05. 03. 2014.  www.puaro.lv

Žurnālista Egila Zariņa saruna par Ukrainas notikumiem ar Austrumeiropas politikas pētījumu centra izpilddirektoru Andi Kudoru.

Ziņas no Ukrainas ir pārpludinājušas visas pasaules informatīvo telpu. Bieži tām grūti izsekot un pārbaudīt, kā jau tas vienmēr ir lielu konfliktu gadījumos. Bet, ja noliekam malā ziņu lentes, priekšplānā izvirzās jautājums – KĀPĒC tas Krievijai un Putinam bija vajadzīgs?

Jāsāk ar to, kāpēc Krievijai Ukraina ir stratēģiski svarīga. Pirmkārt, tā ir Sevastopoles bāze, kur dislocēta Krievijas Melnās jūras kara flote. Neilgi pirms iespējamā asociācijas līguma parakstīšanas ar ES, daļa Ukrainas politiķu deva mājienus Maskavai, ka var tik pārskatīts līgums par šo bāzi. Tas līgums bija pagarināts Janukoviča laikā līdz 2042.gadam. Protams, paliek jautājums, cik nopietns šis mājiens bija. Kamēr pie varas bija Janukovičs, viņš nekādu līgumu lauzis nebūtu, viņš spēlēja spēles, lai izsistu naudu ja ne no Eiropas, tad vismaz Krievijas. Bet mājiens Krievijai nepatika.

Otrkārt, pats Ukrainas faktors kā tāds. Krievijas politiskā elite spriež ģeopolitiskās kategorijās. Viņi paši sevi bija sabiedējuši ar to, ka tas, kas notiek Ukrainā, var notikt arī pie viņiem. Bez tam Ukraina viņiem ir arī savdabīga buferzona starp Krieviju un Eiropu, Krieviju un NATO. Eiropa savukārt tikai nesen sāka Ukrainu nopietni aplūkot kā savu ģeopolitisko interešu sfēru. Arī šis asociācijas līgums, kas Ukrainai tika piedāvāts, patiesībā jau nebija mērķtiecīgs stratēģisks mēģinājums pārņemt Ukrainu Eiropas ietekmes orbītā. Būtībā tas bija tāds formāls iegansts nomierināt tos Ukrainas politiķus, kas vēlējās īstu integrāciju Eiropā.

Lielās ģeopolitiskās spēles ir ciniskas, bet tām ir vismaz kaut kāda loģika. Kas, jūsuprāt, lika Putinam izšķirties par šādu soli? Viņš taču saprot, ka Rietumu pasaules acīs viņš reputāciju ir pazaudējis.

Putins baidās izskatīties vājš. Nav jau arī vienkārša tā varas noturēšana aiz Kremļa sienām. Viņš visu laiku raida signālus, kurš ir “pahans”, kas visu kontrolē un visu var izlemt par visu. Jo tiklīdz apkārtējie sajutīs viņa vājumu, tā Putinam saklups virsū viņa paša “galms”. Tā ir bijis vienmēr, tie valdnieki, kas grib autoritāri valdīt, dzīvo bailēs no sava tuvāko loka. Tas ir raksturīgi bizantiskā stila politikai, ko piekopj Putins.

Tāpēc viņam vienmēr ir jāizskatās spēcīgam. Sīrijas jautājumā viņš tāds izskatījās. Soču olimpiskās spēles, jā, ļoti bija svarīgas viņa prestižam. Tās lielā mērā arī izdevās. Jā, var jau teikt – izmeta par Sočiem 60 miljardus dolāru, lai celtu savu reputāciju pasaules acīs, bet nu tas viss kaķim zem astes. Bet tas jau tikai tā mums varbūt liekas. Es neesmu drošs, ka Krievijas iedzīvotāji arī tā domā. Soči viņiem cēla pašapziņu un pierādīja, ka Putins ir “kruts džeks”, kas var tukšā vietā kaut ko tādu dabūt gatavu. Tāpēc viņi ir gatavi ciest arī tos milzīgos tēriņus.

Bet – vēl viens aspekts. Putins tikai runā, ka viņam ir vienalga – izmetīs Krieviju no G8 klubiņa vai nē. Patiesībā viņš grib, lai viņu respektē Rietumos. Kaut vai kā reģiona, liela reģiona, valdnieku. Ja ar viņu Rietumos pārtrauks sveicināties, tas viņu var ietekmēt. Viņš nevēlas būs līdzīgs Čavesam vai Lukašenko…

Tieši tā! Tagad arī sapnis par bezvīzu režīmu ar ES ir izsapņots pavisam droši. Un tas ir mīnuss, zinot, kā par to Krievija cīnījās. Un tas jau nav vienīgais mīnuss, kas sagaida.

Tie mīnusi noteikti ir, un lieli. Krievijas elite ir laba taktiskajā spēlē. Īsā un vidējā termiņā viņi var apspēlēt daudzus. Bet ilgtermiņa stratēģijā viņi norobežojas. Ideja par Krieviju kā cietoksni viņiem ir pieņemama. Skaidrs, ka tagad viņi vēl vairāk sevi pozicionē kā neuzticamus partnerus politiskā ziņā. Investīciju vidi tas neveicinās. Bet Krieviju nebaida iespēja palikt par enerģētisko piedēkli Eiropai Pašreizējo eliti jau principā apmierina status quo, un kurš ir teicis, ka tā domā valstiski. Skan triviāli, bet elite dzīvo pēc principa – ka tik ātrāk saraust sev un ne ar vienu nedalīties. Tā sakot, varbūt ar Rietumu investoriem varēs noplnīt vairāk, bet tad taču būs arī jādalās. Tāpēc labāk ir tā, kā ir. Viņi nespriež ilgtermiņā. Tā vietā savai sabiedrībai tiek piedāvātas teorijas par Trešo Romu, par pareizticīgo pasauli.

Tāpēc sankcijas enerģētikas sektorā varas eliti nebiedē. Turklāt tik strikti jau arī to nenobloķēs. Galu galā, ir jau arī Ķīna, kas labprāt patērētu Krievijas energoresursus. Ķīna kopumā uz Ukrainas krīzi pagaidām reaģējusi visai diplomātiski, bet vairāk tā kā ir Krievijas pusē. Un tas nav nekas jauns, zinot, ka par daudziem jautājumiem ANO Drošības padomē abas valstis bieži bloķējas. Tikai ir viena lieta. Jā, Ķīna jau sen grib naftu un gāzi no Krievijas, par to daudz jau runāts. Pagaidām abas valstis nevar vienoties par cenu. Ķīņa negrib maksāt tik daudz, cik Eiropa. Tāpēc Krievijai izdevīgāk pārdot Rietumiem.

Ja vēl pieminam sankcijas, tad Krievijai nozīmīgs zaudējums būtu embargo uz ieroču tirdzniecību. Bet vispār – sankcijas ir abpusēji griezīgs asmens. Te var uzvarēt tas, kas ir gatavs ciest ilgāk. Vai Rietumi, ES ir gatavi tam? Šaubos.

Kā jums šķiet, kas būs tālāk? Kāds varētu būt Krievijas plāns šajā konfliktā?

Neraugoties uz Maskavas regulārajiem izteikumiem par Krimu kā par senām Krievijas zemēm, man liekas, ka patiesībā Krievija nevēlas sev pievienot Krimu. Drīzāk Krievija vēlētos Krimu kā par kārtējo ar neskaidru valstisko statusu – kaut ko līdzīgu Abhāzijai, Dienvidosetijai, Piedņestrai. Ar mērķi tādējādi neļaut Ukrainai integrēties Rietumu struktūrās.

Grūti jau prognozēt, bet šķiet, ka Krievija aktīvu militāro operāciju, atšķirībā no Krimas, uz Ukrainas austrumu reģioniem nepārcels. Tas gan, iespējams, būtu par daudz Rietumiem, kuriem tad būtu jāpārdomā vēl noietnākas sankcijas un varbūt pat pilnīgi jāizolē Krieviju. Un to negrib ne Krievija, ne arī paši Rietumi. Drīzāk austrumu reģionos tiks iedvesmotas separātistiskas tendences.

Šobrīd, cik var spriest pēc Putina izteikumiem preses konferencē, viņš meklē tiesisko laukumu un atrod to Janukoviča, opozīcijas un ES starpnieku 21.februārī noslēgtajā dokumentā. Formāli jau opozīcijai var pārmest tā neizpildi.

Jā, Krievija ir atradusi salīdzinoši labu argumentu. Jo bija vienošanās, ka būs izlīguma valdība, atjaunos veco konstitūciju utt.. Tāpēc nav izslēgts, ka pie 21.februāra vienošanās vēl atgriežas, lai gan – “labējais sektors” arī ir grūti valdāms. Jaceņuks ir Eiropas tipa politiķis, bet viņš nekontrolē radikāļus. Līdz ar to tas process tik viegli neies. Man liekas, ka – agrāk vai vēlāk – būs vienošanās par federālu Ukrainu. Krima, savukārt, būs ļoti lielā Krievijas ietekmē. Kaut vai tāpēc, ka nu jau Maskava atjaunojusi ideju par tilta būvi pār Kerčas šaurumu. Un Krievijas oligarhiem, piemēram, būs ļauts Krimā būvēt tūrisma infrastruktūru, tādus “otros Sočus”. Potenciāls tam ir.

Domāju, ka Krievija jau ir sasniegusi to, ko gribēja ar šo eskalāciju panākt. Jo nu jau bez Krievijas spēlē par Ukrainu iztikt nevarēs. Jau tagad mēs dzirdam, kā Putins veikli manipulē, pārmetot Rietumiem dubultos standartus. Tā sakot, ja reiz Kosovā varēja referendumu rīkot, kāpēc tad Krimā nevar? Ja Granādā savulaik ienāca ASV armija, lai aizstāvētu savus pilsoņus, kāpēc mēs to nevar Ukrainā? Īsāk sakot, Putins izmanto Rietumu nekonsekvences, kuru nav daudz, bet ir bijušas, savā labā.

Domāju, ka visas reģiona valstis projicē Ukrainas notikumus uz sevi. Kādas sekas tam var būt pie mums? Ja būs sankcijas pret Krieviju, tas taču ietekmēs arī mūsu ekonomiku?

Konflikti vienmēr ietekmē apkārtējo reģionu. Ja situācija sāks ieiet kaut cik normālākā gultnē, ja mazināsies militārā spriedze, ja būs iespējamas kaut kādas sarunas, tad es pieļauju, ka lielas ekonomiskās sankcijas var arī izpalikt. Lai gan, protams, tas atsauksies nelabvēlīgi kopumā uz visiem. Mums jau vēl tuvojas ES prezidentūra nākamā gada sākumā. Tāpēc Krievija to “zupu” turēs siltu visu šo laiku. Mēs droši sagaidīsim tā saucamā tautiešu jautājuma aktualizāciju dažādās kapacitātēs. Tāpēc mums šiem jautājumiem ir jāpievērš pastiprināta uzmanība.