/asset_publisher/CptICkB6BZ29/content/id/2542248
2 “Он не знает, что такое оккупация”: Пушков прошелся по заявлению Ринкевичса о СССР. 01.09.2019., https://lv.sputniknews.ru/Russia/20190901/12358120/On-ne-znaet-chto-takoe-okkupatsiya-Pushkov-proshelsya-po-zayavleniyu-Rinkevichsa-o-SSSR.html, kā arī: Пушков: Ринкевич просто не знает, что такое настоящая оккупация. 02.09.2019.,
3 “Он не знает, что такое оккупация”: Пушков прошелся по заявлению Ринкевичса о СССР. 01.09.2019., https://lv.sputniknews.ru/Russia/20190901/12358120/On-ne-znaet-chto-takoe-okkupatsiya-Pushkov-proshelsya-po-zayavleniyu-Rinkevichsa-o-SSSR.html
4 Padomju okupācija Latvijā, 1940.–1941. gads, https://enciklopedija.lv/skirklis/22214-padomju-okup%C4%81cija-Latvij%C4%81,-1940.%E2%80%931941.-gads
5 Эстония рассказывает о “советской оккупации”, чтобы получить денег на Западе. rubaltic.ru, 02.09.2019., https://www.rubaltic.ru/news/02092019-mezhevich-rasskazy-estonii-o-sovetskoy-okkupatsii-eto-sposob-poluchit-deneg-na-zapade/
6 Эстония рассказывает о “советской оккупации”, чтобы получить денег на Западе. rubaltic.ru, 02.09.2019., https://www.rubaltic.ru/news/02092019-mezhevich-rasskazy-estonii-o-sovetskoy-okkupatsii-eto-sposob-poluchit-deneg-na-zapade/
7 Bank of Estonia sets 2019 economic growth forecast at 3.3 percent. ERR, 12.06.2019.,
https://news.err.ee/951488/bank-of-estonia-sets-2019-economic-growth-forecast-at-3-3-percent
8 Estonia Economic Snapshot. OECD, 2019., http://www.oecd.org/economy/estonia-economic-snapshot/
9 GDP per capita (current US$), – Russian Federation, Estonia, 2018, https://data.worldbank.org/indicator/NY.GDP.PCAP.CD?contextual=default&locations=RU-EE-LT-LV-PL-KZ&year_low_desc=false
10 Index of Economic Freedom. 2019., The Heritage Foundation, https://www.heritage.org/index/country/estonia
11 Международный день памяти жертв фашизма. RIA, 08.09.2019., https://ria.ru/20190908/1558387551.html
12 Международный день памяти жертв фашизма, RIA, 08.09.2019., https://ria.ru/20190908/1558387551.html
13 Депутат Госдумы: теперь Европарламент фальсифицирует историю, https://lv.baltnews.com/Russia_West/20190920/1023388691/Deputat-Gosdumy-teper-Evroparlament-falsifitsiruet-istoriyu.html
14 Депутат Госдумы: теперь Европарламент фальсифицирует историю, https://lv.baltnews.com/Russia_West/20190920/1023388691/Deputat-Gosdumy-teper-Evroparlament-falsifitsiruet-istoriyu.html
15 “Это больше не будет Латвия”: министр культуры признался в русофобии, https://lv.sputniknews.ru/politics/20190922/12486539/Eto-bolshe-ne-budet-Latviya-ministr-kultury-priznalsya-v-rusofobii.html
16 Latvijas Republikas Satversme, https://likumi.lv/ta/id/57980-latvijas-republikas-satversme
17 “Это больше не будет Латвия”: министр культуры признался в русофобии, https://lv.sputniknews.ru/politics/20190922/12486539/Eto-bolshe-ne-budet-Latviya-ministr-kultury-priznalsya-v-rusofobii.html