www.ej.ru

Medvedeva pēdējā uzstāšanās ANO tribīnē, starptautiskajā konferencē Jaroslavļā (Krievija), kā arī viņa intervija CNN, ļāva dažiem politikas komentētājiem veikt pieņēmumu, ka Krievija cenšās modernizēt savu ārējo politiku. Kas īsti kalpo par pamatu šādam secinājumam?

Uzstājoties Jaroslavļā Krievijas prezidents paziņoja, pirmkārt; mūsdienīga valsts var būt tikai demokrātiska valsts, otrkārt;  turpmāk atļauts kritizēt valsts iekšpolitiku, ja šīs valsts politika var radīt problēmas starptautiskajai drošībai. Tai pašā laikā viņš piebilst, ka kritērijus šādai kritikai jāizstrādā iepriekš kopīgi, ieskaitot valsti attiecībā pret kuru kritika tiek vērsta.

Jāatzīmē, ka ANO Ģenerālās Asamblejas sesija, nodemonstrēja to, ka šī ideja ir dzīvotspējīga. Kopā ar citiem līderiem tribīnē kāpa arī daži diktatori. Varēja vērot Muamāru Kadafi, kas necienīgi „svaidīja” ANO statūtus, Ahmadinežadu, kas paziņoja par kādu viltīgu mazākuma tautību, kas ieguvusi varu pār pasauli, kā arī uzklausīt Robertu Mugabi, vadoni, kas novedis līdz nabadzības slieksnim kādreiz bagātāko Āfrikas valsti, un kurš tagad vainoja tajā viltīgās ārvalstis. Sadarbībā ar šo kompāniju, tad arī tiek piedāvāts meklēt jau iepriekš minētos vērtēšanas kritērijus.

Otrkārt, ar milzīgu daudzumu atrunu, Medvedevs ir gatavs izskatīt iespēju kopā ar ASV sadarboties globālas pretraķešu aizsardzības veidošanā. „Ir Ziemeļkorejas problēma, kā arī virkne citu problēmu, kā dēļ aizsardzību jāveido globālā mērogā ”, viņš paziņoja intervijā laikrakstam CNN. Drīzumā kļūs skaidrs, ko īsti ar to domājis Krievijas prezidents. Vai Maskava, kā agrāk ieslīgs bezgalīgos strīdos par to vai Irānas un Ziemeļkorejas draudi ir reāli, vai arī nopietni sāks sadarboties ar ASV šo draudu reālai novēršanai. ASV jaunā PAI (pretraķešu aizsardzības iniciatīva) arhitektūra radījusi jaunas iespējas šādai sadarbībai. Cik var noprast, turpmāk ASV lielā mērā balstīsies uz PAI kapacitāti. Tieši šajā virzienā jau vairākus gadus veiksmīgi noritējusi KF un NATO valstu militāro spēku sadarbība.

Visu beidzot, sakarā ar informācijas publiskošanu par jaunas urāna bagātināšanas rūpnīcas eksistenci Irānā, Medvedevs ir devis saprast to, ka Krievija varētu būt gatava pievienoties Rietumvalstu nostājai par stingrākām sankcijām pret Irānu, gadījumā ja tā nesadarbosies ar starptautisko atomenerģētikas uzraudzības organizāciju.

Viss iepriekšminētais vieš zināmas cerības. Vērtējot laikrakstu ziņas, var noprast, ka amerikāņi ir vairāk kā apmierināti ar Medvedeva un Obamas tikšanās rezultātiem. Daudzi uzskata, ka gan sadarbības Irānas jautājumā, gan decembrī paredzētā Stratēģisko ieroču neizplatīšanas Līguma parakstīšana ir jau izlemts jautājums.

Es necenstos steigties ar secinājumiem. No Medvedeva uzstāšanās var secināt, ka krievijas ārpolitikas bāze nav mainījusies. Joprojām Krievijas ārpolitikas teorētiskie pamati balstās uz divu savstarpēji konkurējošu politikas teoriju – Realpolitic un ģeopolitikas sajaukumu. Pie kam abas teorijas tiek uztvertas tādā veidā, kādas tās tika formulētas XIX gs. beigās un XX gs. sākumā. Valsts – ir egoistisks veidojums, un tās ārpolitika koncentrēta uz nacionālo interešu realizāciju. Šīs intereses nosaka valsts lielums un izvietojums ģeogrāfiskajā kartē (kas nosaka ka pretrunas starp „salām”- ASV un Lielbritāniju ir nezibēgamas). Realizējot savas intereses, valsts cenšas ievilkt savā ietekmes orbītā pēc iespējas vairāk vāju valstu, lai vēlāk tās izmantotu par bandiniekiem globālajā šaha spēlē. „Ideoloģija”vai vērtības  ir ne vairāk kā iemesls, lai iejauktos konkurenta iekšējās lietās un to novājinātu.

Integrēt šo teoriju globalizācijas procesā bija samērā viegls uzdevums. Globalizācija, kas ļāva galvenajiem spēlētājiem koncentrēt savās rokās milzīgu ekonomisko spēku tiek uzskatīta par draudu vienas valsts – ASV dominēšanai. Glābt Krievijas suverenitāti un aizstāvēt nacioālās intereses šādā gadījumā var tikai tad, ja tiek likts uzsvars uz pasaules „daudzpolaritātes” ideju. No kā seko tas, ka jebkuru globālu lēmumu vajag pieņemt , kā minimums sasniedzot konsensusu starp „poliem”, ko principā sasniegt nav iespējams.

Oficiāli, kā globālais drauds tiek minēts teorisms un kodolieroču izplatīšanās. Taču tiek ignorēts fakts, ka šie draudi izplatās tieši no viena vai vairākiem, tā saucamajiem „poliem”. Īstais drauds ir tajā apstāklī, ka globalizācijas rezultātā desmitiem miljonu planētas iedzīvotāju (lielāko daļu no Tuvajiem Austrumiem) kļuva marģinalizēti. No vienas puses, savas valsts attīstības līmeņa dēļ, tie neadekvāti uztver notiekošo pasaulē, uzskatot ka mūsdienu civilizācija apdraud to reliģiju, tradīcijas un vērtības. No otras puses, šo valstu radikāļi plaši izmanto mūsdienu civilizācijas sasniegumus pārvēršot civilās lidmašīnas spārnotajās raķetēs, bet internetu – cīņai pret rietumu civilizāciju.

Šī pati problēma ar ieroču neizplatīšanu: ziemeļkorejas vai irānas režīmi cenšās norobežot savas specifiskās „vērtības”, šantažējot ar kodolieročiem pārējo pasauli. Šajā gadījumā „daudzpolaritāte”objektīvi noveda pie tā, ka Maskava solidarizējās ar marģināļiem, to acīs iegūstot sabiedroto savu ieroču iegādēm vai politiskajam atbalstam.

Pat vairāk, diskomforts no globalizācijas, kuru Krievijai rada Rietumu politika, kuras orbītā iekļaujas arvien vairāk valstu, tiek „verbāli” ietērpts militārajā terminoloģijā. Krievija, Medvedeva vārdiem, ir vienīgā no Eiropas valstīm, kas runā par drošības sistēmas krīzi kontinentā (pie kam par pierādījumu tam min pagājušā gada Krievijas – Gruzijas karu, kas izcēlās lielā mērā pateicoties pašas Maskavas atklāti provokatīvās politikas dēļ). Kā risinājumu, Krievijas prezidents, jau kuro reizi, piedāvā izstrādāt Eiropas drošības Līgumu, kas juridiski atspoguļotu „drošības nedalāmību”, nostiprināta apņemšanās nenodrošināt savu drošību uz citu valstu drošības rēķina.

Jautājums ir neatrisināms, jo nav zināmi objektīvi kritēriji drošībai. Ziemeļkorejai, piemēram, draudi rodas tad, kad „imperiālistiskie ienaidnieki” kārtējo reizi atsakās uzturēt briesmīgos režīmus. Savukārt Krievija uzstāj, ka bezmaz vienīgais drauds tās drošībai rodas no NATO paplašināšanās procesa (tieši šo draudu savās militārajās mācībās „Rietumi 2009”  šobrīd atstrādā Krievijas – Baltkrievijas bruņotie spēki)

Mēģinājums atrunāt šo tēmu tādu objektīvu kritēriju rāmjos kā: NATO alianses vienību skaits, kaujas gatavība, organizācija un armijas gatavības virziens,- izskatīts netiek. Intervijā CNN, Medvedevs pilnā nopietnībā paziņo: „nevajag aizmirst, ka NATO ir militārais bloks un tā raķetes ir nomērķētas Krievijas virzienā”. Prezidentam, laikam, aizmirsuši apskaidrot to, ka raķetes, kuras varētu tikt raidītas Krievijas virzienā, pirms vairāk kā trīsdesmit gadiem, saskaņā ar noslēgto padomju- amerikāņu vienošanos, vidējā un maza rādiusa darbības raķetes tika iznīcinātas.

Par labu iespēju  rast racionālu pieeju drošības problēmas definēšanai, varētu kļūt jaunā NATO ģenerālsekretāra piedāvājums kopā izvērtēt pastāvošos draudus. Taču nav izslēgts, ka Krievija arī tagad koncntrēsies uz to, lai pierādītu, ka tās galvenais drauds nāk… no pārrunu partnera puses.

Šādu pieeju varam vērot Maskavas skatījumā uz stratēģiskajiem uzbrukuma ieročiem. Daudzu gadu garumā Maskava centās pierādīt to, ka izvēršot PAI Austrumeiropā,   ASV vēlas izjaukt stratēģisko līdzsvaru. Un, lūk, ASV ir atteicies no šī projekta (vismaz tāda kā to bija iedomājusies iepriekšējā administrācija). Kremlis it kā izsaka apmierinājumu. Taču tūlit pat Medvedevs izvirza jaunas pretenzijas Amerikai. No ANO tribīnes viņš paziņo: „Neatrisinot tādu problēmu, kā pretraķešu aizsardzība un turpinot pilnveidot  Strstēģisko uzbrukuma ieroču potenciālu (bez kodolgalviņām), sasniegt reālu progresu kodolatbruņošanās jomā nav iespējams”. Ja iepriekš Krievija saskatīja problēmu Pretgaisa aizsardzības sistēmas elementu izvietošanā Eiropā, tad tagad tiek izvirzītas pretenzijas ASV pretraķešu aizsardzības koncepcijai kopumā. Pie tam, kā jauns šķērslis sarunām, izvirzītas pretenzijas pret startēģiskajiem uzbrukuma ieročiem bez kodollgalviņām. Acīmredzami runa iet par stratēģiskajiem nesējiem (bumbvedējiem zemūdeņu raķetēm „Trident”), kuras amerikāņi vēlējās apbruņot ar parastajiem kaujas lādiņiem, tādējādi izdalot tos no stratēģisko nesēju uzskaites gaidāmajās sarunās par izmaiņām stratēģisko uzbrukuma ieroču iznīcināšanas Līgumā. Pretējā gadījumā amerikāņiem sakarā ar to, ka krievu kodolarsenāls strauji noveco, lai panāktu kaut vai nosacītu līdzsvaru, nāktos iznīcināt lielu daļu vēl spējīgos kaujas ieroču nesējus.

Kā redzam Krievijas drošības interpretācija ir lielā mērā subjektīvs jēdziens. Bet prasība pēc juridiskas drošības”nedalāmības” ir Krievijas vēlme iegūt veto tiesības (kuras noteikti attiektos arī uz Ziemeļkoreju, – ja konsensuss tad priekš visiem) pret jebkurām Rietumu iniciatīvām nostiprināt savu drošību pret esošajiem draudiem.

Kas rezultātā? Krievijas prezidents acīmredzami paliek sava priekšgājēja stingrajos uzskatos, kaut arī kautrīgi mēģina tos saskaņot ar šodienas reālijām. Līdzīgi kā Hruščevs esot pārliecināts komunists, savulaik mēģināja Staļina ārpolitiskās dogmas ievirzīt kaut kādā saskaņā ar tā laika realitāti. Kā zinām. Šāds ārpolitiskais atkusnis visbiežāk noved pie salnām.