Aleksandrs Riklins: “Kaudzīte mēģinājumam”

03.11.2009

22.10.2009., www.ej.ru

Līdz prezidenta vēlēšanām Krievijā vēl ilgi krīzes gadi priekšā, taču Vladislava Surkova galvenais ofiss kopā ar dažādajām meitas struktūrām mums priekšā stādījis sava jaunā pirmsvēlēšanu politehnoloģijas produkta pirmo porciju. Tagad Vladislavs Jurjvičs, bruņojies ar palielināmo stiklu un pinceti rokās un ar dziļa apmierinājuma, riebuma vai nevērības izteiksmi sejā vēros, kā mēs visi tajā „iebrauksim”. Vai neslīdēs kājas uz tā un nepaklupsim, kādā kārtā tas izklāsies pa asfaltu un vai mums krītot būs dzirdams raksturīgais “krakšķis”..

Tad klerki uzrakstīs atskaites, bet Vladislavs Jurjevičs izpētīs un radīs koncepciju „2012”. Tad, viņš ies lūgt šai vienīgajai pareizajai un uzvarošajai koncepcijai finansējumu. Un protams, to saņems. Un tad sāks tērēt naudu.. daudzi un daudzi miljonu dolāru aizies uz turpmāko Krievijas politiskās situācijas stabilizāciju. Nu, protams, uz vēl kaut ko .. Ak, šis nebeidzamais skaistu koncepciju un lielu naudu, lielu naudu un skaistu koncepciju virpulis…

Kremļa meitas struktūras ИНСОР (uzraudzības padomes vadītājs Dmitrijs Medvedevs),  vadītājs Igors Jurgens nesen uztājies ar sensacionālu paziņojumu. Intervijā REUTERS Krievijas Rūpniecības palātas viceprezidents tieši un viennozīmigi paziņoja „par atvērtu un transprentu Putina un Medvedeva sacensību 2012. gadā”. Pie kam, skaidri norādīja, kurā pusē viņš, Jurgens, būs. Pēc Vladislava Surkova jaunākā kolēģa un partnera vārdiem, ja Putins, jau kuro reizi, nolemšot kandidēt par prezidentu, tad riskējot kļūt par „dziestošu” prezidentu, līdzīgi kā Leonīds Brežņevs.  Pat vairāk, citējot Jurgena kunga tekstu laikrakstā „Vedomost”- „ka šobrīd Krievijā notiekot „interešu sadursme” starp valstiskajiem konservatoriem (domājot Putina atbalstītājus) un liberāļiem (Medvedeva atbalstītājiem). Spēka samērus viņš novērtējis kā 70 pret 30”. Teiktā atbalstam, viņa draugs un līdzgaitnieks, tās pašas kompānijas nozīmīgs funkcionārs – Jevgēnijs Gontmahers, kas apbrīnojot sava bosa drosmi , apgalvo, ka „Jurgens ir izteicis ne tikais savu personīgo, bet arī noteiktu elites daļas viedokli: mazākā mērā birokrātijas, lielākā mērā – biznesa un ekspertu biedrību viedokli. Jurgens esot izteicis tās cerības, kuras izteikt nav bijis drosmes pat politiķiem no „Pravoje delo”” (red. opozīcija).

Tātad, ko mēs redzam? INSORs, uzrakstot Dmitrija Medvedeva vārdu uz saviem karogiem, tiešā uzbrukumā metušies uz politiskās stabilitātes garantu, „Edinaja Rossija” līderi un demokrātu, ar kura palīdzību valsts piecēlās no ceļiem, un kura uzzīmētais reitings līdz šim ir bijis lielāks nekā Medvedeva uzzīmētais reitings? Kas atliek mums? Mēs atču arī it kā esam liberāļi un nevēlamies vairāk pretīgo spēka struktūru lobiju. Tā kā, stājamies plecu pie pleca ar Jurgensu un Gontmaheru un ejam satriekt pīšļos ienīsto Karfāgenu ?

Taču minūtīti, burtiski, pāris dienu atpakaļ (ne mēnešu, ne gadu) šis pats Jevgēnijs Gontmahers laikraksta „Vedomosti” slejās mums apgalvoja, ka valsts modernizācija iespējams veikt tikai ar „harizmātiska līdera” rokām. Un ne būt viņš nedomāja Dmitriju Medvedevu, bet gan (jūs smiesieties) – Vladimiru Putinu! Tieši uz šo nacionālo līderi, Gontmahers cīņā par demokrātiskajām vērtībām un mūsu dzimtenes gaišu nākotni, piedāvāja balstīties. Kurš īsti šajā palātā ir prātā jucis?

Tikai mieru, pilsoņi – jukušo šeit nav. Tas ko mēs redzam ir vienkārša „muļķošana” surkova stilā, kas iejaukta jau uz apnikušo, taču joprojām darbojošos mītu par Krievijas augstākās varas ešalonu „sliktajiem spēka struktūru lobijiem” un „labajiem liberāļiem”.  It kā otrie visu laiku cīnās pret pirmajiem, bet visu laiku paspēlē. Taču šī paspēlēšana, kaut kādu apstākļu sakritības dēļ,  ne kādā ziņā neietekmē viņu stāvokli varas sistēmas iekšpusē – „liberāļi” joprojām saglabā ienesīgas un ietekmīgas vietas, tiem uztic galvenās ministrijas, to projektiem tiek piešķirti milzīgi līdzekļi, to kantori atrodas ērtos Maskavas centra savrupmājās, utt.

Pie varas esošie liberāļi jau sen kā nav šī režīma līdzdalībnieki. Tie ir viņu neaizvietojamais intelektuālais balsts, viņu nesošais centrālais mugurkauls. Viņi nenogaida kabinetos „tumšos laikus”, bet gan zobiem rauj sev  pienākošos daļu no naftas gāzes rentes. Un maksā par to ne tikai ar savu lojalitāti un eksperta kompetenci, bet gan arī ar savu dalību šāda veida propogandas kampaņās. Šādu kampaņu uzdevums ir mums sajaukt galvu. Ieinteresētās sabiedrības acīs sevi pasniegt kā cīnītājus bez kompromisiem, tādiem,kas aizstāv liberālās vērtības. Tikai šāda reputācija nodrošina tiem turpmāku Kremļa grantu devēju interesi. Nav reputācijas – nav līguma. Tādēļ šobrīd tie aizstāv Medvedevu, rīt būs par Putinu, parīt par „plikgalvainu velnu”. Galvenais šajā lietā, ka intervijas ir sankcionētas, izteikumi un  stratēģija apstiprināta.

Paralēli Vladislavs Jurjevičs Surkovs mērīs mūsu reakciju. Un pamatojoties uz šiem mērījumiem, izdarīs secinājumus, formēs savu koncepciju. Koncepciju kā mūs vēlreiz apmuļķot. Tā kā nekāpsim, lūdzu, uz šīs kaudzes vispār. Labāk apiesim to. 2012. gadam labāk veidosim paši savus plānus.

Dalīties: