Georgijs Počepcovs
Militārajā un civilajā sfērā aktīvi realizētie informācijas kari nemitīgi maina savu ietekmes objektu. Tas apgrūtina strukturēta priekšstata formēšanos par informācijas kariem. Iespējams, ar šo ir izskaidrojams jaunu koncepciju un atraktīvu pētnieku izsīkums minētās tematikas dziļākā izpētē. Stagnācija informācijas karu izpētē vērojama ne tikai postpadomju telpā, bet arī ASV, kuru var uzskatīt par flagmani un dzenošo spēku tēmas teorētiskajā un praktiskajā attīstībā.
Uzskaitīsim dažus nosacījumus, kas traucē vienotas izpratnes veidošanās procesam, definējot informācijas kara koncepcijas un tās attīstības perspektīvas:
1. Valsts birokrātiskās institūcijas izmanto dažādu terminoloģiju apzīmējot pēc būtības vienu un to pašu informatīvā kara instrumentāriju. Tā, piemēram, ASV Valsts departaments izmanto terminu “publiskā diplomātija”, taču Aizsardzības ministrija min ne tikai “informācijas operācijas”, bet arī virkni citu apzīmējumu. Diskusijas par šo problēmu pagaidām nav devušas pozitīvu rezultātu.[1]
2. Pašā militārajā sfērā vērojamas būtiskas terminoloģiskās atšķirības. Termins “Informatīvie kari” tika nomainīts uz apzīmējumu “informatīvās operācijas”. Šis termins šobrīd kļūst par noteicošo, lai apzīmētu visu informatīvās ietekmes instrumentārija kopumu. Par galveno iemeslu termina maiņai tiek minēts fakts, ka “informācijas kari” attiecināmi uz karu gadījumiem. Jāpiebilst, ka termins “informācijas kari” traucē tā akadēmisko izpēti universitāšu vidē. “Informatīvā cīņa (konfrontācija)” būtu daudz neitrālāks apzīmējums.
3. “Informatīvie kari” saistās ar ārēju darbību, taču lielākā daļa praktisko aktivitāšu, īpaši postpadomju valstīs, koncentrētas pārsvarā iekšējā vidē. Uz to demonstratīvi norāda parlamenta, īpaši prezidenta, vēlēšanas, kur par normu pieņemts uzskatīt negatīvas informācijas izplatīšanu par oponentu. ASV puse no prezidenta kampaņas reklāmas satura ir saistīta ar ko negatīvu.
4. “Informatīvie kari” militārajā sfērā pakāpeniski zaudē palīgfunkciju lomu un iekļaujas pamatfunkcijās. Tā notiek, jo uzdevumus, kas agrāk tika uzskatīti par tipiski militāriem, tagad iespējams veikt ar informatīvā resursa starpniecību. Rezultātā notiek jaunu militāro struktūru veidošanās, kad armijas uzdevumus var veikt ar psiholoģisko operāciju palīdzību.
5. Tiek prognozēts, ka nākotnes informatīvie kari notiks apstākļos, kad sabiedrības interese par ziņām būs krietni mazinājusies – būs mainījies informācijas telpas tips. Sociologi, kas pēta 2020. gada paaudzes fenomenu, nonākuši pie secinājuma, ka šai paaudzei ziņas nebūs aktualitāte.[2]
6. Jau šodien informatīvie kari spiesti izvērsties arī izklaides sfērā, kad informēt noteiktu auditoriju iespējams, piemēram, tikai ar humora palīdzību. Tāds ir, piemēram, projekts “Prožektorperishilton” (raidījums Krievijas TV). Tas attiecās arī uz tā saukto “maigo ziņu” pasniegšanas veidu talk-show formātā.[3] Šis formāts būtiski atšķiras no tradicionālā “stingrā” ziņu pasniegšanas stila.
7. Jauns fenomens informācijas jomā, kam pagaidām reti kurš vēl pievērš uzmanību, ir žurnālistika bez žurnālistiem. Un tie nav sociālie mediji, bet gan mūsdienu laikrakstu saturu veidošanas novitāte. Izrādās, ka 60-70 procentu materiālu tajos izveidoti bez laikraksta žurnālista klātbūtnes. Tas attiecas uz tādiem zināmiem laikrakstiem, kā Times vai Guardian .[4] Šo laikrakstu saturu aizpilda informatīvo aģentūru vai PR struktūru sniegtais saturs, kaut arī raksti var iznākt ar laikraksta žurnālista parakstu. Šajā sakarā rodas pavisam cita sabiedriskās domas formēšanās sistēma, kur laikraksts spēlē tikai idejas nesēja, nevis veidotāja lomu.
8. Notiek pāreja uz dziļāku mentālo struktūru apstrādi, kas atšķiras no līdz šim organizētā žurnālistikas darba stila. Kā piemēru var minēt Dž. Lakoffa “freimus” vai citu autoru pieejas, kas saistītas ar psiholoģijas vai neiropsiholoģijas nozari.[5] Šie ir līmeņi, kas personas individuālo aizsardzību pret manipulācijām padara par grūtu uzdevumu.
9. Tematika saistīta ar plašu starpdisciplināro pieeju. Šodien bruņotie spēki aktīvi apgūst naratīva līmeni, kurš iepriekš saistījās vien ar literatūras zinātnes instrumentāriju.[6] Tas saistīts ar pieņēmumu, ka uzvara netiek panākta kara laukā, bet gan sabiedriskajā viedoklī. Tur tās panākumus nosaka tieši naratīvu sadursmes rezultāts.
10. Acīmredzami pieaug sabiedrības nozīme, kad Bruņotajiem spēkiem gan iekšējā, gan ārējā frontē nepieciešams sabiedrības atbalsts. Šī jaunā atkarība no sabiedrības ne tikai maina konflikta risinājumu militāriem līdzekļiem, bet arī prasa jaunas iemaņas darbam ar sabiedrību.
11. Arvien biežāk tiek izmantots no biznesa prakses aizgūtais komunikācijas instruments – “wording”. Piemēram, apzīmējumu “Sīrijas draugi” politiķi izmanto, lai norādītu uz prezidenta Asada režīma ienaidniekiem. Veiksmīgi apzīmējumi to autoriem paver daudz plašākas manevra iespējas. Dž. Lakoffs norādījis, ka koncepts “karš ar teroru” nav karš ar ienaidnieku, bet gan tā stratēģiju.[7] No otras puses, korekts termina “okupācija” pielietojums prasa ievērot karaspēka izvešanas termiņus, kamēr “karš ar teroru” šos ierobežojumus noņem.
12. Notiek iepriekšējās prakses izvērtēšanas process. Savulaik Perestroika deva leģitīmu iespēju pielietot “atklātības” un ” jaunas domāšanas” konceptus. Tā ļāva Mihailam Gorbačovam aktivizēt informācijas procesus, kas vēlāk destabilizēja visu padomju sistēmu.
Informācijas kari ir mūsdienu realitāte ne tikai militārajā sfērā. Tā aktīvi tiek izmantota gan politiskajā, gan sociālajā jomā, tāpēc jau tuvākajā nākotnē prasa jaunas pielietojuma metodoloģijas izstrādi. Līdzīgi kā sociālie mediji atrada jaunas iespējas ietekmēt biznesu, politisko un sociālo sfēru, nākotnē varēsim vērot lielāku izklaides sfēras apgūšanu informācijas izplatīšanas jomā. Ļoti iespējams tā kļūs par vienīgo ziņu pasniegšanas iespēju.
Georgijs Počepcovs ir filoloģijas zinātņu doktors, profesors, vairāk nekā piecdesmit grāmatu autors un eksperts informācijas karu jautājumos.
[1] Scanlon JD In defense of military public affairs doctrine / / Ideas as weapons. Influence and perception in modern warfare. Ed. By GJ David Jr, TR McKeldin III. — Wasington, 2009; Lord C. Reorganizing for public diplomacy / / Information strategy and warfare. A guide to theory and practice. Ed. J. Arquilla, DA Borer. — New York — London, 2007.
[2] Luntz FI What Americans really want … really. The truth about our hopes, dreams, and fears. — New York, 2009
[3] Baum MA Soft news goes to war. Public opinion and American foreign policy in the new media age. — Princeton — Oxford, 2003
[4] Davies N. Flat Earth news. — London, 2009
[5] Lakoff G. The political mind. — New York etc., 2009
[6] Gorka S., Kilcullen D. Who’s winning the battle for the narrative? Al-Qaida versus the United States and its allies / / Influence warfare. How terrorists and goverments fight to shape perceptions in a war of ideas. Ed. By JJF Forest. — Westport, 2009
[7] Lakoff G. The political mind. — New York etc., 2009